SAKJO KOMACU - JAPĀNAS NOGRIMŠANA

Cilvēki nenolaida acis no televizoru ekrāniem, kino- žurnālii kadriem un laikrakstu fotoilustrācijām. Visi vēroja, kā, izdvešot dūmus un liesmas, iet bojā Pūķis.

Ar lozurigu «Glābiet Japānu» visā pasaulē izvērsās plaša kampaņa, ko uzsāka starptautiskās un sabiedris­kās organizācijas, kā arī valstu valdības. Notika mī­tiņi, sākās līdzekļu vākšana, Tai palīdzētu japāņu bēg­ļiem. Tomēr lielum lielais vairums cilvēku, tikai kā no­vērotāji malā stāvot, izrādīja tukšu ziņkāri par traģisko izrādi kaut kādā Tālo Austrumu nostūrī. Sirds dziļumos viņi pārdzīvoja sarežģītas un pretrunīgas jūtas: ganda­rījumu, ka TAS nav noticis viņu zemē, zināmu ļaunu prieku par to, ka bojā iet plaukstoša valsts, un nepatī­kamu priekšnojautu, ka vajadzēs pieņemt uz pastāvīgu dzīvi lielu daļu savdabīgas, ļoti enerģiskas un mazliet neizprotamas tautas.

Taisnības labad jāsaka, ka tikai paši šīs traģēdijas dalībnieki, savas dzīvības nežēlodami, centās pēc iespē­jas mazināt zaudējumus. Japānas glābšanas dienests strādāja nepārtraukti dienu un nakti, it kā vēlēdamies katastrofas apstākļos radīt jaunu «Japānas brīnumu»,

Beigām tuvojoties, par upuriem krita arvien vairāk pašu glābšanas dienesta darbinieku. Komodors Ger- lands, kas komandēja amerikāņu jūras kājnieku vienību ciešā sadarbībā ar Japānas glābšanas dienestu, dziļi gandarīts paziņoja televīzijas intervijā:

— Visas japāņu glābšanas organizācijas — gan valsts, gan militārās, gan civilās — darbojas ārkārtīgi varonīgi. Viņu vienības metas tur, kur savu kāju spert neuzdrošinās pat mūsu jūras kājnieki, kas piedalījušies ne vienā vien kaujā. Iespējams, ka tā ir gluži dabiska rīcība, kad jāglābj savu tautiešu dzīvības. Un tomēr japāņu drosme līdzinās neprātam. Mēs reizēm savā starpā spriežam, ka to viņi dara aiz lielām bēdām 1 …

Un komodors piebilda vēl sekojošus vārdus, kas pār­raides laikā tika izgriezti:

— Pēc manām domām, visa japāņu tauta ir nāvinieki «kamikadzes». Jeb varbūt jāsaka, ka viņi visi bez izņē­muma ir drosmīgi karavīri,.. Pat jaunā paaudze, kas tiek uzskatīta par mīkstčaulīgu, sistēmas ietvaros dar­bojas lieliski, ne ar ko neatpaliekot no vecākās paau­dzes.

Ejot pretī neizbēgamajam, kas ar katru minūti nāca arvien tuvāk, japāņi, cenzdamies veikt «brīnumu», lai­kam bija apņēmušies izaicināt pat pašu dabu. Zināmā mērā šis «brīnums» jau bija veikts. Līdz jūlija sāku­mam nepārtrauktu zemestrīču, izvirdumu un cunami ap­stākļos no Japānas izdevās evakuēt uz citām zemēm sešdesmit piecus miljonus cilvēku. Katrā mēnesī seš­padsmit miljonus! Tādus pasākumus sekmēja visā pa­saulē atzītās japāņu organizatoriskās spējas un Japā­nas tirdzniecības firmu apvienību operativitāte, kas tika likta lietā, tiklīdz bija saņemta valdības slepenā informā­cija par gaidāmo katastrofu. Bet līdz ar posta mērogu palielināšanos un zemes nosēšanos glābšanas darbu efektivitāte krasi sāka kristies. Satiksmes ceļi, ostas un lidlauki cits pēc cita izstājās no ierindas. Praktiski vairs nebija iespējams koncentrēt noteiktos punktos bēgļu masas, lai evakuētu tās lielos mērogos. Vajadzēja sameklēt un pulcināt kopā atsevišķas nelielas cilvēku grupiņas, kas bija nošķirtas no ārpasaules.

Jūlija sākumā izmantot varēja vairs vienīgi Ci- toses lidostu Hokaido salā, bet arī tās slēgšana bija tikai laika jautājums. Vēl kādu bridi varēja izlietot vie­tējo līniju lidlaukus, kas līdzīgi Aomori atradās samērā augstu virs jūras līmeņa, kā arī līdzenumus vēl neap- plūdinātās stepēs.

Tagad galveno lomu glābšanas darbos pārņēma de- santkuģi, helikopteri un militārās lidmašīnas, kas va­rēja nolaisties un pacelties pēc īsas ieskriešanās arī ne­līdzenā apvidū. Sajā situācijā īsti apbrīnot vajadzēja milzīgo padomju transporta lidmašīnu spējas. To no­laišanās un pacelšanās sistēma bija tiešām varena. Ar pilnu degvielas krājumu, kas bija paredzēts arī atpakaļ- lidojumam, tās ļoti veikli spēja nosēsties pat dzijās, nelīdzenās ieplakās.

Izmantojot starptautisko glābšanas vienību palī­dzību, Japānas glābšanas komiteja izmisīgi cīnījās, lai līdz jūlija beigām evakuēto skaits sasniegtu septiņdes­mit miljonus. Rēķinot no kataklizmas sākuma, bojā gā­juši un bez vēsts pazuduši bija vairāk nekā divpadsmit miljoni cilvēku. Šajā skaitā ietilpa arī tie, kam bija lemts iet bojā jau pēc iekāpšanas lidmašīnās vai kuģos. Glābšanas vienību upuru saraksts tuvojās pieciem tūk­stošiem. Bet uz nemitīgi trīcošās, lūstošās un grimsto­šās salas vēl atradās pāri par trīsdesmit miljoniem cil­vēku. Nokļuvuši dziļu ieplaku un ūdeņu ielenktu pie­jūras pakalnu slazdos, tie, šausmu pārņemti, gaidīja savus glābējus. Cenzdamies izglābt visus līdz pēdē­jam pilsonim, Nacionālie glābšanas spēki, kuru rindās cīnījās trīs miljoni cilvēku, uzsāka pēdējo kauju ar dabu.

s Bet jūlijā un augustā izglābto skaits ar katru dienu saruka, toties katastrofāli pieauga bojā gājušo rindas gan glābēju, gan palikušo iedzīvotāju vidū. Glābšanas vienību locekļus no ierindas izsita arī šausmīgs pārgu­rums. No debesīm nepārtraukti krita vulkāniskie pelni. Tie nosedza pilsētas, laukus, kalnus, iekļuva mājās, bira ēdienā un gultās, līda nāsīs un mutēs. Bet zem drū­majām, izvirdumu dūmiem allaž aizsegtajām debesīm, sēra piesātinātajā gaisā, pa trīcošo un dunošo zemi šaudījās glābēji. Viņi grozīja rāciju kloķus, strīdējās savā starpā, noklausījās cilvēku lūgumos, lamās un lāstos, uzzināja klāt nākušo upuru skaitu, saņēma pret­runīgus norādījumus, kaut ko pasāka arī uz savu galvu, nemazgājušies, neskuvušies, bieži vien neēduši un nedzēruši, gulēdami tikai divas trīs stundas dienā vai nu grabošas kravas mašīnas kaktiņā, vai uz neērta ķeb­līša, var uz asām šķembām nosētas zemes. Pārgurums sasniedza kritisku robežu, nervi vairs neturēja. Glābē­jiem likās, ka viņi izaicinājuši uz cīņu kaut ko pilnīgi neaptveramu, ka pret satracinātās stihijas trakošanu visas viņu pūles veltīgas, un galu galā arī viņi, tāpat kā tie, kas nošķirti no ārpasaules, tiks apglabāti zem pelnu kārtas vai aizies bojā jūras dzelmē, kas arvien ātrāk tuvojās. Viņus pārņēma smeldzošs izmisums…

Arī Kataoku mocīja līdzīgas domas un stindzināja skumji vēji, kad viņš kopā ar dažiem desmitiem citu cilvēku Ibaragi prefektūrā netālu no Mito pilsētas gai­dīja glābšanas kuģi nelielā ciematiņā ar savādu no­saukumu Ahoke [27] . pati mito pilsēta jau atradās zem ūdens, jūra bija pienākusi cieši klāt Ahokei, bet kādreiz tā slējās simts metru virs jūras līmeņa. Pakalnu vir­sotnes bija pārvērtušās zemesragos, zem tiem svinpe- lēki viļņi laizīja koku galotnes. Mito centrālo kvartālu iedzīvotāji, kas nebija aizgājuši bojā zemestrīcēs vai tām sekojošos cunami, bija meklējuši patvērumu ap­kārtējos kalnos. Daži no tiem atpalikuši, nomaldījušies un tāpēc nespēja savlaicīgi aizbraukt. Ar šādu cilvēku grupiņu tagad bija saticies Kataoka. Ičikajas pilsētiņas rajonā jūra, savienojot Nakas un Kinu upju augšteces, bija pārvērtusi Cukubas kalnu apvidu īstā salā.

Kataokas vienība trīs cilvēku sastāvā nepavisam neie­radās šeit nolūkā veikt glābšanas darbus. Iemesls bija pavisam cits. Tokajas atomelektrostacija un kodoldeg- vielu institūts jau sen bija iegrimuši jūrā vairāku des­mitu metru dziļumā un, kaut gan pirms iegrimšanas kā stacija, tā institūts tika ekranēti ar daudzu desmit- tūkstošu tonnu betona, tur tomēr varēja novērot pa­augstinātu radioaktivitāti: Radās bažas, ka okeānu pie­sārņos kodoldegvielu atkritumi. Un Kataokas grupa ar pašaizsardzības spēku hidroplānu bija ieradusies šajā apvidū, lai precizētu situāciju. Apsekošanā piedalījās arī pats Kataoka, jo viņš labi prata nirt ar akvalangu. Trauksme izrādījās veltīga. Acīmredzot iegrimšanas laikā bija noplūdis tikai ļoti niecīgs radioaktīvo vielu daudzums. Pabeiguši pārbaudi, visi sakāpa piepūša­majā laivā, lai dotos pie hidroplāna, bet tieši tajā brīdi uzbruka cunami.