Aizeks Azimovs - Dēmonu dzīres

Tieši šo brīdi Alberts izvēlējās, lai pamēģinātu paskatīties uz meiteni. Un viņa pasmaidija\ Alberts, cietis pilnīgu sakāvi, metās pie durvīm. Viņš jutās pateicīgs, ka viņa to nebija darījusi agrāk! Kels, kā jau vairāk pieredzējis un ar augstāku stāvokli dzīvē, atļāvās vēl brīdi uzkavēties, atspiesties pret rakstāmgaldu un paglūnēt uz meiteni.

Un tomēr, kad abi izgāja gaitenī, arī viņš mirka vienos sviedros.

Alberts uzmanīgi ieteicās:

— Viņa taču nav no administrācijas, vai ne?

— Nē, — Kels mazliet nicīgi atteica. — Viņa ir parasta aģentūras sekretāre, kas gan cits? Pro­tams, universitātē jūs diez vai esat tādu redzējis, ja nu vienīgi Korporācijas pārstāvja vai rektora kabinetā.

Alberts ne vienu, ne otru nebija pat tuvumā re­dzējis.

— Viņai nekas liels nav jādara, — Kels turpi­nāja, — tikai jāatstāj iespaids uz apmeklētājiem un, protams, jārūpējas par to, lai šeit neiekļūtu nepiederīgi.

Alberts vilcinoties ieteicās:

— Viņa tiešām bija iespaidīga.

— Protams, viņa ir iespaidīga, — Kels piekrita. — Ja iedomājas, kādas aģentūrā ir algu likmes, un padomā, ka katrs vienkāršās tautas pārstāvis, kas ierodas Apgabala pārvaldē veikala darīšanās, redz šādu aģentūras paraugsekretāri, tad kļūst skaidrs, ka ir darīšana ar varu, Albert.

Albertam iešāvās prātā kāda doma. Viņš sadūšo­jās un vaicāja:

— Varbūt vajadzēja labāk paņemt šo aģentūras paraugsekretāri līdzi?

Kels blenza viņā.

— Lai viņa cauru dienu staigātu kopā ar mums? Tas nav iespējams, Albert! Tas maksātu vesela gada algu.

Alberts dedzīgi sacīja:

— Bet tieši tas būtu jauki, Kel! Redzi, man ir ga­dos jauna māsīca, kuru es, tiesa, nu jau labu laiku neesmu redzējis, bet viņa izturēja konkursu uz vietu aģentūrā, un es droši vien būtu viņu pierunājis…

Viņš sastomījās. Bursma šķita esam sašutis.

— Albert, piedodiet, bet, ja jūsu māsīca ierastos jebkurā no kabinetiem izkrāsojusies, viņai par to būtu jāiekasē maksa pēc aģentūras likmēm, citādi viņu izsviestu no turienes un viņa vēl paliktu aģentūrai parādā. Paraugsekretāre to nekādā gadī­jumā nedarītu, — viņš mierinot nobeidza.

Misters Bliks līdzinājās vairāk zinātniekam nekā komersantam, un viņa rakstāmgalds atgādināja nelielu laboratoriju. Pie labās rokas bija ierīkots komplicēts komutators, kas bija izliekts tā, lai varētu viegli sasniegt jebkuru tā daļu. Vairums slēdžu ar krāsainiem rokturiem bija sakārtoti rindās. Misters Bliks ar galvas mājienu norādīja Kelam uz krēslu un pārlaida pirkstus trim slēdžiem. Viņam pie galvas piestiprinātajām austiņām un mikrofonam arī bija vairāki slēdži, un labā roka trīcēja blakus neredzēti sarežģītam stenotipam.

Misters Bliks kaut ko pusbalsī pateica mikrofonā, un viņa roka gandrīz nemanāmi sāka ņirbēt virs aparāta.

— Esiet sveicināts, mister Bursma, — viņš sacīja, nospiezdams pēdējo slēdzi, bet nenoņemdams austi­ņas. — Lūdzu, neņemiet ļaunā manas dīvainības, bet tā man ir vieglāk strādāt.

Viņa balss bija noteikta, skanīga un pārliecinoša.

Kels atkal uzņēmās iniciatīvu. Viņš sāka ar noslī­pētu komplimentu mistera Blika slēdžu baterijai un pēc tam nepiespiesti pārgāja uz vēl izmeklētākām uzslavām. Alberts apmulsis atskārta, ka tās attiecas uz viņu.

Apmēram minūti vēlāk Alberts secināja, ka pati saruna nav ne tuvu tik interesanta kā pārtraukumi. Misters Bliks laiku pa laikam atvainojoties ātri pa­cēla rādītājpirkstu, rīkojās ar slēdžiem, klausījās ar austiņām, čukstēja mikrofonā un neticami veikli un bez trokšņa operēja ar stenotipu. Uz viņa sejas mainījās gaismas atspīdumi, un Alberts noprata, ka rakstāmgalda virsmā iemontētas daudzas dažādu krāsu signāllampiņas un vismaz viens televīzijas ekrāns. Tikko pārtraukums beidzās, mistera Blika nevainojamā dikcija un patīkamā balss atgādināja Kelam, pie kā viņš palicis. Alberts bija satriekts.

