V.MIHAILOVS - DZIĻAIS MĪNUSS

Pēc stundas rests atkal bija ielikts vietā. Tas izskatītos pavisam labi, ja vien simt divdesmit šūniņu vietā tajā nebūtu tikai trīsdesmit.

Sencis, raukdams uzacis, kratīja galvu. Arī viņš lai­kam šaubījās, vai Koļinam izdosies sveikā aizkļūt līdz savam laikmetam.

Nē, ekspedīcijas rezultātus uzticēt mašīnai tomēr ne­drīkst! Pat maksimāli atslogota, bez vadītāja, tā noturē­sies infralaikā ne ilgāk par pusstundu …

Koļins lēni savāca instrumentus un novietoja tos kra­vas tilpnē. Pēc tam rūpīgi, pat pārlieku rūpīgi pārbau­dīja, cik blīvi noslēgtas durtiņas. Vai tiešām ekspedīcijas rezultātiem jāiet bojā?

Jā. Tāds, acīm redzot, ir liktenis …

— Pateicos jums, — Koļins uzrunāja senci. — Varbūt uz atvadām pasēdēsim vēl brītiņu kopā?

— Labprāt, — sencis atbildēja. — Ja vēlaties, iekuršu ugunskuru.

— Ugunskuru? Tas būtu jauki…

Sensena uguns — visparastākā atklātā liesma, ko iz­šķīla Koļina baterija, aptvēra žagarus, un tie sprakšķē­dami aizdegās.

— Varbūt tēju? Vai kaut ko stiprāku? — sencis pēc brītiņa jautāja.

Stiprāku? Ak tā … Nē, nu vairs nav vērts. Kaut gan pie­dāvājums, bez šaubām, nāca no sirds… Un vispār — šis sencis ir lāga vīrs. Tādam grūtā brīdī var uzticēties.

Uzticēties … Hm… Varbūt uzticēt viņam ekspedīci­jas materiālus? Rīkoties nevis tā, kā bija domāts, bet ot­rādi? Atstāt šeit visus ierakstus līdz ar aizsargekrānu un dažām baterijām, bet pašam iekāpt mašīnā un dehroni- zēties?

Tev, Koļin, enerģija tik un tā vairs nebūs vajadzīga, bet ekspedīcijas dokumentus ar to varēs saglabāt vēl vis­maz piecas dienas. Un, ja tevi meklēs — noteikti mek­lēs! — iespējams, ka atradīs arī šos dokumentus.

Maz gan ticams. Un tomēr, ja viņš paņems tos līdzi, iz­redžu nebūs nekādu…

— Dažu, tā teikt, tīri tehnisku iemeslu dēļ, — Koļins sacīja, — man šis tas jāatstāj. Var gadīties, ka pēc zināma laika te parādās… mūsējie. Tad vajadzēs viņiem atdot nelielu sainīti.

Sencis vērīgi palūkojās uz Koļinu.

— Vārdu sakot, es gribēju palūgt: vai jūs nebūtu ar mieru vēl kādu laiciņu palikt šeit… tuvumā … Viņi var ierasties šodien, rīt, vēlākais pēc piecām dienām. Ja arī tad mani biedri neieradīsies, notiks neliels sprādziens un sainītis pazudīs.

— Labs ir, dodiet šurp. Es te pabūšu kādu nedēļu. Gai­dīšu.

— Paldies.

Koļins iznesa no mašīnas sainīti.

— Tas būtu viss.

— Varbūt vēl brītiņu uzkavēsities?

— Nē, — Koļins teica. — Pietiek.

Sencis novērsās. Acīm redzot, arī viņš ne visai paļāvās uz tikko saremontēto restu.

— Nu tad, laimīgu ceļu…

Klusums bija neparasti dziļš. Vienīgi ugunskurs sprē­gāja. Un vēl… mežā ieskanējās tādi kā brikšķi. Pama­zām … Jā, nepārprotami — pamazām brīkšķi kļuva ska­ļāki.

Pārsteigts un norūpējies Koļins paveras apkart. Saja mirklī no biezokņa iznāca trešais.

Cilvēks tuvojās viņiem brīvi un nesteidzīgi. Rokā viņš turēja sārtu ogu čemuru, bet ogas viņu patlaban, šķiet, nemaz neinteresēja. Viņa acis raudzījās uz vīriem pie ugunskura, un vērīgajā skatienā no bailēm nebija ne vēsts.

«Vēl viens sencis,» nodomāja Koļins. «Un nekādas līdzības ar pirmo. Atšķirība izpaužas ne tikai apģērbā. Tā ir daudz dziļāka, būtiskāka. Varbūt viņš nokļuvis šķiru sabiedrībā un jaunpienācējs pieder pie kādas privileģē­tas grupas? Aristokrāts, kā mēdza teikt senatnē…»

Tikmēr trešais bija pienācis klāt. Sveicinādams viņš nolieca galvu, apsēdās zemē pie ugunskura un ar sen­senu žestu izstiepa rokas pret liesmām. Pirmais sencis pie­liecās un — varbūt Koļinam tikai tā likās — mazliet ner­vozēdams, iemeta žagarus ugunī. Visi trīs joprojām klu­sēja.

