SAKJO KOMACU - JAPĀNAS NOGRIMŠANA

Sakjo Komacu gluži vienkārši atkailina nacionālista dvēseli, pārcilā primitīvās urāpatriotisma grabažas un pašā apakšā atrod dzīvīgos revanšisma mikrobus!

Man ienāca prātā rakstnieks Misima, kurš publiski uzšķērda sev vēderu… Autora iecere kļūst aizvien skaidrāka:

«Ne mazāku līdzjūtību izraisīja arī paprāvais samti- raju pulks, kas mums vēl bija atlicis. Divi beidza dzīvi pašnāvībā, izdarīdami harakiri. Pieci sajuka prātā un tagad nīkst psihiatriskajā klīnikā. Visrāmākie un vis­saprātīgākie samuraji samierinājās ar savu likteni un nolēma iesaistīties tagadējā dzīvē. Daži no viņiem lasa lekcijas par Edo laikmeta tikumiem un paražām, citi iekārtojušies darbā nacionālās kultūras muzejos. Viens otrs mēģina nodarboties ar jaunatnes garīgo audzināšanu. Siem cilvēkiem vairs nav Čonmages matu sakārtojuma, un ārēji viņi ne ar ko neatšķiras no pārējiem pilsoņiem. Taču, lai kur viņi atrastos un lai ko arī darītu, pagājušais gadsimts dzīvo viņu sirdīs …»

Un tālāk: «Nē, nē, lai cik spoži spīdētu saule, lai cik • košas būtu krāsas, aiz tā visa tomēr melnē pagātnes rēgs.»

Rakstnieks vērīgi ielūkojas mainīgajā šodienā, kur neatgūstami mirkļi neslēdz rēķinus ar pagātni un veido nākamības tēlu.

Klajā imperiālistiskā laupīšana, paverdzinošie līgumi, cilvēka apspiešana un pārvēršana automātā — tāds ir pagātnes rēķins. Bet reizē tas ir arī starta laukums, no kura ik sekundi paceļas rītdienas raķete. Kāda būs šī rītdiena? Vai elektroniski kibernētiska nabadzība?

Apstājieties! Apdomājieties! Mēģiniet izrauties no vā­veres riteņa! — Uz to lasītāju aicina Sakjo Komacu..

Tagad mūsu priekšā ir vēl viens nežēlīgs eksperi­ments ar kodētu nosaukumu «Japānas nogrimšana».

Šoreiz iznīcībai nav lemtas novecojušās Edo laik­meta regālijas vai rūsas saēstās pēdējā kara bruņas. Visai — iedomājieties tikai! — visai valstij, kas radī­jusi vienu no visizsmalcinātākajām civilizācijām Zemes virsū, jānogrimst okeāna viļņos, tāpat kā «kādā likte­nīgā dienā un kādā briesmīgā naktī» gāja bojā teik­smainā Platona Atlantīda, jo skaudīgie dievi to sodīja par tās varonīgo dēlu augstprātību un pārdrošību. La­koniskajai un maksimāli precīzajai dzejai, glezniecībai, kura atmodina vēja šalkoņu bambusa zaros, dieviš­ķajai nepateiktībai, ko pauž trīs zariņi keramikas vāzē ar rasas lāsēs noasarojušu vaigu, — tam visam jā­pazūd jūras dzelmē. Izsmalcinātie sarunu rituāli, tējas ceremoniju skumjas, kaula figūriņu necke neizskaidro­jamā burvība un samuraju zobenu noslēpumi — itin viss aizies nebūtībā. Arī paviljoni pie lotosiem aizau­gušiem dīķiem, apzeltītie senlaicīgie Būdas tēli, arsti- seismiskie debesskrāpji, šis modernās tehnikas brī­nums, zemūdens laboratorijas un pērienu fermas vien­līdz ies bojā patiesi kosmiskajā katastrofā. Neatvai­rāmā un nežēlīgā katastrofā, jo viss ļaunais japāņu mitoloģijā ir neatvairāms un nežēlīgs. Šoreiz šim ļau­najam piešķirti neviena nevadīta, taču tik un tā iepriekš apzināta spēka vaibsti. Rakstniekam nemaz nevaja­dzēja rūpēties par īpašu zinātnisku un tehnisku pama­tojumu. Pūķis, kuru pamodinājusi viņa fantāzija, salu valsts vīrišķīgajiem iedzīvotājiem ir labi pazīstams. Milzīgā saraustītā lokā, kas stiepjas 3400 kilometru ga­rumā, Japāna pagriezusies pret Kluso okeānu, kas pār to izgāž savu mežonīgo niknumu. Starp citu, paretam šis niknums var arī glābt, kā notika toreiz, kad die« višķais vējš («kamikadze») izklīdināja mongoļu ieka« rotāju kuģus.

