V.MIHAILOVS - DZIĻAIS MĪNUSS

Nē, ne vienmēr… Arī nebūdams vēsturnieks, Koļins daudz ko atcerējās no vēstures grāmatām. Viņš, piemē­ram, spilgti iztēlojās, kā rītausmā — bet, ja hronokārā iedegs gaismu, varbūt, jau tagad, naktī — te saskries pū­lis. Kā šis pūlis nemitīgi augs un, pārvarot dabiskās bai­les, aizvien vairāk tuvosies mašīnai, līdz beidzot pirmais fanātiķa mestais akmens atsitīsies pret sitala kupolu… Protams, īsā laikā hronokāram neizdosies nodarīt kaut cik ievērojamus bojājumus, jo tādus izturīgus materiā­lus kā sitalus, metaloplastus un bezdislokāciju metālus senči vēl nepazina. Taču šo izturību viņi, bez šaubām, mēģinās izskaidrot ar nešķīstā iejaukšanos. Un tad vis­apkārt hronokāram sakraus sārtu… Vai arī atvedīs lielgabalus, ja tādi jau izgudroti. Bet hronokārs diemžēl ir tikai hronokārs un nevis bruņots zvaigžņu kuģis vai kos­misko izlūku apvidus mašīna, kurā droši var doties pre­tim pat meteorītu krusai.

Jā, tas būs varens sārts! Un galu galā — kāda starpība, vai tevi sadedzina kā velna kalpu vai saplosa gabalos kā spiegu? Drūmi laiki… Un tomēr — cilvēki cienī savus senčus. Varbūt tāpēc, ka viņi arī tik drausmīgos apstāk­ļos prata iet uz priekšu? Tiesa, toreiz tādu bija niecīgs mazākums.

Cik labi būtu, ja avāriju gadījumos viņi nevarētu ar mums saskarties. Diemžēl senči to var: šis laiks pieder viņiem un viss, kas tajā notiek, pakļauts viņu ietekmei, kaut arī ne vienmēr viņu saprātam.

Bet pietiek! Jāmēģina ievirzīt domas lietišķā gultnē. Tas ir grūti, jo domas šaudās juceklīgi uz visām pusēm un, lai tās iegrožotu, nepieciešams liels gribasspēks.

Koļins, sakodis zobus, koncentrējās. Tad lēni un meto­diski nolasīja mēraparātu rādījumus tādā secībā, kādā bija radis to darīt. Kad šis būtībā neitrālais darbs bija iz­pildījis savu psiholoģiskās bremzes funkciju, Koļins sāka justies daudz labāk. Nu viņš bija gatavs konkrēti un lie­tišķi spriest.

Vispirms vajadzēja atbildēt uz jautājumu: kur viņš at­rodas? Kādā laikmetā? Desmit, simt vai tūkstoš gadus pirms mūsu dienām? Bet kā lai to uzzina? Instrukciju, kas būtu piemērotas šai situācijai, nav. Toties pastāv notei­kums: cilvēku apdzīvotajā laikā apstāties aizliegts. Un vēl viens noteikums: ja tāda apstāšanās tomēr kļuvusi neiz­bēgama …

Bet par to vēlāk. Metodes, kā orientēties samērā ne­senā pagātnē, vēl nav izstrādātas. Tātad tās ir jāizstrādā! It īpaši tāpēc, ka citas izejas nav.

Var rīkoties tā: izkāpt no hronokāra, sameklēt ēkas, mašīnas, apstrādātus laukus, vārdu sakot, kaut kādas ci­vilizācijas pazīmes. Ja izdotos, piemēram, atrast satik­smes līdzekli, kas kustas bez dzīva vilcējspēka, tas nozī­mētu, ka viņš nokļuvis tā laikmeta otrajā gadu tūkstotī, kuru pagātnē dēvēja par «mūsu ēru». Patiesībā — šī gadu tūkstoša otrajā pusē vai, vēl precīzāk, pēdējā ceturksnī. Celtnes no betona nozīmētu apmēram to pašu. Taču tā­das celtnes būvēja arī trešā gadu tūkstoša sākumā. 2ēl, ka viņš nav vēsturnieks. 2ēl. Bet kas gan normālos ap­stākļos varētu iedomāties, ka pienāks brīdis, kad cilvēku dzīvība būs atkarīga no tā, cik labi vai slikti Koļins zina vēsturi?

Var satikt cilvēku un pacensties noteikt laikmetu pēc viņa apģērba. Bet te kaut ko sajaukt ir vēl vieglāk. No­vilkt laika robežu starp vīriešiem, kas valkā bikses, un tādiem, kas bikses nevalkā, protams, nebūtu grūti. Bet noteikt gadsimtu, kur nu vēl gadu desmitu pēc tā, cik šauras vai platas bikses ir modē, nespeciālistam absolūti nav iespējams. It sevišķi tāpēc, ka modes mainījušās sim­tiem reižu… Turklāt būtu visai aizdomīgi, naktī satiekot cilvēku, pēkšņi interesēties par apģērba detaļu propor­cijām. Cilvēks, dabiski, nospriedīs, ka tevi vilina viņa bikses, un droši vien sacels traci. Neko muļķīgāku izdo­māt laikam nevarētu. Bet arī gaidīt nedrīkst, jo pastāv otrais noteikums — «ja apstāšanās tomēr kļuvusi neiz­bēgama …».

Koļins vēlreiz atgaiņāja nepatīkamo domu. Atgriezties pie tās nekad nebūs par vēlu. Pagaidām ir tikai skaidrs, ka orientēties pēc konkrētiem materiālās kultūras pa­raugiem šajā gadījumā nav lietderīgi.

Bet ir arī cita iespēja, vismaz tikpat droša un nesalīdzi­nāmi ērtāka. To izmantojot, pat nav jāatstāj hronokārs. Pietiek sēdēt un klausīties.

Pēdējiem gadsimtiem raksturīga attīstīta sakaru teh­nika. Tās principi gan vairākkārt mainījušies, bet arī šīs pārmaiņas var noderēt orientācijai. Ja izdotos pieslēgties sakaru tīklam, tad, iespējams, pat laimētos precīzi noteikt gadu. Ja turpretim sakaru nebūs …

Koļins satvēra vadības pultī iemontētā mimlauka uz­tvērēja slēdzi. Tūdaļ viņš iedarbinās uztvērēju. Un pēk­šņi no skaļruņa atskanēs balss. Normāla, cilvēciska balss!

Ar piesardzīgu kustību Koļins ieslēdza aparātu. Varētu domāt, ka visniecīgākais satricinājums ir spējīgs to sabo­jāt. Patiesībā uztvērējam diezin vai spētu kaitēt pat āmura sitiens. Un tomēr Koļins centās pieskarties tam pēc iespē­jas maigāk.

Tikko skalas panelī iedegās gaisma, noskaņošanas au­tomāti sāka lēni pārvietot rādītāja bultiņu. Tā bez kavēk­ļiem nokļuva līdz skalas galam. Skaņu nebija, atskaitot gandrīz nedzirdamu švīkoņu, tā dēvēto fonu. Automāts ieslēdza dažādus diapazonus citu pēc cita, un ik reizes rādītājs, nekur neaizķerdamies, pārslīdēja pāri visai ska­lai. Uztvērējs joprojām klusēja …

Bet tad piepeši skaļrunī kaut kas iedžinkstējās. Bul­tiņa pasvārstījās pa labi, pa kreisi un beidzot sastinga. Uztvērējs vienmērīgi dūca. Raidījums? Vai tiešām rai­dījums mimlaukā?

Koļins pievēra acis. Viņš centās nedomāt, tikai klau­sīties. Dūkoņa. Nepārtraukta, vienmērīga dūkoņa. Nekā­das modulācijas. Nē, tas nevar būt raidījums. Iegaumēsim šo vietu…

Viņš pagrozīja noskaņojuma regulatoru. Diapazonu pār­slēgs noklikšķēja vēl vairākas reizes. Nekā! Tad Koļins atkal noskaņojās uz vienmuļo dūkoņu. Tās pavadījumā domas, šķiet, raisījās vieglāk.

Jā, pēc šīs dūkoņas jau var orientēties. Mimlauku cil­vēce, acīm redzot, vēl nepazīst. Tas atklāts pirms septiņ­desmit pieciem gadiem, skaitot no viņa tagadnes. Un to­mēr … dūkoņa pierāda, ka Zemes virsū pastāv vismaz viena iekārta, kuras darbība rada mimlauku. Cilvēki to vēl nezina, tāpat kā savā laikā nezināja, ka zibens rada varenu elektromagnētisko lauku. Kas tā varētu būt par iekārtu? Katrā ziņā šī iekārta liecina par samērā augstu tehnikas līmeni… Ja vēl izdotos noskaidrot, ka šī laik­meta sakaru tehnikā izmanto elektromagnētisko lauku, varētu puslīdz droši pateikt: tas ir divdesmitais gadsimts. Bet šai nolūkā vajadzīgs radiouztvērējs. Un kurš gan ve­dīs līdzi tādu retumu, kas nav atrodams pat visos muze­jos?

Protams, hronokara uztvērējam varētu piemontet pa- pildbloku, kas ļauj uztvert arī radioviļņus. Principā to varētu. Nepieciešamas tikai detaļas, instrumenti un laiks. Šādas tādas detaļas droši vien izdosies sameklēt. Ar in­strumentiem būs grūtāk. Bet kur rast laiku?

Labi Lai paliek papildbloks. Vispirms jātiek skaidrībā par citām lietām. Kaut kāds orientieris galu galā atrasts: hronokārs izniris vēsturiskajā laikā ne tālāk par trīssimt un ne tuvāk par septiņdesmit pieciem gadiem no tagad­nes. Starp šiem līmeņiem lielas atšķirības nav. Vismaz vienā ziņā — salabot hronokāru un turpināt ceļu diezin vai izdosies, jo ne pirms trīssimt, ne arī pirms septiņdes­mit pieciem gadiem cilvēce par hronogāciju vēl nekā nezināja. Taisnība, pirms septiņdesmit pieciem gadiem izcilākie zinātnieki jau sāka pētīt šo problēmu. Bet līdz konkrētām detaļām, līdz gatavam restam vēl bija ļoti tālu.