AIZEKS AZIMOVS - DZIEDOŠAIS PULKSTENTIŅS

Peitons iedomājās, ka viņš savā testamentā varbūt ietilpi­nās vēl vienu aforismu: pats labākais nevainīguma pierādī­jums — ja nepavisam nav alibi.

Trīsdesmitajā jūlijā, tāpat kā ik gadu šinī dienā, Lūiss Pei­tons pulksten deviņos un piecpadsmit minūtēs iekāpa Ņu­jorkā reaktīvās antigravitācijas stratolidmašīnas kabīnē un divpadsmitos trīsdesmit minūtēs ieradās Denverā. Tur viņš paēda brokastis un pulksten vienos četrdesmit piecās minū­tēs devās ar pusantigravitācijas autobusu uz Hamspointu, no turienes Sems Leibmens senatnīgā virszemes automobilī (ne jau antigravitācijas mašīnā) aizveda Peitonu līdz viņa īpa­šuma robežai. Sems Leibmens gauži aukstasinīgi saņēma des­mit dolārus dzeramnaudas, ko Peitons deva viņam ik gadus, atsveicinādamies pielika roku pie cepures, un to Leibmens jau piecpadsmit gadu darīja trīsdesmitajā jūlijā.

Trīsdesmit pirmajā jūlijā, tāpat kā ik gadus šinī dienā, Lūiss Peitons ieradās Hamspointā ar savu antigravitācijas mašīnu un universālveikalā pasūtīja visu, kas varēja ievaja- dzēties nākamajā mēnesī. Pasūtījums bija ļoti parasts. Pa­tiesību sakot, uz mata tāds pats kā iepriekšējo gadu pasūtī­jumi.

Veikala vadītājs Makintairs uzmanīgi pārbaudīja pasūtī­jumu, paziņoja par to Kalnu rajona Centrālajai noliktavai Denverā, un pēc stundas visas pieprasītās preces bija piegā­dātas pa masu kravu transportēšanas līniju. Peitons ar Ma- kintaira piepalīdzību sakrāva preces savā mašīnā, kā parasti, atstāja desmit dolārus dzeramnaudas un atgriezās mājās.

Pirmajā augustā pulksten divpadsmitos vienā minūtē Pei­tons ieslēdza pilnu jaudu spēka laukā, kurš ierobežoja viņa īpašumu, un tagad bija pilnīgi nošķirts no ārpasaules.

Taču šoreiz notikumu parastā norise tika pārtraukta. Pei­tons ar gudru ziņu bija atstājis savā rīcībā astoņas dienas. Šinī laikā viņš rūpīgi un bez steigas utilizēja tik daudz pār­tikas produktu un citu preču, cik viņš būtu patērējis visā augusta mēnesī. Šinī darbā viņam palīdzēja atkritumu kame­ras, kas paredzētas visa nederīgā iznīcināšanai, — tas bija jaunākais modelis, kas itin visu, pat metālus un silikātus viegli pārvērta par sīkiem jo sīkiem molekulāriem putek­ļiem, kurus nevarēja konstatēt ne ar kādām analīzēm. Ener­ģijas pārpalikumu, kas atdalījās šā procesa norisē, Peitons aizplūdināja pa kalnu strautu, kas tecēja garām viņa mājai. Visu šo nedēļu strauta ūdens bija pieci grādi siltāks nekā parasti.

Devītajā augustā Peitons nolaidās ar aeromašīnu noteik­tajā vietā Vaiomingas štatā, kur Alberts Kornels jau gaidīja viņu ar savu kosmosa kuģi. Protams, kosmosa kuģis visu šo pasākumu padarīja vieglu, jo par kuģi zināja tiklab tie, kas to pārdeva, kā arī tie, kuri kuģi nogādāja šurp un sakārtoja lidojumam. Taču visiem šiem cilvēkiem bija darīšana tikai ar Kornelu, bet Kornels — tobrīd Peitons domās mazliet pa­smīnēja — drīz būs mēms kā kaps.

Desmitajā augustā Peitona vadītais kosmosa kuģis paceļas no Zemes virsmas, un kuģī bija viens pasažieris — Kornels (protams, ar karti). Izrādījās, ka kosmosa kuģa antigravitaci- jas lauks ir lielisks. Ieslēdzot pilnu jaudu, kuģa svars nesa­sniedza ne unci. Mikroreaktori ražoja enerģiju bez kļūmēm, bez trokšņa, un kuģis klusi izjoņoja cauri atmosfērai — tas nepavisam nelīdzinājās dārdošai, liesmu ieskautai veco laiku raķetei, — mirkli bija saredzams kā sīks punkts un tad izgaisa pavisam.

Varbūtība, ka aizlidojušo kuģi kāds būs redzējis, bija ļoti niecīga. Un tiešām šī kuģa aizlidošanu neviens nebija pa­manījis.

