AIZEKS AZIMOVS - DZIEDOŠAIS PULKSTENTIŅS

— Pabīdiet pulkstentiņus tā­lāk no lūkas, mister Peiton, — Kornels teica, un, pa radio austiņām klausoties, viņa balss Peitonam šķita pārāk skaļa un skarba. — Dodos ceļā.

Kornels pieliecās, saspring­dams, lai lēktu kā jau uz Mē­ness — augstu, palēnināti, paraudzījās uz kuģi un šausmās sastinga. Viņa seja, kas skaidri bija saskatāma cauri izliektajam ķiveres luzilīta iluminatoram, saviebās nenovēršamās nāves priekšsajūtā.

— Nē, mister Peiton! Nē!

Peitona pirksti apžņaudza

blastera spalu, tūlīt sekoja šā­viens. Neciešami spilgts zib-

snis — un Kornels pārvērtās par līķi, kas gulēja starp ska­fandra lēvariem un bija nošķiests ar sasalstošo asiņu šļa­katām.

Peitons drūmi paskatījās uz mironi, bet tikai mirkli. Pēc tam Peitons salika pēdējos pulkstentiņus speciālos konteine­ros, noņēma skafandru, vispirms ieslēdza antigravitācijas lauku, pēc tam mikroreaktorus un, kļuvis par kādiem diviem miljoniem bagātāks nekā pirms piecpadsmit dienām, devās atceļā uz Zemi.

Divdesmit devītajā augustā Peitona kuģis klusi nolaidās un pieskārās Zemei Vaiomingā tanī pašā laukumiņā, no kura bija pacēlies desmitajā augustā. Ne jau velti Peitons tik rū­pīgi bija izvēlējies šo vietu. Viņa aeromašīna arvien vēl mie­rīgi stāvēja klints plaisā, kuru tik daudz šajā akmeņainajā plakankalnē.

Konteinerus ar dziedošajiem pulkstentiņiem Peitons ienesa dziļi plaisā un rūpīgi apbēra ar smiltīm. Pēc tam atgriezās kosmosa kuģī, lai ieslēgtu aparātus un veiktu pēdējos saga­tavošanas darbus. Divas minūtes pēc tam, kad Peitons bija izkāpis no kosmosa kuģa, iedarbojās automātiskā vadīšanas sistēma.

Bez jebkāda trokšņa, lidodams arvien ātrāk un ātrāk, kuģis traucās augšup un Zemes griešanās ietekmē mazliet noslie- cās uz rietumiem. Peitons vēroja kuģi, uzlicis plaukstu virs piemiegtajām acīm, un, kad redzamības robeža bija gandrīz sasniegta, pamanīja iepretī zilās debess fonam sīku gaismas zibsni un mazu mākulīti.

Peitona lūpas saviebās greizā smīnā. Viņš bija pareizi ap­rēķinājis. Vajadzēja tikai pavirzīt mazliet sāņus absorbētāja kadmija stieņus, un mikroreaktori vairs nedarbojās precīzi, notika avārija; kodolsprādziena karstajās liesmās kuģis pār­vērtās gāzēs.

Pēc divdesmit minūtēm Peitons jau bija mājās. Viņš jutās noguris, smeldza visi muskuļi — izpaudās Zemes pievilkša­nas spēka ietekme. Taču Peitons tonakt gulēja labi.

Pēc divpadsmit stundām, gaismai austot, ieradās policisti.

Cilvēks, kas atvēra durvis, salika rokas uz apaļā vēderiņa un vairākkārt mīlīgi pamāja ar galvu. Cilvēks, kuram atvēra durvis, Setons Deivenports no Zemes izmeklēšanas biroja, paraudzījās visapkārt un jutās ārkārtīgi neērti.

Istaba, kurā viņš iegāja, bija ļoti liela, tanī valdīja pus­krēsla, un spoži ar savu spuldzi spīdēja tikai videoskops, no­vietots virs krēsla, kas bija sakombinēts kopā ar rakstām­galdu. Gar sienām plaukti, piekrauti ar kinogrāmatām. Vienā kaktā sakārtas Galaktikas kartes, otrā kaktā uz pastatņa blāvi mirguļoja «Galaktikas objektīvs».

— Vai jūs esat doktors Vendels Ērts? — Deivenports vai­cāja tā, it kā viņš tam lāgā nespētu ticēt. Deivenports bija plecīgs vīrs melniem matiem. Uz vaiga blakus garajam, tie­vajam degunam rēgojās zvaigznei līdzīga rēta — reiz viņu mazliet bija skārusi neirona pātaga.

— Es pats tas esmu, — doktors Ērts atbildēja smalkā bal- stiņā. — Bet jūs esat inspektors Deivenports.

Inspektors parādīja savu dienesta apliecību un sacīja:

— Universitāte man ieteica jūs kā speciālistu ekstratero- loģijas nozarē.

— Jā, to jūs man jau sacījāt pirms pusstundas, kad piezva­nījāt, — doktors Ērts mīlīgi atbildēja. Viņa vaibsti bija izplūduši, deguns mazs kā podziņa. Cauri biezajiem briļļu stikliem raudzījās izvelbtas acis.

