AIZEKS AZIMOVS - DZIEDOŠAIS PULKSTENTIŅS

— Tātad kas jums vajadzīgs no manis?

— Pierādījums, ka Peitons augustā bijis uz Mēness. Un šis pierādījums man vajadzīgs tūlīt. Peitons apcietināts uz aizdomu pamata, un es viņu nevaru ilgi turēt ieslodzījumā. Ja kāds uzzinās par šo slepkavību, visa pasaules prese eks­plodēs kā asteroīds, kas iedrāzies Jupitera atmosfērā. Pirmā slepkavība uz Mēness — tas taču ir sensacionāls noziegums.

— Kad.tieši izdarīts tas noziegums? — Ērta balss pēkšņi kļuva lietišķa.

— Divdesmit septītajā augustā.

— KacJ jūs apcietinājāt Peitonu?

— Vakar, trīsdesmitajā augustā.

— Tātad, ja Peitons ir slepkava, viņa rīcībā vajadzēja būt pietiekami daudz laika, lai atgrieztos uz Zemes.

— Laika viņam bija ļoti maz, — Deivenports saknieba lūpas. — Ja es nebūtu aizkavējies vienu dienu, ja izrādītos, ka viņa mājā neviena nav…

— Pēc jūsu domām, cik ilgi viņi, slepkava un noslepka­votais, bijuši uz Mēness?

— Spriežot pēc pēdu daudzuma — vairākas dienas. Vis­maz nedēļu.

— Vai kuģis, ar kuru viņi lidojuši, atrasts?

— Nē, un diez vai to atradīs. Pirms kādām desmit stun­dām Denveras universitātes observatorija ziņoja, ka palieli­nājies radioaktīvais fons, kas radies aizvakar pulksten sešos vakarā un bijis konstatējams vairākas stundas. Doktor Ert, nav nemaz grūti nostādīt kuģa aparatūru tā, lai tas uzlidotu gaisā bez apkalpes un eksplodētu apmēram piecdesmit jū­dzes no Zemes tāpēc, ka mikroreaktoros noticis īssavieno­jums,

— Būdams Peitona vietā, — doktors Ērts domīgi sacīja,

— es kuģī nogalinātu līdzbraucēju un uzspridzinātu kosmosa kuģi kopā ar visu līķi.

— Jūs Peitonu nepazīstat, — Deivenports drūmi atbildēja.

— Viņš tīksminās ar to, ka likums neko nespēj viņam pada­rīt. Tā viņam ir liela bauda. Uz Mēness atstātais līķis ir pret mums vērsts izaicinājums.

— Ak tā! — Ērts noglauda ar plaukstu sev vēderu un piebilda: — Varbūt man tas izdosies.

— Pierādīt, ka Peitons bijis uz Mēness?

— Izveidot savu spriedumu par to.

— Jau tagad?

— Jo drīzāk, jo labāk. Protams, ja es vispirms varētu pa­tērzēt ar misteru Peitonu.

— To es nokārtošu. Mani gaida reaktīvā antigravitacijas lidmašīna. Pēc divdesmit minūtēm mēs būsim Vašingtonā.

Ekstraterologa apaļajā ģīmī ieplaiksnījās ļoti liels apmul­sums. Viņš pielēca kājās un aizskrēja uz savas mantām pie­blīvētās istabas vistumšāko kaktu, tālāk nost no policijas aģenta.

— Tikai ne to!

— Kāpēc ne, doktor Ert?

— Ar reaktīvo lidmašīnu es nelidošu. Es tām neuzticos.

Deivenports pavisam apstulbis blenza uz doktoru Ērtu un

stostīdamies murmināja:

— Bet ar viensliežu dzelzceļu?

— Neuzticos nevienam satiksmes līdzeklim, — doktors Ērts atcirta. — Es uz tiem nepaļaujos. Tikai kāj'ām. Kājām — lūdzu.

Bet tūlīt viņš sarosījās.

— Vai jus nevaretu atvest, misteru Peitonu uz musu pil­sētu, kaut kur šeit tuvumā? Piemēram, municipalitātes ēkā? Līdz municipalitātei aiziet man nebūtu grūti.

Deivenports apmulsis pārlaida skatienu pār istabu. Vis­apkārt bezgala daudz grāmatu, kas vēstī par gaismas gadiem. Pa atvērtajām durvīm blakus zālē redzami tālo pasauļu suvenīri. Deivenports paskatījās uz doktoru Ērtu, kas bija nobālējis, jau iedomājoties vien par reaktīvo lidma­šīnu, un paraustīja plecus.

— Atvedīšu Peitonu šurp. Šinī pašā istabā. Vai. esat ar mieru?

Doktors Ērts atviegloti nopūtās.

— Ļoti labprāt.

— Doktor Ert, ceru, ka jums viss izdosies.

— Darīšu visu, ko spēšu, mister Deivenport.