Divas dienas pavadītas kosmosa telpā, un tagad jau divas nedēļas pavadītas uz Mēness. Peitons jau no paša sākuma nojauta, ka būs vajadzīgas tieši divas nedēļas. Viņam ne­bija nekādu ilūziju par paštaisītajām kartēm, kuras zīmējuši cilvēki, kas neko nejēdz kartogrāfijā. Šāda karte varēja būt palīgs tikai pašam tās sastādītājam — tam palīgos nāktu at­miņa. Visiem citiem šāda karte bija vienīgi sarežģīts rēbuss.

Kornels parādīja karti Peitonam pirmoreiz tikai tad, kad viņi jau bija kosmosā. Kornels pazemīgi smaidīja.

— Ser, galu galā tas taču mans vienīgais trumpis.

— Vai šo karti salīdzinājāt ar Mēness kartēm?

— Mister Peiton, šajā nozarē es taču neko nesaprotu. Pil­nīgi paļaujos uz jums.

Peitons salti uzlūkoja Kornelu un atdeva viņam karti. Tajā lūkojoties, šaubas neradīja tikai Tiho Brages krāteris, kurā atradās Mēness pazemes pilsēta.

Lai nu kā, bet astronomija viņiem mazliet piepalīdzēja. Tiho Brages krāteris atradās Mēness apgaismotajā pusē, tā­tad jāšaubās, vai patruļkuģi tur dežurēs, un tāpēc Peitonam un Kornelam bija lielas izredzes, ka viņus nepamanīs.

Peitons, izmantodams antigravitāciju, bīstamā ātrumā no­laidās ar kosmosa kuģi krātera kraujas ēnā. Saule jau bija garām zenītam, un ēna nevarēja kļūt mazāka.

Kornels sadrūma.

— Mister Peiton, cik nelādzīgi. Nevaram taču sākt mek­lējumus, iekams šinī Mēness apvidū ir diena.

— Arī Mēness diena reiz beidzas, — Peitons viņu nīgri pārtauca. — Saule šeit spīdēs apmēram simt stundas. Šo laiku izmantosim, lai aklimatizētos un pienācīgi izpētītu karti.

Peitons mīklu atminēja itin drīz; izrādījās, ka atrisinājumi ir vairaki. Viņš ilgi pētīja Mēness kartes, rūpīgi izmērīja at- talumus un centās noteikt, kādi krāteri zīmēti uz šīs paš­taisītās kartes, kura deva viņiem iespēju… kādu iespēju?

Beidzot viņš sacīja:

— Pulkstentiņi var būt noslēpti vienā no trijiem krāte­riem — GC-3, GC-5 vai MT-10.

— Mister Peiton, ko lai nu darām? — Kornels apjucis jautāja.

— Apskatīsim visus trīs, — teica Peitons. — Sāksim ar tuvāko krāteri.

Vieta, kur viņi atradās, šķērsoja terminatoru, un viņus ieskāva nakts tumsa. Tagad Peitons un Kornels arvien ilgāk uzturējās uz Mēness virsmas, pamazām pierada pie mūžīgās tumsas un klusuma, pie spilgti mirdzošajām zvaigznēm un pie gaismas svītras virs krātera malas — tur krāterī lūkojās Zeme. Viņiem soļus sperot, palika dziļas, bezveidīgas pēdas sausajos putekļos, kas nepacēlās augšup un arī nebira lejup. Peitons pirmoreiz pamanīja šīs pēdas, kad viņi izkāpa no krātera un viņus skāra spilgtā gaisma, ko atstaroja Zemes pusmēness. Tas notika astotajā dienā pēc viņu ierašanās uz Mēness.

Mēness lielā sala dēļ Peitons un Kornels nevarēja ilgi uztu­rēties ārpus kuģa. Taču ar katru dienu viņiem izdevās šo laika sprīdi paildzināt. Vienpadsmitajā dienā Peitons un Kor­nels pārliecinājās, ka krāterī GC-5 dziedošo pulkstentiņu nav.

Piecpadsmitajā dienā Peitons vairs nejutās kā saltas dušas apliets, bet kā izmisuma svelmes cepināts. Viņiem katrā ziņā bija jāsameklē slēptuve krāterī GC-3. Krāteris MT-10 atradās pārāk tālu. Tur viņi nepaspēs aizkļūt un krāteri pārmeklēt: uz Zemi taču jāatgriežas ne vēlāk kā trīsdesmit pirmajā augustā.

Taču tanī pašā dienā izmisums rimās: pulkstentiņu slēptuvi viņi atrada.

Piesardzīgi saujās viņi nesa pulkstentiņus uz kuģi, iegul­dīja tos irdenās skaidās un devās pakaļ pārējiem pulkstenti- ņiem. Trīs reizes viņi nostaigāja ceļu, un, šādu attālumu pār­varot uz Zemes, viņi būtu zaudējuši pēdējās spēka paliekas. Bet uz Mēness, kur gravitācija ir nenozīmīga, šādi attālumi cilvēkus nenogurdina.

Kornels iedeva pēdējo pulkstentiņu Peitonam, un viņš tos uzmanīgi izvietoja izejas kamerā.