Aizeks Azimovs - Dēmonu dzīres

Livija no visa tā gandrīz neko neuztvēra.

Viņa sēdēja, nekustīgi vērdamās uz priekšu, ka­mēr aiz loga, saplūzdami zaļās, izspūrušās virtenēs, garām aizzibēja koki un aizjoņoja telefona stabi.

Viņa teica:

— Tu apprecēji viņu.

Normans brīdi raudzījās sievā, tad viens viņa mutes kaktiņš savilkās un viņš jautri attrauca:

— Man gan tā neliekas, Olivij. Tu taču zini, ka tomēr esi mana sieva. Padomā par to mazliet!

Viņa spēji pagriezās pret vīru.

— Jā, tu apprecēji mani — tāpēc ka es iekritu tev klēpī. Ja tas nebūtu noticis, tu būtu apprecējis Zoržetu. Ja viņa nebūtu gribējusi iet pie tevis, tu būtu apprecējis kādu citu. Kādu jau tu būtu appre­cējis. Te nu ir tava atjautības uzdevuma atri­sinājums.,

Normans ļoti lēnām noteica:

— Velns … lai mani… parauj!

Viņš pielika abas plaukstas pie galvas un at­glauda taisnos matus, kas pie ausīm mazliet cirto- jās. Pirmajā brīdī šī kustība radīja iespaidu, it kā viņš izmisumā saķertu galvu. Tad Normans sacīja:

— Paklau, Livij, tu veltīgi uztraucies par šo muļ­ķīgo acu apmānu. Tu nedrīksti nosodīt mani par to, ko es neesmu izdarījis.

— Tu to būtu izdarījis.

— Kā tu to zini?

— Tu taču redzēji.

— Es redzēju kaut ko pavisam smieklīgu — kaut ko līdzīgu hipnotizēšanas mēģinājumam. — Normans aiz dusmām pēkšņi sāka runāt skaļi. Viņš pavērsās pret mazo vīreli, kas sēdēja pretī.

— Taisieties, ka tiekat, mister Ja vai kā jūs sauc. Ejiet prom no šejienes! Mums jūsu klātbūtne nav vēlama. Ejiet prom, kamēr neesmu izmetis jūsu triku kasti pa logu un jūs pašu tai pakaļ.

Livija paraustīja vīru aiz elkoņa.

— Liecies mierā! Liecies mierā! Tu taču atrodies ļaužu pilnā vilcienā.

Mazais vīrelis ierāvās sola stūrī, cik tālu vien va­rēja, un paslēpa melno, spīdīgo kasti sev aiz mu­guras. Normans paskatījās uz viņu, tad uz Liviju un pēc tam pāri ejai iepretī uz paveco lēdiju, kas vē­roja viņu ar acīm redzamu nosodījumu.

Normans pietvīka un izmeta vēl kādu dzēlīgu piezīmi. Tad iestājās ledains klusums, kas ilga līdz pat Jaunlondonai un vēl kādu brīdi pēc tam, kad vilciens jau bija izbraucis tai cauri.

Piecpadsmit minūtes pēc izbraukšanas no Jaun- londonas Normans ierunājās:

— Livij!

Viņa neko neatbildēja. Livija skatījās laukā pa logu, taču, izņemot rūti, nekā cita neredzēja.

Normans atkal uzsāka:

— Livij! Livij, atbildi man! ,

— Ko tu vēlies? — viņa negribīgi atsaucās.

Normans sāka skaidrot:

— Paklau, tās taču ir tīrās muļķības. Es nezinu, kā šis vīrs to izdara, taču pat tādā gadījumā, ja pie­ņemtu, ka tas viss ir patiesība, tu neizturies tais­nīgi. Kāpēc tu neskaties tālāk par šo ainu? Pieņem­sim, ka es būtu apprecējis 2oržetu. Vai tev šķiet, ka tu tad būtu palikusi neprecējusies? Ej nu sazini, varbūt tajā laikā, kad it kā notika manas kāzas, tu jau biji izgājusi pie vīra. Varbūt tieši tāpēc es būtu precējis Žoržetu.

— Es nebiju izgājusi pie vīra.

— Kā tu to -zini?

— Es būtu pratusi spert pareizo soli. Es labi zinu, par ko tolaik domāju.

— Tad tu būtu apprecējusies nākamajā gadā.

Livija kļuva vēl niknāka. Tas, ka veselais saprāts

viņā protestēja pret šādu nepamatotu dusmu uzlies­mojumu, viņu nemaz nenomierināja. Gluži otrādi, tas kaitināja vēl vairāk. Viņa sacīja:

— Un, ja es tiešām to būtu darījusi, tad tev gar to vairs nebūtu nekādas daļas.

— Protams. Taču tas tikai pierāda, ka mēs neva­ram atbildēt par to, kas būtu, ja viss notiktu kaut kā citādi.

Livija dusmīgi uzmeta lūpu, taču neko neteica.

