Aizeks Azimovs - Dēmonu dzīres

«Mēs vēl turpinām,» es sacīju. «Kamēr es neesmu pabeidzis operāciju un novācis instrumentus, iztu­rieties pavisam mierīgi.»

Es zināju, kas man jādara, un, šķiet, nekad ne­biju strādājis tik izveicīgi. Biju nolēmis nokārtot savus rēķinus ar misteru Makaluzo reizi par visām reizēm.

Pēkšņi Kjūpids iebrēcās: «Ei, dakter, ko jūs da­rāt? Man liekas, te kaut kas nav kārtībā.»

Es mierīgi sacīju: «Es operēju un arī atbildu par visu.» Jutu, ka esmu stāvokļa noteicējs.

Otrs zellis, kas veda mani mašīnā un bakstīja mani ar revolveri, neizņēmis to no kabatas, pagrie­zās pret Makaluzo un sacīja: «Galva, Kjūpids atkal vārsta savas žaunas.» Viss pacienta galvaskauss bija ievīstīts apsējos, izņemot nelielo laukumiņu, kuru es operēju, taču viņš bija pie pilnas apziņas. Tāda bija mana metode smadzeņu operācijās. Tā ir drošāk, turklāt smadzeņu virsējā kārta ir nejūtīga.

«Viss kārtībā,» Makaluzo teica. «Kouls ir mans draugs. Neļaujiet Kjūpidam traucēt operāciju. Viņš pārāk daudz pļāpā.»

Es biju beidzis tīrīt brūci, taču, pirms novietoju atpakaļ kaula gabaliņu, kuru biju izņēmis ar tre- pānu, vēl bija jāizdara īpaša operācija.

«Nu skatieties taču,» Kjūpids iesaucās. «Viņš .. .»

Vīrietis, kas visu laiku bija turējis rokas kabatās, iesita Kjūpidam pa galvu ar revolvera spalu. «Aiz­ver savas nolādētās žaunas!» viņš uzbrēca. Kjūpids gulēja bezsamaņā uz grīdas, un no auss viņam sāka plūst asinis. Droši vien viņam bija galvaskausa lū­zums, bet šie man neatļāva palīdzēt viņam. Es pat nezinu, vai viņš ir vēl dzīvs vai jau miris. Ejot uz vannas istabu, lai nomazgātos, man bija jākāpj pāri viņam. Kad atgriezos, brūnajā uzvalkā ģērbtais mani gaidīja. «Te būs 50 000 dolāru,» viņš sacīja. «Ceru, jūs sapratīsiet, ka Leominsterā palikt vairs nevarat. Ja mēs jūs vēl kādreiz sastapsim šajā rajonā, tad ziniet, ka ilgi dzīvot jums vairs nebūs lemts. Mēs palīdzēsim jums pārcelties uz piekrasti, tur jūs va­rēsiet atkal strādāt, tikai ar citu vārdu. Neaizmir­stiet to, citādi…»

Es neko neatbildēju. Šī nauda man nekādu prieku nesagādāja. Itin nekādu. Šajā brīdī Galva nomurmi­nāja caur apsējiem: «Dodiet, puiši, viņam simts tūkstošus. Es jūtos labi.»

Es paskaidroju viņiem, kā Makaluzo jākopj, un paņēmu piedāvāto naudu: deviņdesmit deviņas jau­nas, spīdīgas tūkstoš dolāru banknotes un vienu tūkstoti — piecdesmit dolāru un simts dolāru zī­mēs. Viņi iedeva man biļeti braucienam uz Sanfran­cisko. Stiprais tajā pašā naktī aizveda mani uz Či­kāgas lidostu. Viņš atstājās no manis tikai tad, kad biju iekāpis lidmašīnā, kas devās tiešā reisā uz San­francisko. Apsēdies lidmašīnā savā vietā, es ieliku saņemto naudu lielajā aploksnē, kuru atradu priekšējā sēdekļa aizmugurē, un atstāju sev tikai dažus dolārus pašām neatliekamākajām vajadzībām. Es uzrakstīju uz aploksnes apgabala slimnīcas ad­resi un palūdzu stjuarti to nosūtīt. Tagad man šajā pasaulē vairs nebija ne parādu, ne naudas, ne draugu. Tas likās neticami. Es varēju braukt, kurp vien vēlos, un tomēr man nebija, kurp braukt. Mani pārklāja auksti sviedri, un man šķita, it kā es būtu pa pusei miris un jau atrastos kapā. Tas ir apmēram viss, ko es atceros. Saglabājušās tikai ne­skaidras atmiņas par gariem nogurdinošiem ceļo- ' jumiem cauri džungļiem, par preču stacijām un braucieniem preču vagonos. Kā nokļuvu doktora Votermena aizgādībā, to es neatminos. Kā stāstīja, kādā pavārtē mani esot aizturējis policists, domā­dams, ka esmu piedzēries.

Koula balss bija kļuvusi arvien klusāka, jo iedar­bojās nomierinošās zāles un iestājās miers, kas vi­ņam bija tik ļoti nepieciešams. Viņš aizvēra acis un iegrima dziļā miegā.

