Aizeks Azimovs - Dēmonu dzīres

Kad viņš izkāpa no vagonetes, kājas ļodzījās un kaklā juta nelabumu. Nē, viņa vecumā ir riskanti un muļķīgi laisties no «amerikāņu kalniem». Jābūt piesardzīgākam. Viņš apsēdās pie galdiņa atklātā terasē, no kurienes varēja vērot atrakciju «Lido­jošie šķīvīši», un pasūtīja konjaku.

«Līdzko pāries nelabums, došos uz mājām,» viņš skumji nodomāja, malkojot konjaku. Virs galvas riņķoja četri mirdzoši alumīnija «lidojošie šķīvīši». Pie paviljona stāvēja gara rinda apmeklētāju, kuri vēlējās jo ātrāk ieņemt vietas apaļajos šķīvjos ar maziem iluminatoriem, ko veidoja divas lēcas, kas stipri samazināja visus apkārtējos priekšmetus. Ska­toties šai «apgrieztajā binoklī», pasažierim radās iespaids, it kā viņš tiešām atrastos kosmosa kuģa kabīnē daudzu simtu kilometru augstumā.

Amilkārs novērsās no lidojošajiem šķīvīšiem. No šo mirdzošo šķīvīšu griešanās viņam kļuva vēl slik­tāk. Viņš atpogāja krekla apkaklīti. Bet arī tas nelīdzēja. Tad viņš nolēma pastaigāties. Bet nespēja pat piecelties no krēsla. Plakstiņi kļuva smagi, viss ķermenis sastinga, ausīs nepanesami džinkstēja.

Piepeši Amilkārs atvēra acis. Viņš joprojām sēdēja uz krēsla, bet ne vairs Lunaparkā.

— Svētā dievmāte! — palūkojies apkārt, viņš iesaucās. Virs viņa bija milzīgs fosforescējoša me­tāla kupols. Pa labi sēdēja kāds cilvēks, kuram

piere bija notraipīta ar tinti, bet no deguna tecēja asinis. Pa kreisi sēdēja jauns vīrietis saplēstā ap­ģērbā bez vienas pogas. Kaklā viņam kuļājās kaklasaites gabals, uz pieres nokarājās matu šķip­snas.

— Klausieties, — teica Amilkārs, pakasīdams kaklu. — Kas tie par jokiem?

Jaunais cilvēks kaut ko noņurdēja, bet kaimiņš pa labi tikai paraustīja plecus.

Amilkārs aiz uztraukuma pat nosvīda. Viņš pie­cēlās un sāka aptaustīt kupola metāla sienu.

— Veltīgi pūlaties, — teica deputāts Kanjoti. — Es jau izmēģinājos. Te nav nekā durvīm līdzīga.

Piepeši viņu acu priekšā iznira kinozvaigzne Liāna Lendsfīlda.

Viņai mugurā bija tikai naktskrekls ar mežģīnēm. «Zvaigzne» pārlaida apkārtējiem izbrīnētu skatienu, kaut ko nesaprotamu nomurmināja un, pavisam apjukusi, apklusa. Viņai līdzās parādījās visai dī­vaina persona. Aplūkojot tuvāk, izrādījās, ka tas ir Šullers — Emilio Šullers, pazīstamais modelētājs. Viņam kājās bija īsas, melnas samta bikses un ap­zeltītas sandales, bet ap kaklu kā toreadoram bija aptīta sarkana zīda šalle. Visi desmit pirksti bija kā nosēti ar dārgakmeņiem rotātiem gredzeniem.

— Vai es neguļu? — izdvesa Emilio Šullers.

Deputāts Kanjoti nikni pavērās viņā, kinozvaig­znes skatiens pauda apbrīnu un neuzticību, bet Pelviss Dreslijs blenza kā sajēgu zaudējis.

Te zāles vidū, neganti dūcot, atvērās lūka, un no tās pacēlās sudraba cilindrs uz kristāla paliktņa. It kā glābiņu meklējot, visi pieci instinktīvi atkāpās līdz sienai. No cilindra izlidoja mirdzošs balons un sāka šūpoties kā medūza.

«Varu galvot, ka tā ir dzīva būtne,» nodomāja * Amilkārs.

— Zemieši! — no balona atskanēja balss. — Ze­mes cilvēki! Klausieties mani uzmanīgi.

Taisnību sakot, no balona nekādas skaņas nenāca, bet visi pieci ļoti labi dzirdēja katru vārdu, parei­zāk, — saprata tā nozīmi — noslēpumainais sveši­nieks bija telepāts.

— Jūs atrodaties starpgalaktiskajā kuģī. Kuģis apriņķo jūsu trešo planētu. Kad mūsu zinātnieki būs vispusīgi izpētījuši jūsu smadzenes, mēs jūs dzīvus Sin neskartus nogādāsim atpakaļ uz Zemi. Kopš senseniem laikiem mēs pētām kosmosu, esam nodibinājuši sakarus ar tūkstošiem saprātīgu būtņu, izpratuši viņu paražas un domāšanas veidu. Bet jūsu domāšana mums joprojām paliek neatminēta mīkla. Jūsu izturēšanās, zemieši, ir pretrunā ar vi­siem loģikas likumiem, jūsu dvēselītes ir iedomī­bas pilnas, jūsu smadzenēs stingri iesakņojies ne­prāts.