Kela runas plūdi nobeidzās ar dedzīgu aicinājumu misteram Blikam ievērot, cik svarīgi finansiālā ziņā Korporācijai ir tas, ko viņam tūlīt pavēstīs. Pēc tam viņš pagriezās pret Albertu — tiesa, mazliet negai­dīti.

— Man prātā ir tikai viena doma, — Alberts, tik negaidot pārsteigts, stostījās, — e oksidāze. Es esmu pārliecināts, ka Korporācija sapratīs, cik sva- rīgi…

— Acumirkli, profesor Larū, — mistera Blika rāmā profesionāļa balss pārtrauca. — Jums tas būs jāpaskaidro man. Man nav ne tās izglītības, nedz arī tā prāta, kas jums, zinātniekiem. Paskaidrojiet vienkāršiem vārdiem — kas ir e oksidāze?

Viņš burvīgi pasmaidīja.

— Ak, neuztraucieties, — Alberts steidzīgi iz­grūda. — Arī daudzi mani kolēģi par to nav dzir­dējuši.

Tā bija tikai puspatiesība. Visi viņa kolēģi, ar kuriem Alberts satikās universitātē parastā darba mēnesī, protams, bija dzirdējuši par e oksidāzi — no paša Alberta.

— Tas ir ferments, kuru satur daudzi augi, bet kas atklāts tikai nesen. Redziet, daudzas no pēdējos desmit gados izaudzētajām laboratorijas sugām nav spējušas veidot parasto oksidāzi — a oksidāzi — un tomēr diezgan dīvainā kārtā dažas no šīm sugām ir saglabājušās. Tas tāpēc, ka eksistē virkne

radniecīgu savienojumu, no kuriem izdalītas |3, y, 6 un e oksidāzes. Betu un epsilonu ir izdevies sintezēt.

Misters Bliks neizpratnē sagrozījās krēslā. Alberts steidza stāstīt tālāk, lai viņš redzētu, cik tas viss ir vienkārši.

— Es esmu pētījis reakcijas, kādas notiek vairā­kās Triticum sugās un kurās e oksidāze ir kataliza­tors. Gluži nejauši es atklāju, ka neviena no šīm sugām pati neveido šo fermentu. Apbrīnojami, vai ne? Visu e oksidāzi šie augi iegūst no sēnītes Puccinia triticina, kas tos inficē. Tas, protams, iz­skaidro Hinšova grupas neveiksmi — viņiem neiz­devās iegūt dzīvotspējīgu Triticum kaci pēc . ..

Misters Bliks atkal burvīgi pasmaidīja.

— Bet profesor Larū, jums būs jāpaskaidro, ko tas nozīmē. Man saprotamā valodā, skaidrs?

Kels augstprātīgi noducināja:

— Tas var nozīmēt glābiņu Korporācijas triju bagātāko koloniju ekonomikai.

«Diezgan dramatiski,» nodomāja Alberts.

Misters Bliks atzinīgi sacīja:

— Ļoti labi. Ļoti labi. Pastāstiet sīkāk. Uz kurām kolonijām tas attiecas un kāpēc?

Viņa labā roka iztaisnojās un nepacietīgi pieskā­rās stenotipam.

Alberts, šādas glaimojošas uzmanības parādīšanas uzmundrināts, turpināja:

— Rietumlapzeme Eiropā, Lielslāvija un Čercila šajā kontinentā. Tās visas ir Korporācijas kolonijas, kas nesen pievērsušās kviešu audzēšanai, sevišķi

Triticum witti, un, kā esmu dzirdējis, augsne tur ir ārkārtīgi auglīga.

— Kas ir Tritikums Viti?

Alberts satriekts pacietīgi izskaidroja:

— Triticum witti ir viena no jaunākajām kviešu šķirnēm, kuras augšanu ietekmē 8 oksidāze. Un, ja šo kviešu sēnīti Puccinia triticina atzīs par kaitīgu, tie tiks apmigloti. Līdz ar to šajās kolonijās var aiz­iet bojā visa gada kviešu raža.

— Var aiziet bojā, — misters Bliks pārsteigts atkārtoja. Viņa rādītājpirksts līdzīgi diriģenta ziz- lim apklusināja Albertu; abas rokas sāka ņirbēt virs svirām un taustiņiem, un viņš atkal kaut ko murmināja mikrofonā.

«Vēl viens pārtraukums,» nodomāja Alberts. Viņš izjuta dziļu godbijību pret neapšaubāmi svarīgajām darīšanām, kuras kārtoja misters Bliks, un tomēr viņš bija arī mazliet noraizējies. Viņš pēkšņi saprata, ka viņam tiešām ir iemesls būt pašpaļāvīgam, — e oksidāze arī bija ļoti svarīga lieta. Šajās trīs kolonijās bija ieguldīts vairāk par piecsimt miljo­niem dolāru un, bez šaubām, ne mazums dzīvā spēka.