«Laikam apdomā jautājumus,» Koļins nosprieda. «Tūlīt viņš mani uzrunās. Bet es negribu atbildēt. Kamēr manu noslēpumu zināja viens, vēl varēja cerēt, ka citi to ne­uzzinās. Ja turpretim uzzinās divi, baumas ātri izplatīsies pa visu zemi… Nē, es neatbildēšu!»

Bet pirmais sencis? Vai viņš klusēs? Pie viņa, kaut arī īslaicīgi, glabāsies konteiners ar ekspedīcijas materiā­liem …

Tomēr ne! Sakarīgi pastāstīt viņš neko nevarēs. Bez tam stipri jāšaubās, vai viņš sapratis visu… līdz galam.

Acīm redzot, tikai Koļins pats spēj apmierināt jaunpie- nācēja ziņkāri. Tāpēc jāpazūd. Un — jo ātrāk, jo labāk.

Bet ko iesākt ar šiem diviem? No sprādziena cilvēki ne­drīkst ciest. Kā aizvilināt viņus projām?

Lūk, tā. Koļins ātri izšķīrās. Aiziešu pēc iespējas tālāk un no biezokņa saukšu palīgā. Vai tad maz kas var

gadīties? Teiksim, esmu paklupis, izmežģījis vai pat pār­lauzis kāju…

Viņi noteikti metīsies palīgā.

Noteikti?

Nē, nevar būt, ka tādā situācijā viņi paliktu vienal­dzīgi …

Pirmais sencis — par to nav šaubu. Bet otrais?

Koļins pašķielēja uz pienācēju. Tas joprojām sēdēja, izstiepis rokas pret ugunskuru, uti raudzījās liesmās. Bija pagājušas tikai dažas sekundes.

Otrais? Nē, arī viņš nevilcināsies!

Tātad abi metīsies biezoknī. Meklēs tur cietušo. Bet tas tikmēr skriešus atgriezīsies pie hronokāra …

Viņi būs pietiekami tālu. Abi. Un varbūt pat nemanīs uzliesmojumu.

Bet, kad vairs nebūs ne manis, ne arī mašīnas, lai sen­cis mēģina saviem laikabiedriem ieskaidrot, kas šeit no­ticis. Tik un tā viņam neticēs! Ne jau viens vien pasaku sacerētājs dzīvo uz mūsu planētas …

Pagāja vēl dažas sekundes.

Baidīdamies, ka palicēji viņu sauks atpakaļ, Koļins strauji piecēlās un, ierāvis galvu plecos, steigšus devās prom no ugunskura.

Neviens viņu nesauca.

Priežu jaunaudzē Koļins atskatījās. Pienācēja acīs, kas, šķiet, sekoja katram viņa solim, vīdēja tikko jaušams smaids. Pirmais sencis joprojām sēdēja nekustīgi, dziļā neizpratnē vērdamies te uz Koļinu, te uz vīru, kas bija at­laidies viņam blakus.

Ar rokām sargādams seju, Koļins lauzās arvien dziļāk biezoknī. Taču negaidot pēc dažiem desmitiem soļu priežu jaunaudze izbeidzās. Skatienam atklājās paprāva nora. «Lūk, kur man vajadzēja iznirt,» Koļins nodomāja, «te hronokārs nebūtu cietis.» Bet šo domu viņš tūdaļ aiz­mirsa, jo noras vidū ieraudzīja neparastu veidojumu.

Tā neapšaubāmi bija otrā senča mašīna. Jā, mašīna un nevis apģērbs, ko nepārtraukti ietekmē mode. Beidzot viņš iegūs precīzu priekšstatu par šo laikmetu! Atliek tikai izpētīt, kas tā par mašīnu un kādi ir tās darbības prin­cipi …

Koļins paspēra dažus soļus uz priekšu, un pēkšņi viņu pārņēma dīvaina sajūta: pie šī mehānisma gribējās pie­lavīties zagšus, uz pirkstgaliem, it kā tas būtu nevis sen novecojušas tehnikas paraugs, bet gan kāds no terciārā laikmeta alu plēsoņām.

Hronofiziķis apstājās divu metru attālumā no mašīnas, tad apgāja tai apkārt, cenzdamies atrast ieeju vai vis­maz izdibināt, kā pārvietojas šis neredzētais aparāts.

Ieejas nebija. Nebija arī riteņu, dzenskrūvju, reaktīvo dzinēju. Nebija ne logu, ne durvju. Itin nekā. Varbūt tā nemaz nav mašīna? Varbūt blāvi pelēkais kupols ir kaut kāds miteklis vai noliktava un par mašīnu Koļins to no­turējis tikai tāpēc, ka gribēja ieraudzīt mašīnu? Iespē­jams. Ļoti iespējams. Atklāti sakot, viņš pat nešaubītos par to, ja vien… ja vien neizprotamā ierīce stāvētu uz zemes.