AIZEKS AZIMOVS - DZIEDOŠAIS PULKSTENTIŅS

Inspektors ieraudzīja gabalu zilas Marsa glazūras, ko ne­labojami romantiķi dēvēja par sen izmirušo marsiešu pār­akmeņotām atliekām, ieraudzīja nelielu meteorītu, modeli, kurā atveidots viens no pirmajiem kosmosa kuģiem, un aiz­zīmogotu pudeli ar šķidrumu — uz etiķetes bija rakstīts: «Venēras okeāns.»

Doktors Ērts pašapmierināti teica:

— Savu māju esmu pārvērtis par muzeju. Tā ir viena no vecpuiša dzīves priekšrocībām. Protams, daudz kas vēl jāsa­kārto. Gan jau reiz gadīsies pāris brīvu nedēļu …

Doktors kādu brīdi neizpratnē lūkojās visapkārt, tad, kaut ko atcerējies, pabīdīja sāņus jūras bezmugurkaulnieku attīs­tības shēmu — planētas Arktūra V dzīvības augstākā forma — un teica:

— Te tas ir. Diemžēl ar defektu.

Pulkstentiņš karājās rūpīgi ielodētā tievā stieplē. Defekts bija viegli saskatāms, pulkstentiņam apmēram vidū visapkārt stīdzēja iežmauga, un tāpēc tas atgādināja divas šķībi kopā salipinātas bumbiņas. Un tomēr pulkstentiņš varen prasmīgi bija nopulēts un nespodri mirdzēja sudrabaini pelēkā no- ziedā; samtainajā virsmā varēja manīt īpatnējos sīkos lāsu- miņus, ko nespēja atdarināt nevienā laboratorijā, kur zināt­nieki nopūlējās, sintezēdami mākslīgus pulkstentiņus.

Doktors Ērts turpināja:

— Esmu daudz eksperimentējis, kamēr izvēlējos pulksten­tiņam piemērotu skanduli. Defektīvie pulkstentiņi ir kaprīzi. Taču noderēja kauls. Are! — Doktors rādīja kaut ko līdzīgu īsai, platai karotītei, kas bija izgatavota no pelēcīgi balta materiāla. — To es pats izgriezu no buļļa ciskas kaula… Klausieties!

Tik vieglītem, ka to nemaz nevarēja gaidīt, redzot doktora resnos pirkstus, viņš taustīja pulkstentiņa virsmu, pūlēdamies atrast vietu, pie kuras piesitot rastos pati maigākā skaņa. Pēc tam viņš pagrieza pulkstentiņu, piesardzīgi turēdams to aiz stieples divos pirkstos. Pārējos pirkstus palaida vaļā un viegli uzsita pa pulkstentiņu ar kaula karotītes plato galu.

Šķita, kaut kur tālu ieskanas miljoniem arfu. Skaņas auga, pieklusa un atgriezās atkal. Likās — tās rodas no nekā. Tās skanēja klausītāja apziņā ar nekad neizjustu saldmi, kurai piemita gan skumjas, gan biklums.

Skaņas lēnām apdzisa, taču zinātnieks un viņa ciemiņš vēl ilgi klusēja.

Doktors Ērts ievaicājās:

— Tīri labi?

Viegli piegrūdis ar pirkstu pulkstentiņam, viņš to iešūpoja.

Deivenports satraukti paskatījās uz doktoru.

— Uzmanīgāk! Nesasitiet!

Labu pulkstentiņu trauslums jau sen bija kļuvis par pa­runu.

Doktors Ērts teica:

— Ģeologi apgalvo, ka pulkstentiņi esot tikai dobi pu- meka gabaliņi, kuri sacietējuši zem liela spiediena un kuros brīvi ripojot sīki akmentiņi. Tā viņi apgalvo. Taču, ja ar to viss ir jau pateikts, kāpēc mēs nespējam pagatavot pulksten­tiņus mākslīgi? Arī šis pulkstentiņš salīdzinājumā ar tādu, kam nav nekāda defekta, skan kā mutes harmonika.

— Jums taisnība, — Deivenports piekrita, — un jāšaubās, vai viis Zemes ir kaut desmit laimīgo, kam pieder nevaino­jamas formas pulkstentiņi. Simtiem bagātnieku, muzeju un iestāžu labprāt maksātu par dziedošu pulkstentiņu jebkuru summu, nemaz netaujādami, kā tas iegūts. Un daudzu pulk­stentiņu dēļ var pat izdarīt slepkavību!

Ekstraterologs pagriezās pret Deivenportu un ar tuklo rādī­tāja pirkstu sakārtoja brilles uz pogai līdzīgā deguna.

— Neesmu aizmirsis par slepkavību, kuras dēļ esat iera­dies. Lūdzu, turpiniet!

— Viss ir pasakāms pāris vārdos. Es zinu, kurš ir slepkava.

Viņi atgriezās bibliotēkā, un, atkal atlaidies atzveltnes

krēslā, doktors Ērts salika rokas uz prāvā vēdera un pēc tam jautāja:

— Patiešām? Inspektor, bet kas tad jums liedz rīkoties tālāk?

— Doktor Ert, zināt un pierādīt nav viens un tas pats. Diemžēl viņam nav alibi.

— Jūs laikam gribējāt sacīt — «Diemžēl viņam ir alibi»?

— Es gribēju sacīt to, ko esmu pateicis. Ja viņam būtu alibi, es prastu pierādīt, ka tas ir viltots alibi, jo tas patie­šām būtu viltots. Ja viņš uzdotu lieciniekus, kas ar mieru liecināt, ka nozieguma izdarīšanas brīdī redzējuši viņu uz Zemes, lieciniekus varētu pieķert melos. Ja viņš uzrādītu dokumentus, varētu konstatēt, ka tie ir viltoti vai izdarīta kāda cita blēdība. Diemžēl noziedznieks ne ar ko līdzīgu ne­argumentē.

— Ar ko tad viņš argumentē?

Inspektors Deivenports sīki jo sīki pastāstīja par Peitona īpašumu Kolorādo štatā un beigās teica:

— Peitons vienmēr tur pavada augusta mēnesi pilnīgā vientulībā. Pat ZIB bija spiests to apstiprināt. Arī zvērinā­tiem piesēdētājiem, ja mēs nespēsim pārliecinoši pierādīt,, ka Peitons bijis uz Mēness, būs jāsecina, ka viņš arī šo augustu dzīvojis savā īpašumā.

— Kāpēc domājat, ka viņš patiešām bijis uz Mēness? Var­būt viņš nemaz nav vainīgs.

— Ir vainīgs! — Deivenports gandrīz kliedza. — Jau piec­padsmit gadu velti pūlos savākt pret Peitonu pietiekamus pierādījumus. Tagad Peitona noziegumus es saožu jau pa gabalu. Apgalvoju, ka uz visas Zemes vienīgi Peitons ir tik liels nekauņa, ka uzdrošināsies pārdot nelegāli iegūtus pulk­stentiņus — un turklāt viņš zina visus varbūtējos pircējus. Jāpiebilst — esam informēti, ka Peitons ir ļoti labs kosmosa kuģu vadītājs. Ir zināms, ka viņam bijusi kaut kāda veika- lošanās ar noslepkavoto, lai gan pēdējos mēnešos viņi nav tikušies. Diemžēl tie vēl nav nekādi pierādījumi.

Doktors Ērts jautāja:

— Vai nebūtu vienkāršāk izmantot psihoskopešanu, ta­gad jau tā atļauta ar likumu.

Deivenports sadrūma, un rēta viņa vaigā nobālēja.

— Vai tad jūs nezināt Konska-Hiakavas likumu, doktor Ert?

— Nezinu.

— Manuprāt, šis likums nav zināms nevienam. Valsts deklarējusi, ka cilvēka garīgā pasaule ir neaizskarama. Lie­liski, bet kas no tā izriet? Psihoskopētajam cilvēkam ir tiesī­bas uz kompensāciju, kādu vien viņš var izkaulēt no tiesas. Nesen kāds bankas kasieris saņēma divdesmit piecus tūksto­šus dolāru kā kompensāciju par psihoskopisku pārbaudi sa­karā ar nepamatotu apvainojumu par izšķērdēšanu. Netiešie pierādījumi, kas it kā lika domāt par izšķērdēšanu, īstenībā bija saistīti ar kādu mīlas dēku. Kasieris iesniedza prasību, minēdams, ka viņš atlaists no darba, bijis spiests ļoti piesar­gāties, jo pieviltais vīrs draudējis viņam ar izrēķināšanos, un beidzot kasieris padarīts arī par izsmiekla objektu, jo kādas avīzes reportieris uzzinājis un publicējis faktus, kas atklāti tiesas izdarītajā psihoskopiskajā pārbaudē.

— Man šķiet, ka šis kasieris prasību iesniedzis pilnīgi pa­matoti!

— Protams. Tā jau ir tā nelaime. Turklāt jāiegaumē vēl viens likuma pants: cilvēku, kas reiz psihoskopiski pārbau­dīts vienalga kāda iemesla dēļ, nevar psihoskopiski pārbau­dīt otrreiz. Nevar divas reizes pakļaut briesmām cilvēka psihi, — tā ir teikts likumā.

— Tas nav nekāds ērtais likums.

— Gluži manas domas. Psihoskopēšanu pieļāva ar likumu pirms diviem gadiem, un tagad visi zagļi un afēristi cenšas, lai viņus psihoskopē kāttas sīkas kabatu zādzības dēļ, un pēc tam šie kriminālisti varēs mierīgi pievērsties lielākiem no­ziegumiem. Un tāpēc mūsu Galvenā pārvalde atļaus psiho­skopē t Peitonu tikai tad, ja pret viņu savākšu svarīgus pierā­dījumus. Nav obligāti, lai pierādījumi būtu svarīgi no likuma viedokļa — vajadzīgs, lai tiem noticētu vienīgi mana priekš­niecība. Doktor Ert, pats nejaukākais ir tas, ka nevaram iesniegt tiesā apsūdzību, iekams nav izdarīta psihoskopiskā pārbaude. Slepkavība ir pārāk liels noziegums, un, ja apsū­dzētais nebūs psihoskopēts, pat visstulbākie zvērinātie piesē­dētāji uzskatīs, ka apsūdzības uzturētāju pozīcijas nav nekā­das drošās.