Aizeks Azimovs - Dēmonu dzīres

«Motoriņu» klaudzienus es sadzirdēju tad, kad lasīju ameri­kāņu zinātnieka Roberta Villija stāstu «Iebrukums». Šis konflikts sākās gandrīz vai gluži nejauši. Atnācēji noturēja prožektoru staru kūli par Zemes iedzīvotāju ieroci un atbildēja ar triecienu. Bet pēc tam sāka klauvēt «motoriņi». Cilvēki ar šādām mehānis­kām lietiņām krūtīs, kuri savā laikā iegrūda atomspeltē Hiro- simu un kurus Dienvidamerikas kontinentā sauc par «gorillām», sāka ierasto darbu. Aston collīgās haubices mežā, ielenkums, bombardēšana no gaisa, tanki. Pat dīvainajā karā — «karā kā jau karā». Unikālā aizsprosta radītājs inženieris Volters Hārlinga it kā veicis varoņdarbu. Izmantodams tūkstošiem āķīgu piesar­dzības pasākumu, nešaubīgi un bez bailēm, gluži viens viņš uz­spridzinājis savu roku darinājumu. Elektrostacija vairs nedod strāvu, spēku ekranējums virs atnācēju kuģiem pagaisis un tūk­stošiem tonnu metāla, kas pildīti ar trinitrotoluolu, paveikušas savu. Viss it kā būtu kārtībā, var mierīgi gulēt — Zeme ir brīva no… neizprotamajiem draudiem. Sajūsminātais pūlis ar pašu ģenerāli priekšgalā steidz pie varoņa. Bet viņš, «neklausī­damies apsveikumus, paziņoja saviem glābējiem, ka Hārlinga aizsprosts sāks darboties vēl pirms pavasara».

Taču mēs saprotam, kādu nekrietnu darbu izdarījis šis filistrs, kas, pārliecināts par savu taisnību, ne mirkli nav padomājis, ko dara. Un ne tikdaudz fakts, ka «granātas sasniedza mērķi, un tas beidza eksistēt», cik šī stulbā bezdomība, šī kategoriskā ne­kļūdīguma apziņa apdveš mūs ar smagu bezspēcības, naida un kauna sajūtu.

Tāds pats kluss izmisums, kas slēpts aiz ārēja hierarhiska miera un rituāla, manāms arī Čendlera Dēvisa stāstā «Klaiņo­šana augstākajā līmenī». Līdz maksimumam sakāpināts birokrā­tisms, pārdomāts absolūta centrālisma reglaments galu galā pār­vēršas ne tikai par anarhiju, bet pat par absurdu. Korporācija, kurā klaiņo profesors Lerū, ir ekoloģiski noslēgta sistēma. Tajā nav vietas ne viņam pašam, ne viņa oksidāzei, ne kam citam visā pasaulē. Absolūta atrautība no zinātnes, no reālās dzīves. Birokrātijas mašīna dalās vienaldzīgi un nenovēršami kā vienšū­nas baktērija un noslēdzas pati sevī. Tā ir tik pilnīga, ka pat upuri tai par godu sacer lūgšanas. Taču tieši tādā pilnībā slēp­jas sprādziena iespējas. Un šis sprādziens ir nenovēršams, kaut gan pats Čendlers Dēviss attīstībā redz tikai evolucionāro pusi. Revolūcijas ir ne tikai neizbēgamas, tās ir nepieciešamas, kaut vai tādēļ, lai uzspridzinātu korporāciju «pilnīgumu». Profesors Lerū vairs nav traģisks ģēnijs, titāns, kas nav sakauts cīņā ar nedzīvo mašīnu, viņš ir akls un gļēvs tārps. Ekstrapolējot paš­reizējo monopolistiskās birokrātijas stāvokli, autors tādējādi at­tēlo nākotnes zinātnieku.

Tādu pašu statisku ekstrapolāciju izmanto Džons Pīrss («Džona Cze nākotne» un «Nesaskatu nekā slikta») [7] . tiesa, tā nākamība, kurā mīt Džons Cze, maz līdzinās Korporācijas pasaulei. Taču izejas pozīciju radniecību viegli pamanīt. Virsraksts «Nesaskatu nekā slikta» skan kā savdabīgs kredo. Viks Tečers iet vēl tālāk nekā profesors Lerū. Viņš pārdod sevi un savu zinātni be*. traģiskas maskas uz sejas, jautri, bezbēdīgi, rotaļīgi. Viņš šajā apstāklī «nesaskata nekā slikta». Tas, protams, nenozīmē, ka autors ir tikpat akls kā viņa varonis. Pīrss ļoti labi redz ļau­numu. Tieši tāpēc viņš, patiesību sakot, arī ķeras pie spalvas. Taču nākamību viņš atklāj tikai ar statiskās ekstrapolācijas me­todi, neparedzēdams un pat necerēdams sagaidīt jaunu kvali­tāti, pie tam dara to zināmā mērā deklaratīvi. Ne velti tajā nākamībā, kur nokļūst kodolfiziķis Džons Cze, jau pats vārds «kodolfiziķis» skan kā rupjš lamuvārds. Tas ir acīm redzams mājiens, ka kodolfiziķi jau atkal «nogrēkojušies» cilvēces priekšā. Mēs varam tikai minēt, ko viņi izstrādājuši šoreiz.

