SAKJO KOMACU - JAPĀNAS NOGRIMŠANA

Vecais klusēja, tikai reizēm bija dzirdama viņa iekle- pošanās. ;

— Vai tas nav savādi! Atklāti sakot, ari es gribēju griezties ar uzsaukumu pie visiem japāņiem… Draugi, Japāna, mūsu salas… tiks izpostītas, nogrims jūrā, aizies bojā… Japāņi, mirsim visi kopā ar mūsu mīļa­jām salām… Pat tagad man reizēm nāk prātā doma, ka tā būtu bijis labāk… Tādēļ ka… Pat grūti iedomā­ties, kādas mocības un bēdas būs jāizcieš japāņiem, kas aizbēguši pāri jūrām…

Stipra vēja brāzma gaudodama un žvīkstēdama vēl­reiz iebruka dārzā. Tai līdzi atplūda jau pavisam tuvās jūras valgme un smarža.

— Tadokoro-san, jūs laikam neesat bijis precē­jies? — vecais atkal taujāja.

— Jā .,.

— Tā tam ari vajadzēja but… Es tagad sapratu… Jūs taču bijāt iemīlējies Japānā, salās…

— Tieši tā, — profesors Tadokoro, it kā priecāda­mies, ka beidzot var to atklāti izteikt, pamāja ar galvu… — Jā, nebiju tikai aizrāvies ar to, bet izjutu īstu, stipru mīlestību…

— Un savas bezgala mīļotās sirdsmīļās ķermenī sa­skatījāt neārstējama audzēja pazīmes… Un tad, aiz pārāk lielām skumjām…

— Jā… — profesors Tadokoro, aizklājis seju ar rokām, klusi raudāja… — Jums pilnīga taisnība. Kopš es to pamanīju, es nolēmu mirt kopā ar šīm salām…

— Tātad samīlējušos pašnāvība pēc iepriekšējas no­runas… — veča kaklā atkal kaut kas noguldza, bet šoreiz acīmredzot ne no klepus, bet aiz smiekliem par paša izteiktajiem vārdiem. — Japāņi tomēr ir jocīga tauta…

— Bija tāds bridis, kad domāju, ka visi japāņi mani sapratīs, tiklīdz griezīšos pie viņiem… — šņaukāda­mies profesors murmināja. — Vēlāk nolēmu, ka ne­drīkst likt citiem cilvēkiem mirt kopā ar sievieti, kurā pats esi iemīlējies..,

— Laikam jau ne tāpēc, ka gribējāt būt monopolists, bet gan tādēļ, ka sapratāt: klausoties jūsu uzsaukumu, negaidīti daudziem cilvēkiem būtu radies līdzīgs no­skaņojums…

— Jā, jā, es domāju, ka mani sapratīs… — profe­sors Tadokoro pacēla pret debesīm saraudāto seju. — Japāņi… Nav taču tā, ka viņi vienkārši no kaut kurienes ieradās un apmetās uz dzīvi šajās salās.,. Tiesa, arī ar tiem, kas atbrauca vēlāk, notika tas pats.,. Japāņi… Tie taču nav tikai cilvēki, saprotiet? Ja­pāņi… tie ir… lūk, šīs četras salas, šī daba, šīs upes, kalni, meži, zāle, zvēri un putni, pilsētas un ciemati, mūsu senču atstātās pēdas un piemiņa — viss kopā. Gan cilvēkā, gan Fudzi kalnā, gan Tonēs upē, gan Asidzuri zemesragā — visos plūst vienas asinis. Bet, ja šī izsmalcinātā daba… šīs salas… sadrups, pazu­dīs un aizies bojā, tad taču vairs nebūs arī to, kurus tagad sauc par japāņiem.

Tālumā atskanēja dobjš sprādziens, kam sekoja tāda rūkoņa, it kā zemei būtu iespēruši sirnt zibeņi reizē. Lai­kam kaut kur veidojās jauns lūzums.

— Es domāju par sevi… Neesmu nemaz tik apro­bežots… — profesors Tadokoro turpināja. — Kur tikai neesmu bijis… visās pasaules malās… vienīgi Antarktīdā ne… Kopš jaunības esmu braukājis, vēro­dams kalnus, kontinentus, dabu. Kad uz sauszemes priekš manis vairs nebija nekā jauna, sāku novē­rot okeāna dibenu. Es, protams, redzēju gan valstis, gan cilvēkus šajās valstīs, bet to visu es uztvēru kā dzīves izpausmi, kas attīstās uz noteikta zemes masīva noteik­tos dabas apstākļos… Es, kā to lai saka, iemīlēju šo planētu, ko sauc par Zemi. Bet, visu redzējis un daudz ko izpratis, es beigu beigās dziļi pieķēros vienīgi šīm salām, mūsu Japānai. Laikam esmu ļoti iemīlējis to, esmu taču šeit piedzimis. Taisnības labad jāsaka, ka nekur citur pasaulē nav tādu salu, kur cilvēki būtu no­dzīvojuši tik laimīgu vēsturisku periodu, tik izsmalci­nātas dabas vidū, kur gan reljefs, gan klimats ir pār­steidzoši daudzveidīgi… Iemīlēt Japānas salas man bija tas pats, kas iemīlēties vistipiskākajā tīrasiņu ja­pānietē… Tātad, ja aizies bojā sieviete, kuru es esmu mīlējis, veltot tai visu savu mūžu, tad ari mana dzīve zaudēs jēgu.., Savos gados es vairs netaisos nedz pre­cēties, nedz no jauna iemīlēties… Galvenais, lai pēdē­jos, pašos pēdējos brīžos es būtu kopā ar viņu,,, Ar viņu, tās nāves stundā… Kas tad būs blakus, ja ne es, kad ies bojā šīs salas? Kas vēl?