Lūiss Peitons šķebinādamies pārlaida acis pār istabu un ar nievīgu skatienu pavērās uz resnīti, kas mīlīgi viņam māja ar galvu. Peitons pašķielēja uz piedāvāto krēslu un pirms ap­sēšanās notrausa no tā putekļus. Deivenports apsēdās bla­kus, pabīdīdams pa tvērienam blastera maksti.

Resnītis smaidīdams apsēdās un sāka glaudīt apaļīgo vēde­riņu, it kā nule būtu ļoti garšīgi paēdis un vēlētos, lai par to uzzina visa pasaule.

— Labvakar, mister Peiton, — viņš sacīja. — Esmu dok­tors Vendels Ērts, ekstraterologs.

Peitons atkal paskatījās uz viņu.

— Kas jums no manis vajadzīgs?

— Gribu zināt, vai augustā esat bijis uz Mēness.

— Neesmu.

— Taču neviens cilvēks nav jūs redzējis uz Zemes laikā starp pirmo un trīsdesmito augustu.

— Augusta mēnesi pavadīju vientulībā, kā jau parasti. Šajā mēnesī mani neviens neredz. Pajautājiet kaut vai viņam.

Peitons pamāja ar galvu uz Deivenportu.

Doktors Ērts pasmīnēja.

— Kaut mums būtu kāds objektīvs kritērijs! Ja starp Mē­nesi un Zemi eksistētu kādas fiziskas atšķirības! Piemēram, mēs izdarītu no jūsu matiem noņemto putekļu analīzi un sacītu: «Ahā, Mēness ieži.» Diemžēl tas nav iespējams. Mē­ness ieži ne ar ko neatšķiras no Zemes iežiem. Un, ja tie arī atšķirtos, uz jūsu matiem mēs tomēr neatrastu ne puteklīša- — vienīgais izņēmums, ja jūs uz Mēness virsmas būtu izgājis bez skafandra, — bet tas nav visai ticami.

Peitons klausījās doktorā joprojām pilnīgi vienaldzīgi.

Doktors Ērts turpināja runāt, labsirdīgi smaidīdams un ik bridi bakstīdams ar pirkstiem brilles, kas lāgā neturējās uz viņa mazā deguntiņa.

— Cilvēks kosmosā vai uz Mēness elpo Zemes gaisu, ēd Zemes uzturu. Tiklab kuģī, kā ari skafandrā viņš dzīvo Ze­mes apstākļos. Mēs meklējam cilvēku, kas divas dienas lido­jis uz Mēnesi, pavadījis uz Mēness vismaz nedēļu un vēl divas dienas lidojis, kamēr atgriezies uz Zemes. Visu šo laiku viņš mitis Zemes apstākļos, un tas ļoti sarežģī mūsu uzde­vumu.

— Man šķiet, — Peitons teica, — jūs savu uzdevumu pa­darītu vieglāk atrisināmu, ja mani atbrīvotu un sāktu mek­lēt īsto slepkavu.

— Tas nav izslēgts, — sacīja doktors Ērts. — Vai kādreiz esat redzējis ko līdzīgu?

Doktors pagrābstījās ar tuklo roku pa grīdu blakus krēs­lam un pacēla no zemes pelēku, blāvi vizošu bumbiņu.

Peitons pasmaidīja.

— Es teiktu, ka tas ir dziedošais pulkstentiņš.

— Jā, tas ir dziedošais pulkstentiņš. Slepkavība ir izda-

rīta dziedošo pulkstentiņu dēļ… Kā jums patīk šis eksem­plārs?

— Manuprāt, tam ir liels defekts.

— Aplūkojiet pulkstentiņu vērīgāk, — doktors Ērts sacīja un pēkšņi pasvieda pulkstentiņu Peitonam, kas sēdēja divus metrus atstatu.

Deivenports iekliedzās un gandrīz pielēca no krēsla. Pei- tons ar piepūli ātri pacēla rokas un vēl paspēja satvert pulk­stentiņu.

— Idiots! Kas tad svaidās ar pulkstentiņiem, — Peitons sacīja.

— Jūs laikam izturaties pret dziedošajiem pulkstentiņiem ar godbijību?

— Ar pārāk lielu godbijību, un negribu tos sasist. Un tas vismaz nav noziegums.

Peitons lēnītēm noglauda pulkstentiņu, pacēla to pie auss

un viegli sakratīja, ieklausīdamies, kā maigi džinkst lunolīta drumslas —mazi pumeka gabaliņi, kas tukšajā telpā saskārās.

Pēc tam, pacēlis pulkstentiņu aiz tanī iestrādātās stieples, viņš ar drošu un pierastu kustību pārvilka īkšķa nagu pār apaļo virsmu. Pulkstentiņš iedziedājās. Skaņa bija maiga, atgādināja flautas balsi, — trīsuļodama tā lēni apklusa un uzvēdīja atmiņā vasaras krēslas ainavas.

Dažas sekundes visi trīs klausījās kā apburti.

Pēc tam doktors Ērts sacīja:

— Mister Peiton, sviediet pulkstentiņu man! Tūlīt!