Man šķiet, ka tieši šeit ir Pīrsa stāstu vājā vieta. Viņš bur­tiski sekojis pazīstamajam principam, pēc kura vēsture atkārto­jas divreiz: pirmo reizi kā traģēdija, otrreiz — kā farss. Tieši tāpēc viņš ari saviem stāstiem piešķīris skaidrus farsa elementus. Taču, domās pēkšņi atgriežoties pie Scilarda stāsta, mēs sapro­tam, ka traģēdiju nedrīkst aizstāt ar kaut ko citu.

Džeimsa Makonela «Mācīšanas teorija» laikam gan ir visinte­resantākais stāsts visā krājumā.

Ar analītisku nesaudzību un ārēju bezkaislīgumu Makonels sāk pētīt problēmu, kas nav nedz jauna, nedz šķietami pārāk svarīga un katrā ziņā vairumam cilvēku neizraisa īpašas emo­cijas. Un patiesi, cik reižu gadsimtu gaitā nav runāts par mūsu «mazākajiem brāļiem», «četrkājainajiem draugiem» utt. Un katru reizi cilvēku aicinājuši apdomāties, būt iecietīgam, ieklausī­ties … Veltas pūles. Pat delfīnu ķeršana ne visur ir izbeigta,

Bet, lūk, cilvēks pats nonācis izmēģinājumu dzīvnieka stāvokli un ar sarūgtinājumu, humoru, sāpēm, izmisumu galu galā spiests reģistrēt katru pazemojošo un absurdo pārbaudījumu soli. Viņš kļuvis par izmēģinājumu dzīvnieku citas pasaules psihologam, pie tam izveidojusies paradoksāla situācija. Pētītājs izvadā savu upuri pa visiem eksperimentālās elles lokiem (tieši tā, kā upuris savā laikā rīkojies ar laboratorijas žurkām) — pa Skinnera sprostu, T veida labirintu, lēkšanas stendu.

«Iespējams, ka tā tomēr ir elle,» es sev sacīju, «un Lords Gal­venais Bende pasludinās: «Lai noziedznieks tiek sodīts!».»

Un pētāmais pilnīgi izprot pētītāju (un kā gan nē, ja tas ir tikpat kā spoguļattēls!), kas ar trulu neatlaidību izdara eksperi­mentu pēc eksperimenta, necenšoties lauzīt galvu par to. Par pētītāju pilnīgi valda dogma, ka dzīvniekiem (bet Homo sapiens viņa planētas zinātniekiem ir dzīvnieks) nav piešķirta apziņa. Un pētāmais sitas pret dzelzs sienām muļķīgajās lamatās, kas iekārtotas tā, ka nedod iespēju viņam parādīt savu intelektu. Jebkuru atkāpi no statistiskā sadalījuma pētītājs uzskata vai nu par sarežģītu instinktu, vai patoloģiju. Pēdējā gadījumā seko likumsakarīgs secinājums. Starpgalaktiskās kosmosa laboratorijas PSIHO-145 galvenais eksperimentētājs nosūta «pētāmo eksem­plāru» uz tā pirmatnējo koloniju (atpakaļ uz Zemi), kuru iesaka iznīcināt. Vai tad tā nemēdz rīkoties tad, ja pētāmā areāla dzīv­nieki ir saslimuši? Atšķirība ir tikai mērogos!

Makonels izvēlējies vecu problēmu. Viņš izdarījis «tikai» vien­kāršu inversiju — samainījis vietām subjektu un objektu. Pārbau­dīts pierādīšanas paņēmiens, kas pēkšņi apspīdējis ikdienību ar nesaudzīgu, Zemes cilvēkam neierastu gaismu. *

Freda Hoila un Džona Eliota «Andromēdas izlaušanās» skar to pašu sasāpējušo zinātnieka atbildības problēmu. Ar sava Gali- leo Galileja muti Brehts ir teicis: «Ja zinātnieks neapzināsies savu atbildību sabiedrības priekšā, pienāks diena, kad cilvēce uz kārtējo jauno atklājumu reaģēs ar šausmu kliedzienu.» Hoils un Eliots šo problēmu likuši fabulas pamatā.

Hoilu pamatoti uzskata par ģeniālu astrofiziķi. Viņš izvirzījis daudzas gluži fantastiskas hipotēzes kosmoloģijā un debess ķer­meņu fizikā. Viņam pieder ideja par vielas rašanos no vakuuma, kas labi izskaidro Visuma izplešanās teorijas grūtos aspektus; viņš pirmais pieņēma, ka kvazāri ir superzvaigznes, bet nevis miglāji. Taču «Andromēdas izlaušanās» nepārsteidz ar sižeta fan- tastiskumu. Daudzējādā ziņā stāsts ir tradicionāls, tajā nav jaunu fantastisku ideju. Un tomēr tas mūs saista ar aktīvo nostāju pret ļaunumu, skaidro spēku izvietojumu, autora neslēptajām simpā­tijām pret godīgiem un darbīgiem ļaudīm. Divdesmitā gadsimta otrās puses cilvēkus grūti pārsteigt ar Visuma katastrofu ainām. Tāpēc atmosfēras slāpekļa saistīšana, briesmīgās vētras un spie­diena pazemināšanās ne pārāk skar mūsu sirdis un it kā slīd garām apziņai. Tas viss drīzāk uztverams kā kaut kāda cilvē­kiem apdraudoša posta nosacīts simbols.