— Doktor Ert, tūlīt runāšu skaidri un gaiši. Jūs laikam esat bijis uz Mēness …

Doktors Ērts, kas tobrīd jau bija paspējis izvilkt no kino- grāmatu kaudzes pudeli ar sarkanu šķidrumu un divas gan­drīz tīras glāzītes, atbildēja pārsteidzoši skarbi:

— Inspektor, nekad neesmu bijis uz Mēness un ari netai­sos turp doties. Kosmosa ceļojumi ir muļķīga nodarbošanās. Es tiem neuzticos.

Pēc tam viņš piebilda laipnāk:

— Atsēdieties, ser, atsēdieties! Izdzeriet kādu glāzīti!

Inspektors Deivenports izdzēra glāzīti un teica:

— Bet jūs taču …

— Esmu ekstraterologs. Jā. Mani interesē citas pasaules r bet tas nebūt nenozīmē, ka man tās jāapmeklē. Ak kungs, vai tiešām jābūt ceļotājam, kas pārvar laiku, lai varētu iegūt vēsturnieka diplomu?

Doktors apsēdās, apaļā seja atkal izplūda smaidā, un viņš jautāja:

— Bet tagad sakiet — kas jūs īsti interesē?

— Esmu atnācis, — inspektors sacīja, saraucis uzacis, — lai konsultētos ar jums par kādu slepkavību.

— Slepkavību? Ko es jēdzu par slepkavībām?

— Doktor Ert, šī slepkavība izdarīta uz Mēness.

— Brīnums gan!

— Vairāk nekā brīnums. Tam nav precedenta, doktor Ert. Piecdesmit gados, kamēr pastāv Mēness domīnija, ir ga­dījies, ka eksplodē kosmosa kuģi vai no skafandra izplūst gaiss. Cilvēki ir sadeguši Mēness apgaismotajā pusē, nosaluši ēnas pusē un gājuši bojā, nosmakdami gan vienā, gan otrā pusē. Daži bijuši pat tik izmanīgi, ka nositušies, krizdami no klints, ko izdarīt nav nemaz tik viegli, ņemot vērā Mēness mazo gravitāciju. Taču pa visu šo laiku nevienu cilvēku uz Mēness kāds cits cilvēks nav noslepkavojis ar iepriekšēju nodomu … Tas noticis pirmoreiz.

— Kā izdarīta slepkavība? — doktors Ērts jautāja.

— Nošaujot ar blasteru. Taču apstākļi sagadījušies tik lai­mīgi, ka likuma pārstāvji ieradušies nozieguma vietā nepilnu stundu pēc slepkavības. Patruļkuģis pamanījis gaismas zibsni uz Mēness virsmas. Jūs taču saprotat, ka Mēness apēnotajā pusē šāds zibsnis redzams ļoti tālu. Pilots ziņojis par redzēto uz Mēness pilsētu un laidies lejup. Apmezdams līkumu, viņš Zemes gaismas atspīdumā ieraudzījis aizlidojošu kuģi — un zvērē, ka neesot pārskatījies. Nolaidies uz Mēness virsmas, pilots atradis tur apdegušu līķi un putekļos pēdas.

— Jūs domājat, ka šis zibsnis bijis blastera šāviens? — ievaicājās doktors Ērts.

— Neapšaubāmi. Slepkavība notikusi pavisam nesen. Līķis vēl nav bijis viscaur sasalis. Pēdas atstājuši divi cilvēki. Rūpīgi izmērot, konstatēts, ka putekļos iespiestajām pēdām ir atšķirīgi diametri; citiem vārdiem sakot, zābaki bijuši da­žāda lieluma. Pēdas galvenokārt vedušas uz krāteriem GC-3 un GC-5. Tie ir divi…

— Es gan zinu tikai Mēness krāteru apzīmēšanas oficiālo sistēmu, — doktors Ērts mīlīgi iebilda.

— Hm… Vārdu sakot, krāterī GC-3 pēdas saskatītas līdz krātera nogāzes plaisai, kurā atrastas sacietējuša pumeka drumslas. Rentgenanalīzē konstatēts …

— Dziedošie pulkstentiņi, — ekstraterologs iesaucās liela uztraukumā. — Vai tiešām šī slepkavība saistīta ar dziedoša­jiem pulkstentiņiem?

— Un ja nu tas tā būtu? — inspektors apjucis jautāja.

— Man ir viens šāds pulkstentiņš. To atradusi universitā­tes ekspedīcija un uzdāvināja man, pateikdamās par… Inspektor, es jums parādīšu.

Doktors Ērts aši piecēlās no krēsla un tipināja pāri istabai, pamadams ciemiņam, lai tas viņam seko. Deivenports saīga, bet paklausīja.

Viņi iegāja blakus istabā, daudz lielākā nekā iepriekšējā. Šī bija vēl tumšāka, un tajā valdīja pilnīgs haoss. Deivenports ar izbrīnu blenza uz visdažādākajiem priekšmetiem, kas bija sasviesti juku jukām.