SAKJO KOMACU - JAPĀNAS NOGRIMŠANA

Hidroplāns mēģināja pacelties gaisā, bet viens no pārslogotajiem motoriem neiedarbojās un spēcīgs sānu vilnis apgāza lidmašīnu. Piepūšamo laivu, kurā brauca Kataoka ar saviem līdzgaitniekiem, cunami aiznesa tālu prom bijušās sauszemes iekšējos rajonos. Beidzot tā aizķērās nogrimuša meža koku galotnēs, kas vēl rēgo­jās virs ūdens. Atkāpjoties vilnis aiznesa sev līdzi arī vienu ekspedīcijas dalībnieku. Dzīvi palikušie, kaut ga­līgi nomocījušies, tomēr sasniedza cietzemi, un tikai tad saprata, ka atrodas Asabo kalna pakājē.

Bēgļi, kas bija atraduši Ahokē patvērumu, ieraudzī­juši Kataokas grupu, priekā gavilējot metās tai pretim, jo uzskatīja to par glābšanas vienību. Bet, uzzinājuši, ka tie ir tādi paši cietušie, vēl vairāk nošļuka.

— Vai jums ir līdzi rācija? — Kataokam jautāja cil­vēks pāri sešdesmitiem ar vienkāršu, atklātu seju un lū­dzošām acīm. — Mēs te visu laiku kurinām ugunskuru, signalizējam… Bet debesis vienos pelnos, neko nevar redzēt, lidmašīnas mūs nepamana…

•— Rācija mums ir, bet tāda pavāja. Ūdenī tā samir­kusi, tātad… — Kataoka nespēkā nosēdās uz akmens bluķa. — Bet mēs, protams, mēģināsim sazināties…

— Mēs jūs ļoti, ļoti lūdzam! — ātri ierunājās krun­kaina veča un, salikusi rokas lūgšanā, zemu klanījās Kataokam. — Mēs jau vairāk nekā desmit dienas klīs­tam pa šo kalnu. Vienam bērnam pavisam slikti. Iz­glābiet kaut viņus! Mums, vecajiem, viss vienalga, bet jaunos, bērnus un sievietes gan pacentieties izglābt…

— Tu tā neuzmācies, nav labi, — teica vecis, kas te laikam bija vecākais. — Viņi taču paši iekļuvuši cu­nami, galīgi nomocījušies …

— Pamēģināsim uzņemt sakarus, — Kataoka grie­zās pie sava darbabiedra. — Vai darbojas? …

— Nekā lāga nevar saprast… Rācija ir ieslēgta jau no paša rīta… Varbūt baterijas izlietojušās… — at­bildēja radists, nolicis rāciju uz ceļiem. — Nez vai te jūrā tuvumā ir kādi kuģi?

— Kas to lai zina… No rīta puses lidojot es redzēju kādus trīs, bet tagad… — teica grupas trešais loceklis. — Pat uztvēruši briesmu signālus, viņi uzreiz nedosies mums palīgā.,, Kamēr pienāks mūsu kārta, paies krietns laiciņš. Jāņem arī vērā, ka nu jau piecas sešas dienas šis iecirknis slēgts, jo uzskata, ka visi sen eva­kuēti.

— Tad varbūt labāk pārvākties kalna pretējā pusē? — jautāja rācijas darbinātājs. — Tajā pusē vai­rāk izredžu, ka parādīsies kāds kuģis vai lidmašīna.

— Kamēr pārvāksimies, paies ilgs laiks… — Kata­oka pārlaida acis sievietēm un bērniem, kas bija sasē­dušies uz zemes. Visi, spēkus zaudējuši, sēdēja gandrīz nekustīgi aiz noguruma. Bija dzirdamas tikai klusas zīdaiņa raudas.

— Mēs pat vieni paši nemaz tik ātri nenokļūtu tur. Tomēr pamēģiniet uzņemt sakarus pa avārijas viļ­ņiem …

No ziemeļrietumu puses nāca nemitīga dārdoņa. Kalna nogāze raustījās. «Laikam izvirdums Nasu vul­kāniskās joslas Nantajas un Sjakagatakes virsotnēs,» Kataoka nodomāja.

— Ceļu aizbēra nobrukums. Devāmies apkārt, bet mūsu ciemata sievas kopā ar bērniem nomaldījās un aizklīda tālu kalnos… — saraucis iedegušo seju, klusi, it kā pats sev, skaidroja vecais vīrs. — Visi uztrau­cās. Nezinu, ko viņām acis rādījušas, bet bija aizklī­dušas līdz pat Keisoku kalnam. Kamēr viņus meklējām, šurpu turpu skraidīdami, nogrima pulcēšanās vieta, no kuras mums vajadzēja aizbraukt ar kuģi… Mēs, pro­tams, vēlāk tur staigājām, gaidījām, bet nevienu tā ari nesagaidījām. Labi vēl, ka visās mājās kaut kas ēdams ir atrodams… Arī pārnakšņojām zem jumta… Cil­vēki visu_ pametuši un aizbēguši tikai ar to, kas mu­gurā .,. Ūdens, tas gan biedē, visu laiku nāk tuvāk un tuvāk… Re, nu jau visam kalnam apkārt..,

Vecis ar pirkstu rādīja uz jūras ūdens vērpeļiem, ku­ros griezās pumeks un pelni.

_— Redziet, arī šai pusē cunami ūdeni sadzinis.,. Vai, kāds šorīt bija cunami, šausmas! Tas, lūk, no turienes atnāca. Bez cunami arī ūdens ceļas. Mēs šeit tikai di­vas dienas, bet ūdens pacēlies jau par diviem met­riem …

— Ne jau ūdens ceļas, bet pamazām grimst viss šis rajons, — Kataoka izskaidroja. — Pie tam paši Jami- dzo kalni pārvietojušies uz austrumiem par astoņpa­dsmit, divdesmit kilometriem .,,

— Tātad Cukubas kalns nokļūs Kasimas līcī, ko?

«Jā…» Kataoka pie sevis nodomāja. «Un tad ievel-

sies Japānas dziļvagā…»

— Nekas nesanāk! — pikti noklakšķināja mēli klusi pīkstošās rācijas grozītājs. — Baterijas pavisam izlie­tojušās, bet kaste ar rezerves baterijām aizskalota prom…

— Ja jums vajadzīgas sausas, man ir dažas kabatas lukturī… — viņiem aiz muguras teica novārdzis vīrie­tis vidējos gados. — Varbūt noderēs?

— Izmēģināsim, — Kataoka pamāja ar galvu. — Bet, ja nederēs, pameklēsim kādā nenogrimušā veikaliņā.

— Kādēļ meklēt? Divi kilometri no šejienes pamesta aizsardzības spēku kravas automašīna. Varbūt tajā ir kaut kas noderīgs? — večuks jautāja.

— Kas to lai zina? Iespējams, ka arī tur akumulators sen jau izņemts…

— Vajadzētu pamēģināt.,. — Kataoka ar milzīgu piepūli piecēla savu smago, kā ar svinu pielieto ķer­meni. — Kur tā mašīna atrodas?

— Pagaidiet, es jums došu pavadoni, — vecais pa­griezās pret cilvēkiem, kas tupēja nelielā attālumā. — Drīz satumsīs. Varat apmaldīties. Tā automašīna pa­mesta ielejā, no šosejas krietns gabals. Jūs paši neat­radīsit …

Pulkstenis vēl nebija septiņi, bet krēsla iestājās ag­rāk nekā parasti, jo rietumu pusē debesīm bija pārvil- kusies bieza dūmu un pelnu plēve. Pāri galvām kā melnas tušas traipi ātri aizslīdēja dūmu mākoņi. Tikai austrumos pie paša apvāršņa vēl varēja redzēt šauru, zilām debesīm līdzīgu svītriņu. Tumsai iestājoties, rie­tumos iezaigojās izvirduma sarkanā atblāzma. Klintīs gaudoja aukstas vēja pūsmas. Sajā gadā cilvēki tā arī nebija redzējuši īstu vasaras sauli, jo tās vietā brūni pelēkajās debesīs peldēja tikai miglains, asiņains disks. Reizēm parādījās neparasts, brūngans mēness, bet zvaigznes vispār nebija redzamas. Augstu stratosfērā izsviestie pelni, ķuru svaru rēķināja tonnu desmittūk­stošos, sāka virpuļot virs ziemeļu puslodes, solot visai pasaulei aukstu vasaru un neražas gadu.

Nolēmis, ka šajā gadījumā nedrīkst ne uz vienu pa­ļauties, vecais pats jau gribēja doties ceļā.

— Kuģis! — tajā brīdī kāds pilnā kaklā iekliedzās.

Aizmirsuši nogurumu, cilvēki pielēca kājās, staipīja kaklus un beidzot ieraudzīja, ka uz ātri dziestošā saul­rieta fona pavisam tuvu garām aizpeld melns kuģa til­tiņš un masts. Nez kāpēc nedega neviena, pat ne borta uguntiņa.

— E-he-hē!.. — cilvēki kliedza un vicinaja rokas. — Brauciet šurp … palīgā …

— Ugunskuru! — Kataoka uzkliedza. — Dodiet šurp visus kabatas lukturus, atstājiet tikai divus visspēcīgā­kos.

Vecais arī savukārt deva rīkojumu, un vīrietis vidējos gados kaut kur aizskrēja. Tūdaļ sāka brīkšķēt zari un ātri izauga vesela kaudze. Drīz uzliesmoja ugunskurs.

— Izmantosim visas derīgās baterijas. — Kataoka teica, pārbaudot kabatas lukturus un atdodot radistam labākās. — Pārraidi briesmu signālus. Nešaubies! At­tālums nav lielāks par četriem pleciem kilometriem.

Kabatas lukturīša gaismā radists ar vadiņu savienoja elementus, neizņemot tos no lukturiem. Ieslēdzis rāciju, viņš priecīgi iekliedzās: