Aizeks Azimovs - Dēmonu dzīres

Jautājums. Ko tad tur tenkoja?

Atbilde. Vieni sacīja, ka tur atrodas dzērienu kontrabandistu miteklis, bet citi, ka tajā gatavo narkotiskos līdzekļus. Lai riu būtu kā būdams, bet man šī fabrika nepatika.

Jautājums. Kāpēc?

Atbilde. Tā bija zema, apdrupusi betona ēka, kas saglabājusies vēl no pirmā pasaules kara gadiem. Kādu dienu es pastaigādamies devos uz to pusi. Man visu laiku likās, ka mani kāds novēro, tāpēc es neiedrošinājos pieiet tai klāt pārāk tuvu. Lau­kums apkārt fabrikai bija aizaudzis ar milzīgām nezālēm, un to apjoza grāvji, kas līdz pusei bija piepildīti ar zaļu, .sastāvējušos ūdeni. Turpat mētā­jās arī daudz vecu sadauzītu automobiļu un pa­mestu lauksaimniecības mašīnu daļas. Likās, ka nedēļām neviens neieiet šajā fabrikā, taču reizēm, kad sāka jau krēslot, mēs redzējām, ka pie tās pie­brauc milzīga automašīna.

Jautājums. Kāda tipa automašīna?

Atbilde. Tā atgādināja modernu limuzīnu, bet bija tikpat spēcīga kā kravas automašīna… un cilvēks pie stūres …

Jautājums. Kad jūs redzējāt šo cilvēku?

Atbilde. Tad, kad šī automašīna joņoja pa mūsu šoseju ar apmēram astoņdesmit jūdžu lielu ātrumu, tieši pirms… Ak dievs! Es redzēju, ka mana ma­šīna izjūk kā samirkusi papīra laiviņa un pārlido pāri ceļam. Viņi abi bija manā mašīnā. Mans Pauls … mana Marta … mans nabaga mazais Pauls.

Kouls atkal sāka runāt nesakarīgi; viss viņa ķer­menis raustījās. Kaut ko tamlīdzīgu esmu redzējis, vienīgi vērodams izmēģinājuma dzīvnieku uz ope­rācijas galda. Votermens atkal iedeva savam pacientam zāles, nezinu, nomierinošas vai uzbudi­nošas, un Kouls pamazām kļuva rāmāks.

Jautājums. Pastāstiet man par cilvēku limuzīnā.

Atbilde. Garš un resns, labi ģērbies. Sārta rēta šķēr­soja viņa vaigu no acs kaktiņa līdz mutei.

Jautājums. Vai neatceraties, kā viņu sauca?

Atbilde. Man šķiet, Makaluzo. Bet viņu nekad nesauca īstajā vārdā. Pilsētiņas iedzīvotāji neko daudz nerunāja par viņu, bet, ja to darīja, tad dēvēja viņu par Galvu.

Jautājums. Vai viņš bija tas, kas nodarbojās ar narkotisko vielu ražošanu?

Atbilde. Man tā šķiet, bet kāds no maniem drau­giem stāstīja, ka viņš esot arī liela vēriena banku aplaupītājs. Viņu raksturoja kā sevišķi rūdītu no­ziedznieku. Policija jau sen viņu novēroja, taču

neprata savākt nekādus pierādījumus, kas dotu iemeslu viņu aizturēt.

Jautājums. Kas notika pēc avārijas?

Pacients gribēja atbildēt, taču nespēja izteikt ne vārda. Ārsts klusēdams gaidīja, līdz viņš atkal saņēmās. Kouls runāja ar pūlēm, it kā izgrūzdams vārdus caur zobiem.

Atbilde. Manai sievai bija lauzts mugurkauls. No šī brīža līdz pat savai nāves dienai viņa nespēja paspert ne soli. Mans dēls bija atsities pret priek­šējo sēdekli, un viņam bija ielauzta pieres kaula kreisā puse. Kad es aplūkoju viņa galvaskausu, tas bija plakans, pilnīgi zaudējis normālo izskatu. Mans kolēģis slimnīcā bija labs ārsts un izglāba zēna dzīvību. Tas ir, panāca to, lai viņš varētu tur­pināt dzīvi kā akls, kurls, paralizēts, bet citādi vese­līgs miesas gabals. Ņemot vērā kopšanu, kas zēnam tagad būs īpašajā iestādē, viņš droši vien pārdzīvos dažu labu veselu bērnu. Jūs zināt, ko tas nozīmē. Kopšana, kāda nav nevienam valsts patversmē, un nauda … nauda … nauda. Vai arī man visu mūžu būtu jādzīvo, ik dienas redzot šīs šausmas savā acu priekšā. Ak dievs! Nevar būt, ka tas viss ir patie­sība. Tas nav patiesība.

Jautājums. Vai tad jums nemaz nemēģināja atlī­dzināt zaudējumus? Protams, es nedomāju, ka viņi tiešām varētu par visu atlīdzināt, bet jums taču vajadzēja daudz naudas, lai aprūpētu sievu un dēlu.

Atbilde. Jā, viņi piedāvāja man atlīdzību. Dažas dienas pēc avārijas man piezvanīja kāds vietējais advokāts Pītersons. Viņš pilsētiņā bija ieguvis visai veikla jurista slavu. Pītersons gribēja uzzināt, kas ir mans advokāts, lai tad varētu stāties ar viņu sakaros. Man bija labas attiecības ar Epšteinu, kas slimnīcā kārtoja juridiskos jautājumus, un es no­saucu Pītersonam viņa uzvārdu. Epšteins ieteica man neiet pie telefona un izvairīties no tikšanās ar Pītersonu tikmēr, kamēr Epšteinam radīsies izde­vība parunāt ar mani divatā.

Jautājums. Un kas notika pēc tam?

Atbilde. Epšteins atnāca pie manis, un es vaicāju, kāpēc viņš ir tik piesardzīgs. Juriskonsults atbil­dēja, ka Pītersons esot ļoti tuvās attiecībās ar Maka- luzo un turklāt vēl kārtojot viņa legālās veikalu lietas. Epšteins man pastāstīja arī šo to par Galvas sakariem un ciešajām saitēm ar apgabala varas orgāniem. Likās, ka uzsākt kaut ko pret viņu ir pilnīgi neiespējami. Kamēr Epšteins sarunājās ar mani, ieradās Pītersons. Viņam bija mazas, elegantas ūsiņas un melnā lentītē pakārts pensnejs, ģērbies viņš bija vizītsvārkos. Man viņš nemaz nepatika, taču jāatzīst, ka viņa manieres bija ļoti izsmalci­nātas.

Jautājums. Viņš jums piedāvāja naudu, vai ne?

Atbilde. Viņš mums nenosauca to cilvēku, kura intereses viņš pārstāv, un neuzņēmās nekādu atbil­dību par notikušo. Pītersons piedāvāja man čeku par 30 000 dolāriem un prasīja, lai es atsakos no jebkādām pretenzijām. Viņa mēle bija varen lokana, un es nespēju atteikties no šīs naudas. Es būtu to pieņēmis, ja Epšteins nebūtu viņam patei­cis, ka mēs varam parakstīties tikai par čeku vis­maz 50 000 dolāru vērtībā, jo paredzami ļoti lieli un ilgstoši maksājumi par slimnīcu. Pītersons atbil­dēja, ka tas nav iespējams, bet es biju pietiekami apdomīgs, lai klusētu. Beigu beigās Pītersons bija ar mieru vienoties par 50 000 dolāriem, un Epšteins ieteica man pieņemt šo piedāvājumu.

Jautājums. Tātad šī atlīdzība jūs droši vien finan­siāli apmierināja. Kas notika pēc tam?