Viņa vārdus noslāpēja raudas.

Vecā vīra kāsēšana pastiprinājās, bet, kad pēc laika tā pierima, viņš aizsmacis sāka runāt.

— Cik nenobrieduši ir japāņu tauta… — vecais at­vilka elpu. — Jūs sakāt, ka jūsos ir daudz kas bērniš­ķīgs … Bet ne tikai jūs, visi japāņi līdz pat šim laikam bijuši laimīgi bērniņi… Gandrīz divtūkstoš gadu tie dzīvojuši savu salu siltajos, mīlīgajos apskāvienos… Ja arī kaut kur izbrauca, allaž drīkstēja atgriezties… Tieši kā puisēns, kas bēg atpakaļ pie mātes un, degunu tās klēpī iebāzis, rūgti raud, ja viņam nav paveicies kautiņā… Tā rodas jums līdzīgi cilvēki, kas dievina savas salas kā māti… Bet zināt, arī mātēm reizēm gadās iet bojā…

Veča plakstiņi notrīcēja, bet skatiens kļuva izklaidīgs, it kā viņš būtu atcerējies kaut ko ārkārtīgi tālu.

1 — Pavisam mazs būdams, es kļuvu bārenis… 1888. gadā Bandaja vulkāna izvirdumā zaudēju kā tēvu, tā māti… Zināmu iemeslu dēļ šis fakts nav minēts manā biogrāfijā… Toreiz man bija deviņi gadi… Mani pie­ņēma pie sevis kāda jauna, sirsnīga sieviete… tiešām lieliska, tiešām īsta japāniete. Viņa audzināja mani reizē kā māsa un māte, apbrīnojami… Bet arī viņa aizgāja bojā 1894. gadā Sjonanas lielajā zemestrīcē… Mans liktenis savādā kārtā ir savijies ar zemestrīcēm un izvirdumiem… Es aizskrēju tur, kur bija atvesti smagi ievainotie… Tas laikam bija budistu templis… Piekļāvos viņai un raudāju… Bet viņa gulēja vienās asinīs… Es stingri apņēmos mirt kopā ar viņu.,. Iespējams, ka viņa to nojauta savā nāves stundā, ne­zinu… Bet, pirms uz mūžu aizvērās acis, viņa pēkšņi teica; dzīvo.,, lai cik rūgta nebūtu dzīve, tomēr dzīvo.,, izaudz liels, kļūsti pieaudzis cilvēks… Es pēc tam trīs dienas raudāju pie viņas līķa …

Profesors Tadokoro klausījās vecī ar godbijīgi no­liektu galvu…

— Turpmāk japāņiem nāksies ciest… Kamēr pastā­vēja salas, viņiem bija dzimtās mājas, kurās varēja at­griezties jebkurā laikā, bija dzimtā zeme — māte, kas loloja savus bērnus un bērnu bērnus… Pasaulē nav daudz tādu tautu, kurām tik ilgus gadus bijusi silta, laimes pilna ligzda… Toties nav nemaz iespējams uz­skaitīt tās tautas, kurām liktenis lēmis klaiņot bez dzim­tenes, bez savas zemes, dzīvot bēdās un drausmīgā trū­kumā … Jums ir labi, jūs esat iemīlējies savā māmuļā dzimtenē… Bet tiem, kam izdevās aizbēgt no šejienes un izdzīvot… tiem klāsies bēdīgi… Viņu mājas nogri­mušas, pazudušas, tilti nodeguši, atpakaļceļa vairs nav… Viņiem lemts lauzties cauri milzīgās pasaules vētrām bez iespējas kādreiz atgriezties dzimtajās mā­jās, savās salās, kur viņi varētu mierināt saplosītās dvēseles… Varbūt tas nāks japāņiem par labu un viņi, neatkarīgi no pašu vēlēšanās, beidzot kļus pieauguši cilvēki… Viņiem, dzimteni zaudējušiem, tagad iznāks saskarties ar tautām, kas pašas daudz cietušas un izgā­jušas caur deviņām elles ugunīm, vai arī ar tumšām un neizglītotām tautām… Iespējams, ka japāņu nācija saplūdīs ar citām tautām un vispār izzudīs… Man lie­kas, ka pašiem japāņiem tas nenāktu nemaz par ļaunu… Bet var gadīties — kas gan viss pasaulē ne­notiek —, ka viņi pārvēršas jaunā, pieaugušā tautā, un tā iesoļos rītdienas pasaulē… Iespējams arī cits vari­ants … Japāņu tautas asinis, tās valoda, paražas un tikumi tik ātri neizzudīs… un varbūt tādēļ viņi kaut kur izveidos savu maziņu «valstiņu», kurā degradēsies līdz tādam līmenim, ka spēs atstāt pēctečiem manto­jumā vienīgi lāstus un neapmierinātību ar visu pa­sauli … Viņi dzīvos, skumdami par zaudēto dzimteni un lādēdami savu likteni… Un tā būs maksa par iz­glābšanos… Protams, ir labi būt kopā ar savu iemīļoto līdz tās_pēdējam elpas vilcienam… Bet, Tadokoro-san, jūs varētu dot svētību grimstošās mājas pametušajiem brāļiem un māsām, viņu nākotnei… Tiesa, neviens ne­sadzirdēs jūsu svētību… un laikam nekad par to ne­uzzinās… Un tomēr, Tadokoro-san, jūs izglābāt des­mitiem miljonu savu tautiešu. Saprotat? Es to zinu, atzīstu un apliecinu… Tadokoro-san, vai jums ar to nepietiek? … Jūs taču esat veicis milzīgu darbu …