SAKJO KOMACU: JAPĀNAS NOGRIMŠANA

Krastā palikušais karavīrs glābējs, stāvot blakus pa­mestajai kastei, lēni noņēma bruņucepuri un pagriezās.

— Jūs? — Kataoka neviļus iesaucās, ieraudzījis viņa seju.

— Tikšanās savādā vietā… — teica Kuņieda, mulsi smaidot. — Valsts ierēdnim reizēm jābūt cietsirdīgam, aizstāvot valsts intereses… Bet šoreiz es nebiju pienā­kumu augstumos. Cilvēks, kas kārtoja šo lietu, gāja bojā zemestrīces laikā, un es jau veselu mēnesi aizvie­toju viņu, bet kā redzi…

— Jūs visu laiku pavadījāt šo kravu?

— Jā, no Cukubas pārvedu uz Mito, bet pirms Mito nogrimšanas pārvedu šajos kalnos… — Kuņieda gurdi nožāvājās. — Savāds darbs… Bet es biju domājis, ka aizbraukšu uz Ameriku, satikšu sievu…

— Kas atrodas šajas kastes?

— Pašreiz vēl nedrīkst teikt… — grozot rokās bru­ņucepuri, Kuņieda atbildēja. — Laikam visu mūžu tā arī nevarēšu pateikt. Tādi jau mēs esam, tie valsts ierēdņi…

Piemiedzis acis, kā vairīdamies no spilgtas saules, viņš aplūkoja vīriešus, kas sapulcējās apkārt kastei.

— Es būtu gribējis izsviest visas kastes un iesēdināt jūs kuģī. Bet tas nebija manos spēkos. Saprotiet mani pareizi. Tas nenozīmē, ka es negribēju parūpēties par jums. Bet es esmu nokļuvis tādā situācijā, ka man jāuz­ņemas atbildība par tiem mūsu tautiešiem, kas jau iz­braukuši uz svešzemēm, par viņu nākotni. Šīs kastes ir tieši saistītas ar mūsu tautas turpmāko likteni. Un pie tam… — Kuņieda lēni ierāpās automašīnas šofera būdā. — Mums vēl ir cerība. Es slepus palūdzu šoferi atstāt spēcīgu lauka rāciju…

Sakņu dārzs atkal ierūcās un nodrebēja. Kuņieda iedarbināja motoru, un izvārdzinātie cilvēki sakāpa au­tomašīnas kulbā…

Nepieredzeti spēcīgs taifūns, kas augusta vidū radās Mariānu salas rajonā, ar katru minūti tuvojās jau līdz pusei nogrimušajam Japānas arhipelāgam. Tam sekoja vēl divi, bet ne tik stipri taifūni. Daudzi dažādu valstu glābšanas kuģi, vairīdamies no katastrofas, atgāja tā­lāk no Japānas krastiem, un daži no tiem tā arī vairs neatgriezās.

Spēcīgu vulkānisku izvirdumu izraisīto termisko pret­plūsmu dēļ Japānai piegulošo jūru baseinos bija izvei­dojušies ļoti neparasti meteoroloģiskie apstākļi. Un, ja tagad taifūns uzbruktu tieši Japānai, tā papildus ze­mestrīču grūdieniem, ugunij un ūdenim saņemtu vēl ari vētras triecienus.

Augusta sākumā plāna D štābu no sauszemes pārcēla uz jūras pašaizsardzības spēku lielāko kuģi «Haruna». Caurām dienām un naktīm Nakada un Jukinaga šeit apstrādāja informācijas blāķus. Viņi nevarēja pat iedo­māties, ka patlaban «Haruna», bēgot no taifūna, pilnā gaitā attālinās no Japānas uz austrumiem.

Maijā Japānas imperatora ģimene slepeni aizbrauca uz Sveici, bet Japānas valdības iestādes uz laiku izvie­tojās Parīzē. Evakuācijas plānošanas komisija pārcēlās uz Honolulu un tagad saucās «Glābšanas pasākumu štābs». Lielākā daļa Japānas valsts ar tās pamatorgā- niem jau atradās ārpus grimstošajām salām, jo neat­lika jau nekas cits kā pamest tik mājīgo un mīlīgo Tālo Austrumu nostūri un pārvākties uz citām zemēm dažā­dās pasaules malās. Nebija ne mazāko pazīmju, ka va­rētu rasties kāds jauns pavediens, kas spētu apvienot pa visu zemeslodi izkaisīto valsts aparātu ar tā pa­valstniekiem. Toties par galveno problēmu sešdesmit piecu miljonu evakuēto, pa visu pasauli izkliedēto cil­vēku nākotnē izvirzījās eksistences jautājums. Klajos laukos saceltajās bēgļu telšu pilsētiņās, barakās, kara­vīru kazarmās vai nožēlojamos ciematiņos, kas vairāk līdzinājās koncentrācijas nometnēm, pamazām pieauga satraukums. Kā būs ar pārtiku, ar pārvietošanās brī­vību? Un tā tālāk…

Šie cilvēki pa lielākai daļai bija aizbraukuši, nepa­ņemot līdzi pat visnepieciešamākās mantas. Viņi at­viegloti uzelpoja, tikuši uz «nekustīgas zemes», uz «negrimstoša kontinenta», jo viņiem aiz muguras pa­lika nāves agonijā raustošās salas ar trīsdesmit miljoniem tautiešu, kas vēl tikai gaidīja glābējus.

Jūnijā un jūlijā evakuēja ap četrarpus miljona, bet tajā laikā bojā aizgājušo skaits bija trīs miljoni. To vidū arī daudz pašnāvnieku.

Starp divdesmit miljoniem palikušo atradās ne ma­zums tādu, kas brīvprātīgi atdeva savu vietu uz kuģa vai lidmašīnā citiem. Pa lielākai daļai tie bija vecāki cilvēki, kas pārkāpuši septiņdesmit gadu slieksni. Ar­vien biežāk gadījās, ka šādi ļaudis, it sevišķi vīrieši, pameta savas ģimenes un pazuda no pulcēšanās vie­tām, atstājot zīmītes, ka viņi nodod nākotni jaunajiem un brieduma gados esošajiem ģimenes locekļiem, jo paši pietiekoši dzīvojuši, negrib kļūt citiem par nastu un nevēlas šķirties no Japānas, jo dzīve ārpus tās vi­ņiem zaudēs jebkādu jēgu.

Viens tāds vecis, iespējams, ka starp palicējiem visve­cākais, gulēja plašas, skaistā dārzā slīgstošas savrup­mājas istabā. Izturīgā dzelzsbetona celtne, par spīti visām zemestrīcēm, kas piemeklēja Fučjū pilsētiņu, bija saglabājusies gandrīz neskarta. Bet gan zeltainais gai­tenis, gan istaba, gan sega, ar kuru vecais vīrs bija apsedzies, — viss bija apbērts ar pelniem. Pat veča pelēcīgi krunkaino seju klāja plāna putekļu kārta.

—- Ak tā… — sirmgalvis murmināja. — Tas Ku­ņieda ir muļķītis. Atstājis vienu kasti, lai iesēdinātu sievietes ar bērniem.,,

No viņa rīkles izlauzās kaut kas līdzīgs svilpienam. Nevarēja saprast, vai viņš smejas, vai klepo.

. Bet kur viņš pats devies? Aizbraucis ar pārējām kastēm?

— Nē,., «— teica spēcīga auguma cilvēks ar īsi ap­cirptiem matiem, kas svinīgā pozā sēdēja blakus vecim. Pārskrējis acīm garu telegrammu angļu valodā, viņš piebilda: — Teikts, ka palicis uz vietas…

Vecais pazelēja izkaltušās lūpas, bet gandrīz izdzi­sušajās acīs nekas neatspoguļojās.

— īsts stulbenis… jau gados, bet par pieaugušu cilvēku tā arī nav kļuvis… — viņš noburkšķēja bez īgnuma. — Nu un kādu kasti tad viņš izsviedis, tur nekas nav teikts?

— Ir… Kuņieda pats norādīja kasti «B»,,,

No spilvenu kaudzes atskanēja savāda spiegšana. Spēcīgais vīrietis nobijies palūkojās uz veci. Bet tas, plaši atvēris bezzobaino muti, no visas sirds jautri smējās.

— Zinājis… *-?- teica vecais, atvilcis elpu. — Veikls, tāds buku nenošaus… Nez, kad viņš to uzostījis? Pats taču nevarēja nosacīt..; Tātad kaut kur uzzinājis.,. Ja viņam tāds ķēriens, tad jau izķepurosies… Sa­prati, Josimura?

Vecais paklusēja un tad turpināja:

— Kastē «B» viss bija viltots.,. To es pats izdo­māju… Jau krietni sen… Neviens par to nezināja… Jā, žēl, ka neizdosies apvest ap stūri to O'Konnelu no Bostonas mākslas muzeja… Ļoti žēl… Nu labi, pa­sveicini viņu manā vārdā, ja gadīsies tikties… Pasaki, ka veča pēdējo joku izjauca kāds puisis, kam ir ļoti laba oža … Bet vai pēc jums jau atbraukuši?

— Jā. Ar helikopteru bīstami, motors var iesūkt pel­nus. Tādēļ atbraucis liels «džips». Ar to mēs nokļūsim līdz Čjofu, bet tur mūs gaidīs amfībija…

— Labi… ej… Ko dara Hanae?

— Domāju, ka būs jau saposusies.

— Ved viņu ātrāk prom…

Spēcīgā auguma cilvēks, kuru sauca Josimura, smagi kāpjot pa tatami, izgāja no istabas. Un tūdaļ parādī­jās meitene, kas laikam bija slēpusies aiz izbīdāmās sienas.

-— Kas tad tas? — vecais aplūkoja viņu. — Tu gribi braukt «džipā» tādā izskatā?