Okeāns, kuram nez kāpēc dots Klusā vārds, gan laiku pa laikam piemirsa taifūna plosītos krastus un ļāva ļaudīm uzelpot brīvāk, taču uguns, kura reiz bija sadedzinājusi savu māti, nenoguruši mocīja pārakme­ņojušās dievietes miesu. Ne velti Japāna pieder pie pašiem seismiskākajiem Zemes rajoniem. Ik dienas šeit Teģistrē no trim līdz pieciem grūdieniem. Tikai četru pēdējo gadsimtu laikā vien notikušas apmēram septiņ­desmit postošas zemestrīces. īpaši bēdīgas atmiņas at­stājušas 1855., 1891., 1923. un 1946. gada katastrofas.

Tā, 1923. gadā Kanto zemienes milzīgā zemestrīce sa« grāva Tokiju un Jokohamu, aizrāva simttūkstoš cilvēku dzīvību un līdz ar ugunsgrēkiem, ko tā izraisīja, iznīci­nāja 576 tūkstošus māju. Patiešām, to var salīdzināt ar katastrofām, kuras tik reālistiski atainotas romānā!

Kā zināms, ar zemūdens zemestrīcēm cieši saistīti arī milzīgie paisuma viļņi cunami, kas «izslauka» pie­krastes pilsētas un kā skaidas izsviež krastā okeāna kuģus. Skaidrs, ka šajās ainās rakstniekam fantastam īpaša iztēle nebija vajadzīga. Viņa spalvu vadīja nevis fantāzija, bet gan skarbā dzīves īstenība.

Taču būtu visai naivi «Japānas nogrimšanu» uz­skatīt par viduvēju «brīdinājuma romāna» žanra sace­rējumu, kas uzrakstīts, lai pievērstu sabiedrības uzma­nību reālai katastrofai, kura, viss var gadīties, Japānu gaida nākotnē. Rakstnieks ar savu darbu gribējis sa­sniegt pavisam citu mērķi, un par to liecina kaut vai tas vien, ka patiesie apstākļi būtiski atšķiras no tiem, kurus viņš tik pārliecinoši notēlojis romānā.

Pirmām kārtām mūsdienu zinātnes priekšstatiem ne­atbilst romāna pamathipotēze, ka ģeoloģiskā laika gaitā Japānas teritorija pakāpeniski samazinājusies, īstenībā šīs zemes reljefs ir veidojies, izlīdzināšanās posmiem vairākkārt mijoties ar izlīdzināto virsmu drupšanas un celšanās posmiem. So virsmu atliekas sastopamas 800—1000, 1500 un apmēram 2000 metru augstumā virs jūras līmeņa. Jaunākie cēlumi un gri- mumi, bieži nomainīdami cits citu, visā visumā nav sasnieguši lielus apmērus. Tāpēc Japānā nav daudz augstkalnu rajonu. Cilu pārvietošanās, gan lēnāka, gan ātrāka, sastopama vēl šobaltdien. 1923. gadā Sagami līča atsevišķas vietas pacēlās par 100 metriem un iegrima par 180 metriem.

Pašlaik Japānas teritorija drīzāk pieaug, nevis sa­mazinās. Es nedomāju zemi, kuru cilvēki atņēmuši jūrai un uz kuras, piemēram, atrodas Hanedas lidosta. Runa ir par vulkāniskas izcelsmes salām, kuras laiku pa laikam parādās lielākā vai mazākā atstatumā no Japānas krastiem. Kopš ir pieņemti jauni noteikumi par divsimt jūdžu plato zvejas zonu, šīs saliņas vārda tie­šajā nozīmē tiek medītas. Amerikāņu un japāņu heli­kopteri dienu un nakti dežūrē debesīs, lai nepalaistu garām tādu tvaika mutuli dzimušu sauszemes pleķīti, uz kuru attiecas likums par jūras šelfu.

Tātad pesimistiskām prognozēm nav nekāda pamata. Turklāt Sakjo Komacu nebūt nav tas rakstnieks, kurš ies biedēt lasītājus ar neesošām briesmām.

Kāda tad ir viņa nežēlīgā eksperimenta jēga?

Atbildi uz šo jautājumu dod visa Sakjo Komacu daiļrade. Asinssaitēm rakstnieks, humānists un pārlie­cināts internacionālists, ir vienots ar dzimto Japānu, tās mitoloģiju, vēsturi, japāņu tautas pasaules uzskatu un īpašo attieksmi pret dzīvi.

Japāna nogrimst, līdz ar to iet bojā arī miljoniem japāņu. Vieni kļūst par gaidāmās nelaimes priekšvēsts upuriem, citiem gluži vienkārši nav lemts izglābties, bet trešie mirst brīvprātīgi, tādēļ ka viņiem salu no­grimšana nozīmē pašas Japānas bojāeju.

Taču Japāna nevar pazust bez pēdām! Miljoniem ja­pāņu, kurus izglābušas Apvienoto Nāciju kopīgās pūles, evakuējas uz kontinentiem, lai uzsāktu jaunu dzīvi. Vai var iet bojā nācija, kam uz mūžīgiem laikiem laupīta dzimtā augsne? Tas ir galvenais jautājums, kas no­darbina Komacu. Noliegdams šovinistiskos murgus par «zemi» un «asinīm», Sakjo Komacu saka: «Nē!»