Atbilde. Paula labā mēs neko vairs nespējām da­rīt. Zēns varēja ēst un bija pietiekami vesels, lai dzīvotu, bet viņš vairs nebija mans bērns. Viņam vajadzēja gulēt gultā, un viņš bija akls, kurls un paralizēts. Mēs nemanījām viņā nekādas saprāta pazīmes. Mums izdevās ievietot viņu vienā no tām nedaudzajām iestādēm, kas domātas šāda veida in­valīdiem, taču viņš gandrīz nemaz vairs neatgādi­nāja cilvēcisku būtni un nebija nekādas nozīmes viņu regulāri apmeklēt.

Jautājums. Un kas notika ar jūsu sievu?

Atbilde. Viņu ievietoja Štata centrālajā slimnīcā, kas atradās apmēram divdesmit jūdžu attālumā no mūsu pilsētiņas. Sākumā viņai klājās gluži labi, un es pat domāju uzbūvēt viņai speciāli projektētu māju ar vairākām jumta slīpnēm un īpaši iekārtotu virtuvi. Taču viņas nieres jau ilgāku laiku pirms tam nebija diezcik veselas, un šis orgāns vienmēr ir sevišķi vārīgs tiem, kas slimo ar paraplēģiju [2] . martas veselība strauji pasliktinājās. Pēc trim mē­nešiem viņai sākās urēmiskā koma, un viņa nekad vairs neatvēra acis. Sieva nomira vēlā rudenī, taču, pateicoties maniem kolēģiem, kas strādāja šajā slim­nīcā un bija ļoti laipni pret mani, mēs pēdējās die­nas gandrīz visu laiku bijām kopā. Bēres notika vi­ņas dzimtajā pusē Minesotā. Mans sievastēvs, vecs zviedru zemnieks ar skarbu raksturu, gandrīz visu laiku klusēja, taču es redzēju, ka bēdas viņu pilnīgi satriekušas.

Jautājums. Man šķiet, jūs nekas vairs nesaistīja ar Leominsteru. Vai jūs tomēr tur atgriezāties?

Atbilde. Jā, es to darīju. Vilciens no Rietumiem piestāja šajā stacijā desmitos vakarā. Es ievēroju divus visai aizdomīga izskata tipus klaiņojam ap­kārt pa staciju, un likās, ka tie gaida mani. Viens no viņiem bija dūšīgs sešas pēdas garš bokseris ar lauztu degunu. Otrs bija kalsns vidēja auguma vī­rietis ar krunkainu, dzeltenīgu seju. Viņš bija ģēr­bies cieši piegulošā mētelī, uzmaucis cepuri uz acīm un turēja rokas kabatās. Brašais kauslis pielavījās man klāt no sāniem un sacīja aizsmakušā astmatiķa balsī: «Tev būs darbiņš. Mūsu priekšnieks ir ievai­nots.» «Priekšnieks?» es vaicāju. «Vai es viņu pa­zīstu?» «Noteikti,» brašais bokseris sēca. «Kurš gan viņu nepazīst? Tu arī pazīsti. Viņu sauc par Galvu. Mēs braucām gluži pieklājīgā ātrumā (nebija vai­rāk par astoņdesmit), kad uz ceļa pēkšņi uznāca govs. Nu, un tad govs pārvērtās par bifšteku un automašīna par lūžņu čupu. Mašīna apsviedās ap­kārt trīs reizes. Galva atsitās pret vējstiklu, un mums nemaz vairs nepatīk viņa izskats. Mēs esam sava ceļa gājēji un darījām darbu, gar kuru citiem nav nekādas daļas, tāpēc nevaram vest Galvu uz slimnīcu. Tagad tev būs darbiņš, ko tu proti. Mēs tevi pazīstam, un runā, ka tu esi zellis, kas strādā uz ef-ef. Liekas, tu mums noderēsi. Un, ja arī ne, tad citas izejas mums tik un tā nav. Nāc līdz!»