SAKJO KOMACU - JAPĀNAS NOGRIMŠANA

Tā viņi soļoja vairākas minūtes. Pēkšņi cauri miglai atplūda liegs gaisa vilnis. Visi neviļus apstājās. No lejas, trīcinot pēc sēra dvakojošo miglu, atskanēja drau­dīga rūkoņa, kas radīja smeldzi pakrūtē. Uz īsu brīdi iestājās klusums, tad sākās tāda dārdoņa, it kā arti- lēristi raidītu zalvi no simt lielgabaliem reizē. Zeme pacēlās, it kā visu aizu kāds būtu pagrūdis no apakšas uz augšu, krūmi un koki salīgojās, klintis nodrebēja, sāka birt sniegs, smiltis, akmeņi.

— Priekšniek! — Onodera aiz muguras izdzirda pār­biedētu balsi. — Re… tur lejā… aiz miglas… uguns!

Miglas segas dziļumā, kas jau bija kļuvusi tumši pelēka, uzpeldēja koši sarkans liesmu traips. Līdz šim brīdim gaišās debesis acu priekšā sāka satumst un pārklājās it kā ar biezu melnu lakas kārtu. Visapkārt birstošie akmeņi vairs neizskatījās tādi kā parastajos nobrukumos. Gaisā lidoja vulkāniskā izvirduma sakar­sētas sarkanrudas šķembas.

«Lūk, kas notiek…» Onoderam izšāvās caur smadze­nēm. Viņš šņirkstināja zobus un bezpalīdzīgi noraudzī­jās liesmu mēlēs, kas kā elles krāsns ugunis šaudījās viņpus tumši pelēkās miglas. Jā, sēra smaka tomēr ne­bija plūdusi no Usirotatejamas grēdas, bet no Toga- kusi kalna puses…

— Ko darīsim, priekšniek? — cauri karstajiem pel­niem, kas bira pār viņiem, izlauzās bērnišķīgi spalga balstiņa…

Trīsdesmitajā aprīlī pulksten astoņos un trijās minū­tēs no vulkāniskas eksplozijas gaisā uzlidoja Takacu­mas kalna virsotne, bet gar Itoi upi, posmā starp Dzidzo kalna rietumu nogāzi un Otari ciematu, iz­veidojās divpadsmit eksplozīvi krāteri, un tad visā To- gakusi kalna rietumu nogāzē sākās nepieredzēti spēcīgs izvirdums.

Pusi no Zemes ziemeļu puslodes aizņem Eirāzija, ku­ras austrumu galā patlaban lēni mira Pūķis.

Viņš raustījās briesmīgos priekšnāves krampjos. Viņa ķermenis, izliecies kā Jaungada rotaļā dzenoties pēc saules bumbas, bija liesmu apņemts un dūmu pārklāts. Spēcīgais mugurkauls, starp kura skriemeļiem šalca biezi zaļi meži, saplaisāja, no neskaitāmām rētām pul­sēdamas strūkloja karstas asinis. No Kurosio straumes, kas kopš senseniem laikiem bija Pūķi vienmēr silti apmīļojusi, pēkšņi uzglūnēja nāve. Izsalkušu haizivju bara alkatībā tā ielaida dziļi Pūķa sānos savus nāvējo­šos zobus, atrāva kumosu pēc kumosa no dzīvās, asi­ņojošās miesas, kas pazuda nepiesātināmajā vēderā — okeāna bezdibenīgajā dzelmē.

Centrālā tektoniskā rajona dienvidu pusē Kjūsjū un Sikoku salas, kā arī Kī pussalas dienvidu daļa jau bija atrautas Pūķa ķermenim un gandrīz pilnīgi nozudušas jūras dzelmē. Kanto un Tohoku apgabalos plata ūdens josla atdalījusi Boso pussalu no Honsjū salas. Šīs pus­salas gals, kas iestiepās tālu okeānā, bija iegrimis gan­drīz desmit metru dziļumā. Arī Rikučjū piekraste ieni- rusi Klusajā okeānā, pirms tam vēl paspējot pārvieto­ties horizontāli gandrīz par divdesmit metriem. Hokaido salas Tomakomai un Otaru pilsētas applūdušas, bet Nemuro un Siretoko pussalas — atrāvušās no sausze­mes un nogrimušas dzelmē. Līdzīgas izmaiņas notiku­šas ari Japānas dienvidrietumu salās un Okinavā. Vai­rākas salas pilnīgi pazudušas.

Pūķim aiz muguras stāvēja neredzams Milzis. Pirms četrsimt miljoniem gadu, kad vecā kontinenta malā no iesētās sēklas izdīga mazulis Pūķis, dziļi zemes dzīlēs starp viņu un sauszemi nostājās akls Milzis, kas lēnām grūda jaunpiedzimušo, līdz iestūma to okeānā. Atrauts no mātes — lielās sauszemes, mazulis, peldot pa ban­gojošiem viļņiem, auga un auga, pieņēmās spēkā, arvien augstāk pacēlās virs ūdens un daudzu gadu gaitā iz­auga par lielu, spēcīgu Pūķi.

Un, lūk, tagad aklais Milzis, kas visu šo laiku nebija pārstājis grūstīt Pūķi, pēkšņi satrakojies, pārlauza Pū­ķim mugurkaulu, apgāza un sāka vilkt to jūras dzelmē. Tikai divu trīs pēdējo gadu laikā viss Japānas arhipe­lāgs par vairākiem desmitiem kilometru bija novirzījies uz dienviddienvidaustrumiem. Spēks, kas grūda salas no Japāņu jūras puses, visstiprāk iedarbojās Honsjū salas centrā. Lūzuma rietumdaļa novirzījās par trīsdes­mit kilometriem, bet austrumu daļa par divdesmit kilo­metriem dienviddienvidaustrurnu virzienā. Attālums starp Tojokavas un Oī upju grīvām dažu mēnešu laikā bija pieaudzis gandrīz par divarpus kilometriem. No sa­plaisājušās zemes virsas jūra pilnīgi izdzēsa Tojohasi, Hamamacu un Kakegavas pilsētas, jūras ūdeņi jau ska­lojās pie Japānas Dienvidu un Centrālo Alpu pakājēm. Pa Tenrjū upes gultni pret tās straumi ūdeņi iebruka Inas katlienē un pamazām pārvērta to šaurā, garā ezerā.

Lietus periods šogad sākās nevis jūnijā, kā tas mēdza parasti būt, bet krietni agrāk — iespējams, tādēļ, ka izdalījās milzīgas apakšzemes siltuma masas. Lietus gāzes pārplūdināja alūvija līdzenumus gar Klusā oke­āna piekrasti. Kanto zemiene pārvērtās sēklā jūrā, un tagad trīstūkstoštonnīgie kuģi ar piecu metru iegrimi itin viegli varēja sasniegt Takasaki, Tatebajasi un Fu- rukavu. Pa Nobi līdzenumu varēja aizbraukt uz Gifu, Ogaki un Tojotu, pa Osakas līdzenumu — līdz pat Kioto, bet starp Fukuokas, Kurumes un Omutas pilsētām pastāvēja tikai ūdens satiksme. Ūdens ieplūda arī Sen- dajas līdzenumā un apdraudēja Hiraidzumi pilsētu. Hokaido salā Klusā okeāna ūdeņi, applūdinājuši Ku- siro zemieni, pielavījās Obihiro un Sibečas pilsētām, bet Konsenas plakankalne pārvērtās jūras piekrastē.

Smagi ciezdams, Pūķis tomēr pretojās briesmīgajam spēkam, kas grūstīja viņu no mugurpuses, cenšoties ievilkt okeāna dibenā. Jūnija sākumā tā ķermeņa četras piektdaļas vēl atradās virs ūdens, un likās, ka Pūķis dara visu, ko spēj, lai izrautos no nāves stindzinošajām rokām, kas stiepās pēc viņa no jūras bezdibeņa. Ik rei­zes, kad Pūķis rēkdams raustījās krampjos, spļaujot uguni, dūmus un kvēlojošas asinis, gāja bojā neskaitā­mas dzīvas būtnes, kas ilgus gadus bija mitušas viņa muguras zvīņās. Kādai daļai izdevās pamest sava saim­nieka ķermeni, uz kura viņi bija nodzīvojuši daudzus gadu tūkstošus, un doties prom pāri jūrām uz visām pusēm, kur vien acis rādīja.

Sevišķi centās aizbēgt divkājainas parazītiskas būt­nes, kas ātri bija savairojušās kainozoja ēras kvartā- lajā periodā un pēdējā laikā kļuvušas ārkārtīgi aktī­vas — kasīja Pūķim muguru, urbās viņa ķermenī un sūca asinis, neskaitāmās vietās savainoja vēdera un kakla maigo ādu. No viņu kolonijām veseliem mākoņiem virs Pūķa muguras pacēlās gaisā kaut kas līdzīgs spār­notiem kukaiņiem, bet no tā sāniem atgrūdās, lai dotos pāri jūrām uz visām pasaules malām, desmittūkstošiem stāvgrūdām pilnu čaumaliņu.

Pūķis vēl bija dzīvs, bet spēks, kas viņu vilka dzi­ļumā; ar katru dienu kļuva varenāks. Auksts ūdens — gan no debesīm, gan no jūras — pēc katras Pūķa kon­vulsijas arvien dziļāk iekļuva tā rētās, līdz atdūrās pret tā verdošajām asinīm, uzvārījās, uzmutuļoja un, pārvērties tvaikā, sāka plēst Pūķa ķermeni no iekšpu­ses. Bija skaidrs: kad nāves stindzinošās rokas piekļūs Pūķa pārkarsušajai sirdij, viņš tiks galīgi iznīcināts. Viņa ādu un miesu saraustīs gabaliņos, izkliedējot pa visu okeānu. Pūķa vairs nebūs. Viņa līķi — vēl siltu, bet jau mirušu un vairs nespējīgu sasprindzināt mus­kuļus, lai pretotos, — aprīs drūmā, aukstā jūras dziļ­vaga, apglabās pašā dibenā, kur nekad nenonāk saules gaisma. Katram bija skaidrs, ka tā diena nav vairs aiz kalniem. Pūķa rēkoņa, krampji un nevienmērīgā elpa, kas izvirda pret debesīm liesmas un dūmus, jau norā­dīja, ka tā ir pēdējā agonija.