V.MIHAILOVS - DZIĻAIS MĪNUSS

Protams, arī bez viņa palīdzības ekspedīcijas dalībnieki šo to atjaunos. Diemžēl tikai — šo to. Aparātu ieraksti atrodas hronokārā, un bez tiem pierādīt kaut ko būs ļoti grūti.

Tatad vispirms janodrošina ierakstu saglabāšana.

Vajadzētu rūpīgi apskatīt mašīnu. Varbūt hronokāru izdosies ievadīt iniralaikā bez braucēja un tādējādi vis­maz materiālus nogādāt institūtā. Viņš pats tikpat labi var dehronizēties arī bez hronokāra. Pietiek atvienot indi­viduālo ekrānu…

Apskati Koļins sāka ar hronokāra korpusu. Bojājumi bija lieli. Bet, ja krietni papūlētos, mašīnu varētu izlabot.

Un tagad … Tagad pāriesim pie galvenā!

Retaimera nodaļā gaiss joprojām bija karsts un smacīgs. Koļins aptaustīja restu. Tas vēl nebija atdzisis. No vis­vieglākā pieskāriena šūniņas sabira putekļos.

Punkts.

Tai pašā mirklī Koļins sadzirdēja, ka ārpusē kāds iekle­pojas. Viņš piecēlās un izkāpa no hronokāra, cenzdamies piešķirt sejai pēc iespējas vienaldzīgāku izteiksmi.

— Tas atkal esmu es, — sencis sacīja. — Redzat…

Viņa valoda dīvaini palēninājās, acis raudzījās stingi

vienā virzienā. Koļins izsekoja šim skatienam, un pēkšņi šermuļi pārskrēja viņam pār muguru.

Cauri hronokāra spožajai titāna apmalei bija izaudzis zāles stiebriņš!

Kad hronokārs iznira no infralaika, automātiskais koor­dinators, domājams, nebija reaģējis precīzi, tāpēc ap­male nevis pielieca stiebriņu pie zemes, bet gan ietvēra to sevī. Vārgais stiebriņš bija izurbies cauri metālam kā dimanta grieznis …

Koļins juta, ka pietvīkst. Sencis joprojām raudzījās uz zāles stiebriņu. Tūlīt viņš jautās. To nedrīkst pieļaut! Par katru cenu viņam jāaizsteidzas priekšā …

— Kas jūs tāds esat? — Koļins vaicāja. — Vai strādā­jat šeit?

— Nē. Es braucu šurp atpūsties.

— Bet ko jūs darāt tad, kad neatpūšaties?

Senča skatienā, šķiet, pavīdēja aizdomas.

— Strādāju…

— Kādā zinātnes jomā?

Jautājums Koļinam likās gluži dabisks, jo viņa laikā jebkurš cilvēks darbojās vienā vai otrā zinātnes nozarē. Taču sencim šis jautājums nepārprotami nepatika.

— Pasta kastītē, — viņš beidzot atbildēja.

Koļins nesaprata, ko tas nozīmē, bet katram gadījumam nolēma iztaujāšanu neturpināt. 'Acīm redzot, šajā laik­metā nebija pieņemts runāt par tādām lietām… Nedrīkst sevi atmaskot. Jābūt piesardzīgākam!

— Jā! — Koļins atkal ierunājās. — Šeit jūs atpūša­ties… (Ja šis cilvēks te nebūtu gadījies, iespējams, ka nebūtu arī tādas laika blīvuma svārstības, rests izturētu vēl kādu brīdi un viņš tagad jau sēdētu sava institūta startu zālē.) Arī mūsu ļaudis, atgriezušies no ekspedīci­jām, labprāt atpūšas mežā. Starp citu, vai neesat kaut ko dzirdējis par pēdējo zvaigžņu ekspedīciju?

Koļins nogaidoši palūkojās uz pagātnes cilvēku. Tas atbildēja ar tikpat vērīgu, pētījošu skatienu. «Vai tiešām,» nodomāja Koļins, «esmu nokļuvis laikmetā, kad kosmisku ekspedīciju vēl nebija?…»

Cilvēks paspēra dažus soļus Koļinam pretim, un hrono- fiziķis intuitīvi sajuta, ka tūlīt kaut kam jānotiek.

— Vai zināt, — sencis skarbi teica. — Jūs man neie­stāstīsiet, ka ar šo mašīnu esat iebraucis biezoknī, kurā pat kājām ir grūti pārvietoties …

— Esmu atlidojis. — Koļins centās nezaudēt aukstasi­nību. — Jūs droši vien vēl neesat dzirdējis, ka izgudro­tas mašīnas, kas spēj pārvietoties pa gaisu. Kā putni. Da­žas no tām ir spārnotas, bet šī — bez spārniem.

— Hm… — Sencis tikko manāmi pasmīnēja. — Jūsu mašīna tiešām atgādinātu helikopteru… ja tai būtu dzen­skrūve. Bet varbūt jums ir reaktīvs dzinējs? Kaut gan, atklāti sakot, es par to šaubos: reaktīvs dzinējs nolaiša­nās vietā būtu apsvilinājis kokus un zemi. Turklāt, kā jums izdevās nolaisties cauri tik biezai lapotnei, nenolau­žot nevienu zariņu?

Sencis jautājoši palūkojās uz augšu, tad atkal pievērsās Koļinam.

«Ir gan negals ar šo erudītu,» Koļins nodomāja.

«Grozies, kā gribi — viņš galu galā tomēr piespiedīs tevi pie sienas. Varbūt labāk atzīties, izstāstīt visu, kā bijis?

Bet noteikumi?

Kāda nozīme noteikumiem, ja tik un tā nav kur sprukt? Bez tam šis cilvēks, liekas, nav no tiem, kas, padzirdējis kaut ko neparastu, tūdaļ kritīs histērijā. Nē, tāds viņš no­teikti nav!»

— Labāk izstāstiet patiesību, — sencis teica. -*- Citādi es te noņēmos ar visādiem minējumiem, un tie iznāk cits par citu fantastiskāki. Bet balstīt secinājumus uz fantāzi­jām man kā zinātniekam neklājas.

— Neko darīt, — Koļins nopūtās un dziļi ievilka elpu.

6

— Jūtos vainīgs, — noklausījies Koļina paskaidroju­mus, vīrs skumji pašūpoja galvu. — Ja es šeit nebūtu ap­meties, jums droši vien izdotos pabeigt savu ceļojumu…

— Iespējams, — Koļins piekrita. — Bet tāds jau ir mūsu liktenis: dažkārt paklupt tur, kur bija apmetušies senči. Neskumstiet, tā nav jūsu vaina.

— Atzīšos, tikko dzirdētais mani ļoti pārsteidza, taču… vēsturē ir zināmi notikumi, kas likušies vēl daudz neticamāki… Ļoti gribētos jums palīdzēt. Varbūt pado­māsim kopīgi… Vai jūs neparādītu man sadegušo de­taļu?

«Protams, tās ir muļķības,» Koļins nodomāja, tomēr rūpīgi atvienoja restu, iznesa to no mašīnas un nolika zemē.

— Redzat, — viņš sacīja. — Gandrīz viss sadedzis. Pa­likušas tikai atsevišķas šūniņas. Viena, divas, trīs… sep­tiņpadsmit.

Sencis, kaut ko pārdomādams, klusēja.

— Vai tādu nederīgu detaļu jums vairāk nav? — viņš beidzot jautāja.

Koļins izbrīnījās.

— Viena ir. Bet tur veselu šūniņu palicis vēl mazāk…

— Un ja nu mēs pamēģinātu tās pārvietot?

— Šurp?

— Kā tad! Izremontēt…

Remontēt? No diviem sadegušiem restiem izgatavot

vienu derīgu? Acīm redzot, šie senči nav izlutināti ar tehniku… Lai nu kā, ideja ir neapšaubāmi asprātīga. Diemžēl tai nav praktiskas vērtības.

Bet kāpēc gan nepamēģināt? Ekspedīcijas materiāli taču vēl nav izglābti.

— Man tas nebūtu ienācis prātā, — sacīja Koļins. — Ar vārdu «remonts» mēs apzīmējam pavisam ko citu…

Ja jau maskēšanās nav līdzējusi, ja sencis zina, kas viņš tāds un no kurienes, jāturas līdz galam. Senčiem jābūt labās domās par saviem pēctečiem. Kā nekā viņš šeit at­rodas ārkārtējā stāvoklī. Gandrīz vai pravieša lomā. Pro­tams, viņam jācenšas būt vienkāršam, sirsnīgam. Līdz šim tas visumā, šķiet, ir izdevies. Katrā ziņā aiziet vajadzēs cēli un mierīgi, lai sencis nenojaustu, ka īstenībā tā ir pašnāvība. Kāda velna pēc viņam atklāt, ka arī tālā nā­kotnē cilvēki nebūs pasargāti no katastrofām?

Atnesis no mašīnas otru restu un instrumentus, Koļins palūkojās pulkstenī. Laiks neapturami steidzās uz priekšu, viņa rīcībā bija vairs tikai nedaudzas stundas. Bet, ja pa­gātnē nav nekā tāda, kas varētu noslogot sirdsapziņu, cil­vēkam nav jābaidās arī no nākotnes. Lai kāda tā būtu…

Koļina sarunu biedrs tikmēr bija uzrotījis piedurknes: to droši vien prasīja kaut kāds ar darbu saistīts rituāls.

Pēc tam Koļins nemanot aizmirsa pulksteni. No viena resta viņš saudzīgi izcēla šūniņu pēc šūniņas un iemontēja tās otrajā. Sadegušo šūnu pelni bira zemē, taču, nesasnie- guši to, uzdzirkstīja un pazuda. «Mana likteņa modelis,» Koļins rūgti nodomāja.