Aizeks Azimovs - Dēmonu dzīres

Ņujorkas atmosfēra. Pasažieri bija piecēlušies kājās un vāca kopā savas mantas.

Vienīgi Livija nepiedalījās vispārējā rosībā, līdz Normans viņu sapurināja.

Viņa paskatījās uz vīru un teica: • — Galu galā tavā atjautības uzdevumā viss sa­skan.

— Jā, — viņš atbildēja.

Viņa uzlika plaukstu uz Normana rokas.

— Un tomēr tas nebija labi. Es rīkojos ļoti nepa­reizi. Es domāju — ja jau mēs reiz piederam viens otram, tad arī visos gadījumos, kādi vien varētu būt, mums jāpieder viens otram. Taču kāda mums daļa gar to, kas varētu būt. Pietiek ar to, kas ir. Vai tu saproti, ko es domāju?

Viņš pamāja ar galvu.

Livija turpināja:

— Ir iespējami miljoniem kas būtu, ja… Ne­gribu zināt, kas notiktu katrā no šiem gadījumiem. Es nekad vairs neteikšu; «Kas būtu, ja…»

Normans sacīja:

— Izmet to no prāta, mīļā. Ņem savu cepuri! — Un viņš sniedzās pēc čemodāniem.

Pēkšņi Livija iesaucās:

— Kur ir misters Ja?

Normans lēnām pagriezās pret tukšo sēdekli viņiem pretī. Abi vērīgi pārlūkoja arī pārējo va­gona daļu.

— Varbūt viņš pārgājis uz nākamo vagonu, — Normans noteica.

— Kāpēc? Starp citu, tad viņš nebūtu atstājis savu cepuri. — Un viņa pieliecās, lai to paceltu.

Normans jautāja:

— Kādu cepuri?

Livija sastinga, viņas pirksti taustījās tukšumā. Viņa iesaucās:

— Tā bija šeit — es to gandrīz jau satvēru. — Tad viņa piecēlās un teica: — Ak, Norman, ja nu…

Normans uzlika pirkstu viņai uz lūpām.

— Mīļā … Viņa atbildēja:

— Atvaino! Ļauj, es palīdzēšu tev nest čemo­dānus.

Vilciens ienira tunelī zem Parka avēnijas, un ri­teņu klaboņa pārauga dārdoņā.

Lino Aldani — itāliešu mate­mātiķis, matemātikas pasnie­dzējs Romas licejā. Viņš ir krājumā «Ceturtā dimensija» sakopoto un dažādos žurnālos publicēto zinātniski fantastisko stāstu, kā arī zinātniski fantas­tiskā garā stāsta «37 grādi»

Uz dēļu skatuves konvulsīvi raustījās Pelviss Dreslijs. Viņa balss bija sēcoša, aizlūzusi un brīžiem atgādināja histēriskus kliedzienus, brīžiem — vai­manas. Skatītāji sēdēja, elpu aizturējuši, un kā ap­burti lūkojās uz resnīti, kas trakā rokenrola ritmā locījās uz grīdas. Jaunietes skaļi raudāja. Viņu garie, uz galvvirsas «zirgastēs» sasietie mati plīvoja kā karogi vējā. Pēkšņi "mūzika aprāvās. Pēdējo reizi notrīsējušas gaisā, dziesmas skaņas izdzisa. Pelviss izmisīgi ievaidējās un apklusa. Skatītāji aplaudēja kā negudri. Kā viļņi zālē izslējās rokas, smagi šūpojās galvu jūra. Likās — vēl viens mir­klis, un ložas, nespēdamas noturēt sajūsmā rēcošos skatītājus, iebruks parterā.

Sažņaudzis labajā rokā mikrofonu, Pelviss piecē­lās. Pirmajās rindās sēdošās meitenes sāka mest uz skatuves puķes un vēdekļus, muskuļoti jaunekļi spilgti krāsainos svīteros aurodami metās pie kāp­nītēm, un policistiem tikai ar lielām pūlēm izdevās atspiest viņus atpakaļ.

Dziedonis, nepamanīts ticis projām no mežonī­gajiem pielūdzējiem, aktieru istabā steidzīgi pārģēr­bās. Viņš mēģināja aizmukt pa aizmugures durvīm, bet pūlis bija uzminējis viņa nodomu. Uz ietves viņu jau gaidīja, un pat divkārša policistu ķēde nespēja būt viņam par drošu aizsargu.

— Lielais, nepārspējamais Pelvis! — kliedza meitenes.

Pelviss piesteidzās pie savas milzīgās, dzeltenās mašīnas. Tūliņ pat viņu ielenca žurnālisti un foto- reportieri.

— Sinjor Dreslij! Sinjor Dreslij!

Spoži uzliesmoja zibspuldzes.

— Pastāstiet par savu pēdējo turneju pa Austrā­liju!

— Vai tiesa, ka televīzija piedāvājusi jums div­simt tūkstošus dolāru par desmit minūšu ilgu uzstā­šanos? Stāsta, ka jūs esot atteicies?

Te piesteidzās policistu palīgspēki un centās izklī­dināt žurnālistus.

Pūlis spiedās virsū policistu ķēdei un pārrāva to. Trīsdesmit meičas uzklupa dziedonim. Desmitiem roku sagrāba viņu aiz svārkiem un krekla. Pēc mirkļa visas svārku pogas bija izrautas, tikpat veikli nozuda kabatlakatiņš un pildspalva. Kāds norāva viņam kaklasaiti un līdz ar drēbi izplēsa aproču pogas.

— Pelvis, autogrāfu! — lūdzās un draudēja pielū­dzējas.

Viņam pretī stiepās roku mežs, un katrā no tām bija rakstīšanai sagatavots lūpu zīmulis. Meitenes ielenca viņu, saspieda, un Pelviss minūtes desmit ar lūpu krāsu triepa uz blūzītēm lielus, sarkanus savus iniciāļus — P. D. Visuzticīgāko pielūdzēju niknums bija gandarīts.

Kārdinājums izrādījās pārāk liels: veiksmīgās pielūdzējas sasprindzināja visus spēkus, vēlreiz pār­rāva ķēdi, un Pelviss no jauna atradās ielenkumā. Tagad jau simtiem blūzīšu pieprasīja autogrāfu. Policisti laida darbā gumijas stekus, taču pielūdzējas nespēja atturēt nekādas sāpes. Divpadsmit policistu tika notriekti gar zemi un nežēlīgi samīti. Pārē­jos kārtības sargus piespieda pie sienas un atbru­ņoja.

Un tad notika neparedzētais: kad ļaužu jūra teju teju draudēja aprīt slavenību, noskanēja sauss blīkšķis, it kā būtu pārplīsis gaisa balons, un roken­rola karalis pazuda savu apjukušo pielūdzēju acu priekšā.

Sinjors Kanjoti vēl.nebija beidzis savu runu, kad visi trīssimt četrdesmit parlamenta deputāti bija jau sadalījušies trīs naidīgās frakcijās un ieņēmuši vietas pie rakstāmgaldiem. Deputāts Kanjoti rupji nolamāja kreisos opozicionārus, un kā atbilde gaisā uzlidoja tintnīcas.

Iekaucās sirēna. Kārtības sargi steidza atbrīvot balkonus — cienījamiem deputātiem taču neklājās kauties, publikai redzot. Parlamenta ēkā gāja vaļā kauja. Policisti, kalpotāji un sargi paslēpās aiz durvīm un zem galdiem, gatavi doties palīgā, tik­līdz cīnītājiem izsīks munīcija.

Centristus, dabiski, apdraudēja kā labējie, tā krei­sie, un bagātīgākās tintes devas saņēma tieši viņi.

Izmisumā viņi metās kur nu kurais. Sākās tuv­cīņa, kurā katrs slānīja tuvāko kaimiņu, daudz neprātodams, vai tas pieder pie draudzīga vai nai­dīga grupējuma.

Veltīgi sapulces vadītājs izmisis šķindināja zva­niņu. Viņa plecu ķēra krēsla kāja, un viņš ieste­nējies sabruka uz grīdas.

Vienam no deputātiem sadursmes laikā pazuda zābaks. Kāds cits to tūliņ paķēra un laida darbā pret ienaidnieku. Šis briesmīgais ierocis radīja paniku un izretināja cīnītāju rindas. Tad centra deputāte, korpulenta dāma ar pensneju, norāva sev smailpa- pēža kurpi un zvetēja ar to pa apkārtstāvošo galvām.

Visniknāk plosījās deputāts Kanjoti — eksfašists, eksliberālis,- eksneofašists, eksradikālis, bet tagad — «mēreni labējo» partijas galva. No deguna viņam tecēja asinis, pār seju plūda tintes straumītes, bet viņš kā saniknots bifelis, aizsmakušā balsī rēcot, atkal un atkal devās uzbrukumā.

Kārtībnieki saprata, ka jāsāk tieši ar šo satraci­nāto karotāju. Viņi ielenca to vienlaikus no visām pusēm, bet šai pašā mirklī deputāts Kanjoti nozuda. Noskanēja kluss blīkšķis, it kā būtu pārplīsis gaisa balons, un kareivīgi noskaņotais «mēreni labējo» līderis izgaisa tukšumā.

Bija brīnišķīga vasaras diena. Amilkārs Dorē, municipalitātes darbinieks, četrdesmit piecus gadus vecs, neprecējies, klīda pa Lunaparka alejām, apstā­damies katrā vietā, kur notika kāda atrakcija. Ilgi viņš skatījās, kā resnule izpilda deju ar čūsku, apmeklēja «smieklu istabu» un «šausmu alu». Šo­dien bija viņa dzimšanas diena, un viņš jutās jauns un laimīgs. Izvizinājies ar telemobili un elibusu, viņš devās uz «amerikāņu kalniem».