Deputāts Kanjoti, sažņaudzis rokas dūrēs, paspēra dažus soļus uz priekšu.

— Ej tu, kropli! — viņš uzkliedza spīdošajam balonam. — Nokāp no sava pjedestāla, un es saskai­tīšu tavas ribas, ja tikai tev tādas ir.

No balona izlauzās sīks zilas gaismas stars, un Kanjoti saņēma spēcīgu sitienu pa pieri. Drebēdams aiz bailēm, «mēreni labējo» līderis kā nopērts suns aizvilkās līdz sienai.

— Tiešām, — viņu smadzenes uztvēra turpinā­jumu, — jūs esat rets izņēmums, iespējams pat, ka

savā ziņā vienīgā dabas kļūda. Mēs jau esam izpē­tījuši citus jūsu sugas īpatņus. Bet tagad pētām jūs. Pabeiguši pētījumus, mēs iedarbināsim atmiņu izdzēsēju, un, kad jūs atgriezīsieties uz Zemes, viss notikušais būs pilnīgi aizmirsts.

Emilio Šullers, galvenais modes noteicējs, nedroši pacēla divus pirkstus. Taču balons aizsteidzās viņam priekšā.

— Bez liekiem jautājumiem. Mēs ļoti labi zinām, ka neviens no jums neuzskata sevi par vājprāti vai noziedznieku. Taču mūsu salīdzinošie starpga- laktiskie pētījumi liek domāt pavisam citādi. Jūs visi kā viens esat vājprātīgi. Un arī tu, Pelvis Dres­lij, ar savu vienstīgas ģitāru, aizlūzušo balsi un konvulsijām, kuras var apskaust katrs epileptiķis. Un tu, Šuller, ar savām ērmotajām cepurēm, kas sajūsmina sievas, bet šausmina vīrus. Un tu, Liāna Lendsfīlda, ar savu vulgāro manieri atsegt krūtis, kas sajūsmina vīrus, bet šausmina sievas.

— Atļaujiet! — iesaucās Amilkārs Dorē, no uz­traukuma pacēlies pirkstgalos. — Godātais sinjor, jūs esat kļūdījies. Man ar notiekošo nav nekāda sakara. Es neesmu ne dziedonis, ne modes notei­cējs, ne arī aktieris… Es… es esmu pats paras­tākais mazais cilvēciņš, un neviens mani ne­pazīst.

— Tevi sauc Amilkārs Dorē, — teica balss. — Un tu esi tipisks trula pūļa pārstāvis, gatavs locīt ceļus nevarīga plānprātīga elka priekšā. Tieši tu, daudz nedomādams, devi iespēju nekauņam un neprašam Kanjoti, kas pašlaik atrodas tev blakus, piedalīties likumdošanā. Tu, Amilkār Dorē, esi vis­lielākais muļķis no visiem. Tieši par tevi visvairāk interesējas mūsu zinātnieki, un viņi centīsies izman­tot radušos iespēju.

Amilkārs juta, ka tūliņ zaudēs prātu.

— Bet tagad atslābiniet muskuļus, — viņu sma­dzenēs atskanēja pavēloša balss. — Jūs pārņems letarģiskais miegs.

Pelviss Dreslijs tomēr pieņēma televīzijas kom­pānijas piedāvājumu. Taču viņš pieprasīja nevis divsimt, bet gan trīssimt tūkstošus dolāru. Kompā­nijas pārstāvis bez svārstīšanās piekrita — Dreslijs taču bija labākais vilinājums televīzijas skatītā­jiem.

Liāna Lendsfīlda jaunajā filmā izrādīja visiem savus kailos gurnus, un skatītāji sajūsmā rēca kā traki. Emilio Šullers radīja jaunu cepures modeli, kura bija gandrīz pusmetru augsta un metru plata — savdabīgs angāra un indiāņu vigvama hibrīds.

Sinjors Kanjoti parlamenta debatēs arvien biežāk laida darbā spēcīgāko argumentu — dūri un rupjus lamuvārdus, nešaubīdamies, ka tikai tā var pārlie­cināt savus politiskos pretiniekus.

Nu, bet Amilkārs Dorē? Ar viņu nebija tik vien­kārši. Viņš, tāpat kā pārējie četri, tika nogādāts atpakaļ uz Zemes tai pašā vietā, no kurienes bija pacēlies augšā. Viņš attapās spoži apgaismotajā Lunaparkā.

Amilkārs izdzēra atlikušo konjaku un piecēlās. Viņam galvā drūzmējās neskaidras atmiņas un aiz­domas. Ar vārdu sakot, viņš nejutās labi. Un pēk­šņi viņš atcerējās balona vārdus: «Mēs iedarbinā­sim atmiņu izdzēsēju…» «Nu nē, svešplanētu kungi! Es gan atceros visu, pie tam līdz pēdējam sīkumam. Jums neizdevās izdzēst no atmiņas neko,»