Es vaicāju Votermenam:

— Vai jūs ticat šīm pasakām?

— Nezinu, ko lai atbildu, .— Votermens sacīja. — Šis cilvēks patiešām pārcietis elles mokas, bet viņa stāstā nebija arī nekā tāda, kas nevarētu būt bagātas iztēles radīts. Es ne visai labi saprotu, ko viņš izdarījis Galvai pirms brūces aizšūšanas. Ne­esmu dzirdējis, ka, reponējot lauztu kaulu, būtu jāņem vērā kādi īpaši nosacījumi. Varbūt jums ir kāda nojausma?

— Tiešām nevaru iedomāties, — es atbildēju. — Kouls būtu varējis nogalināt Makaluzo bez kā­das vilcināšanās, tomēr viņš to nedarīja. Patiešām nezinu, ko viņš bija izdomājis.

Mēs dzirdējām tālumā iekaucamies sirēnu, kuras skaņa arvien pieauga, un pēc dažām minūtēm pie­brauca no Valsts slimnīcas atsūtītā ātrās palīdzības mašīna. Ienāca divi jauni, enerģiski sanitāri un baltā uzsvārcī tērpies ārsts. Viņi pacēla Koulu, no­vietoja uz nestuvēm un iznesa ārā.

Votermens bija noguris, tāpēc nolēma kādu brīdi vēl pasēdēt kopā ar mums un pēc tam braukt uz slimnīcu ar savu personīgo automašīnu. Mēs klusē­dami smēķējām.

— Man liekas, viņam kaut kas izkrita, — sacīja Votermens. — Tas taču ir kabatas portfelis, vai ne?

Tajā atradās dažas monētas un kaut kādi nieciņi, kurus Kouls bija savācis, ārstēdamies slimnīcā.

— Pagaidiet, — Votermens teica. — Man liekas, es pazīstu šādus kabatas portfeļus. Tur iekšā ir sle­pens nodalījums. Iedodiet man to.

Viņš paņēma kabatas portfeli un, nedaudz padar­bojies ar to, izgrieza iekšpusi uz āru.

— Jā, redzat, te ir slepenais nodalījums. Paska­tīsimies, kas tajā iekšā.

Nodalījumā bija vienīgi divus gadus veca Čikā­gas laikraksta izgriezums. Informācija sākās tā:

GALVAS BANDA SAGRAUTA

PLUTORIJAS BANKAS APLAUPĪŠANA CIETUSI NEVEIKSMI

SIMTS TŪKSTOŠI DOLĀRU ATGRIEZUŠIES KASĒ

Tālāk bija pastāstīts, kā Makaluzo un viņa rokas­puiši mēģinājuši aplaupīt banku. Šis mēģinājums smagi izgāzies. Bankas ierēdņi bijuši daudz izmanī­gāki par laupītājiem un apšaudīšanās laikā ātri vien tos pieveikuši. Gangsterus, kuriem palaimējies dzī­viem aizšmaukt no bankas, vajātāji panākuši pie dzelzceļa sliedēm, kur tiem atkāpšanās ceļu aizšķēr­sojis preču ātrvilciens. Līdz ar to nav palicis vairs neviens, kas varētu pastāstīt par savām laupītāja gaitām. Aprakstot šo notikumu, laikraksts īpaši uz­svēra to, ka Galva bijis plaši pazīstams kā ļoti uz­manīgs bandīts, kas vienmēr rūpīgi plānojis savas operācijas, un šī bijusi pirmā reize, kad viņš nav ievērojis viselementārāko piesardzību.

Votermens ievilka no savas pīpes pamatīgu dūmu un pēc tam lēni izpūta dūmus gaisā. Es biju galīgi apmulsis.

— Nesaprotu, — es sacīju. — Tur nav nekādas īstas jēgas. Kā jums šķiet, — kas īsti bija noticis?

— Es nezinu, — viņš atbildēja, — bet varu iedo­māties. Operācijas gaitā Kouls bija atsedzis Maka­luzo pieres rajona smadzenes. Lai tās pārgrieztu jeb izdarītu tā saucamo dziļo frontālo lobotomiju, vi­ņam bijušas nepieciešamas tikai dažas sekundes. Rezultātā Makaluzo acīmredzot saglabājis saprātu, taču kļuvis pilnīgi nespējīgs izstrādāt plānus, kuru realizēšanai nepieciešama apdomība un piesardzība.

Es ievilku dūmu no sava cigāra.

— Tas nav iepriecinošs stāsts, — es sacīju, — bet operācija gan katrā ziņā bijusi ļoti sekmīga.

Čāndlers Deviss — amerikāņu zinātnieks, matemātikas zi­nātņu doktors, žurnāla «Mathematical Reviews» redaktors, vairāku zinātniski fantastisku stāstu autors.

Dž. Alberts Larū nervozēja, — bet ne bez iemesla. Bija pienākusi viņa lielā diena. Cerībā nomierinā­ties viņš pavērās plecīgā vīrā ar zemu balsi, kurš flegmātiski sēdēja viņam blakus svilpjošajā metro vagonā, un arī atrada, ko meklējis.