— Pakļausies, — Normans turpināja. — Vai at­ceries, kā mēs aizpērn pie Vinnijas sagaidī­jām Jauno gadu? Bija ļoti jautri un daudz viesu, vai ne?

— Kā nu neatceros! Tu mani pamatīgi aplēji ar kokteili.

— Tas ir nenozīmīgs sīkums, un kokteiļa nemaz nebija tik daudz. Es gribu teikt to, ka Vinnija taču ir tava labākā draudzene, tu ar viņu sagājies jau sen pirms mūsu kāzām.

— Nu un tad?

— Un 2oržeta arī draudzējās ar viņu, vai ne?

— Jā.

— Nu, redzi. Jūs abas ar Zoržetu taču tik un tā sagaidītu Jauno gadu pie Vinnijas, neatkarīgi no tā, ar ko es būtu precējies. Ar mani tam nav itin nekāda sakara. Lai viņš mums parāda, kāds būtu izvērties tas vakars, ja es būtu apprecējis 2oržetu, un es varu derēt, ka tu tur būtu ieradusies vai nu kopā ar līgavaini vai ar vīru.

Livija vilcinājās. Taisnību sakot, tieši no šī vari­anta viņa baidījās.

— Nu, vai baidies riskēt? — Normans jautāja.

To Livija, protams, nevarēja paciest. Viņa tūlīt

aizsvilās:

— Nekā es nebaidos! Droši vien es tad jau būtu izgājusi pie vīra! Nav taču vērts nonīkt ilgās pēc tevis. Tiešām būtu interesanti paskatīties, kā tu ap- liesi Žoržetu ar kokteili. Viņa tevi visu klātbūtnē kārtīgi iepļaukās, nemaz nekautrēsies. Es viņu pa­zīstu. Tad tu redzēsi, kurš attēla gabaliņš var no­derēt tava atjautības uzdevuma atrisināšanai.

Livija, pavisam noskaitusies, sakrustoja rokas uz krūtīm un ar apņēmības pilnu skatienu raudzījās taisni uz priekšu.

Normans pameta acis uz pretimsēdošo vīreli, taču lūgt nemaz nenācās. Šis jau bija nolicis uz ceļiem matētā stikla plāksni. Logā krita vakara saules

slīpie stari, un sirmo matu vainags ap vīreļa kailo pakausi atvizēja rožainā nokrāsā.

— Vai esi sagatavojusies? — Normans jautāja saspringtā balsī.

Livija pamāja ar galvu, un vilciena riteņu kla- boņa atkal kļuva nedzirdama.

Salā sasārtušiem vaigiem Livija apstājās pie dur­vīm. Viņa tikko bija novilkusi apsnigušo mēteli, un viņas atkailinātās rokas vēsajā gaisā sala. *

Viņa atbildēja uz priecīgajiem Jaungada laimes vēlējumiem ar pretsaucieniem, cenzdamās pār­kliegt radio, kas bija uzgriezts līdz pašam galam. Pirmais, ko viņa, ejot iekšā, dzirdēja, bija Zoržetas spalgā balss, un tagad viņa devās draudzenei pretī. Viņa nebija sastapusi nedz Zoržetu, nedz Normanu vairākas nedēļas.

2oržeta pacēla vienu uzaci — šādu manieri viņa ' bija piesavinājusies pēdējā laikā — un jautāja:

— Vai tu esi viena pati, Olivij? — Viņas acis pārslīdēja tuvāk stāvošajiem viesiem un tad atkal atgriezās pie Livijas.

Livija vienaldzīgi atbildēja:

— Diks laikam ieradīsies vēlāk. Viņam vispirms bija šis tas neatliekams jānokārto. — Viņa tiešām arī juta tādu pašu vienaldzību, ar kādu runāja.

Zoržeta piespiesti pasmaidīja.

— Nu, labi, ka šeit ir Normans. Viņa sabiedrībā tu noteikti nejutīsies vientuļa, mīļā. Vismaz agrāk man tā šķita.

Kamēr Zoržeta runāja, no virtuves ienāca Nor­mans. Viņš kratīja kokteiļa trauku, un, viņam runājot, ledus gabaliņi tajā klabēja gluži kā kasta­ņetes.

— Nu, stājieties rindā, jūs, skaļie dzīrotāji, un saņemiet maisījumu, kas padarīs jūsu dzīres vēl skaļākas. O, Livija!

Normans sveicināja Liviju un smaidīdams panā­cās viņai pretī.

— Kur jūs visu laiku bijāt pazudusi? Liekas, ne­esmu jūs redzējis kādus divdesmit gadus. Kas noti­cis? Vai Diks jums vairs neatļauj ne ar vienu sa­tikties?

— Norman, ielej man! — Zoržeta asi pārtrauca vīru.

— Tūlīt, — viņš atsaucās, nepaskatīdamies uz Žoržetu.

— Livij, vai jūs arī gribat vienu kokteili? Da­būšu jums glāzi.

Viņš pagriezās, un tad pēkšņi arī tas notika.

Livija iesaucās: