AIZEKS AZIMOVS - DZIEDOŠAIS PULKSTENTIŅS

Doktors pavēloši izstiepa roku.

Lūiss Peitons gluži kā apmāts svieda pulkstentiņu. Tas lidoja pa stāvu līkni un, nesasniedzis doktora Ērta izstiepto roku, ar skumīgu, drebošu vaidu sašķīda uz grīdas sīkās drumslās.

Deivenports un Peitons, vienas domas pārņemti, klusēdami raudzījās uz pelēkajām lauskām un lāgā nesadzirdēja, ka doktors Ērts mierīgi saka:

— Kad atradīs slēptuvi, kur noziedznieks noglabājis neno- slīpētos pulkstentiņus, es vēlētos saņemt kā honorāru un kā kompensāciju par sasisto pulkstentiņu vienu ļoti labu un pa­reizi noslīpētu eksemplāru.

— Kā honorāru? Par ko? — Deivenports dusmīgi vaicāja.

— Tagad taču viss ir skaidrs. Lai gan pirms brīža savā ma­zajā runā es to neminēju, bet vienu Zemes īpatnību kosmosa ceļotājs sev līdzi paņemt nevar… Es te runāju par Zemes pievilkšanas spēku. Misters Peitons ļoti neveikli svieda tik dārgu priekšmetu, un tas pierāda, ka viņa muskuļi pēc ceļo­juma vēl nav pielāgojušies Zemes gravitācijai. Mister Dei- venport, kā speciālists es apgalvoju: apcietinātais vēl nesen ir atradies ārpus Zemes. Viņš bijis vai nu kosmosa telpā, vai uz kādas planētas, kas daudz mazāka par Zemi, piemēram, uz Mēness.

Deivenports triumfēdams pielēca kājās.

— Doktor Ert, esiet tik laipns, dodiet man rakstveidā savu secinājumu, •— viņš teica, uzlikdams roku uz blastera spala, — ar to pietiks, lai dabūtu sankciju Peitona psihoskopēšanai.

Lūiss Peitons nemaz nedomāja pretoties. No piedzīvotā pilnīgi apdullis, viņš atskārta tikai vienu: testamentā tagad būs jāpiebilst, ka viņa apžilbinošās gaitas beigušās ar pilnīgu sagrāvi.