SAKJO KOMACU - JAPĀNAS NOGRIMŠANA

— Mums palaimējies, viņi pašreiz sarunājas!

— Iejaucies viņu sarunā, — Kataoka ieteica. — Vai tas ir pašaizsardzības kuģis?

— Nē, laikam amerikāņu.

Rācijā pēkšņi atskanēja citas skaņas, daudz stiprā­kas par tām, kas nāca no kuģa.

— Paklausies, — radists teica Kataokam, — kaut kur pavisam tuvu darbojas ļoti spēcīgs raidītājs…

— Tas nozīmē, ka pavisam tuvu, mums blakus, ir vēl kāds? — Kataoka aplaida acis visapkārt. Bija jau pavisam satumsis. — Ko viņi runā?

— Nesaprotu. Reizēm tiek iestarpināti angļu vārdi. Visa saruna šifrēta uz angļu valodas pamata.

— Tik un tā spraucies iekšā!

— Es jau to daru, bet neviens neatbild.

Augstu debesīs uzvijās ugunskura košās liesmas. Visi, veci un jauni, nostājušies ar mugurām pret uguni, māja ar rokām un skaļi kliedza.

— Neatbild, — teica tas, kas deva gaismas signālus. •— Bet kāpēc šis kuģis tik aptumšots?

— Kataoka… — radists iesaucās, — starp kuģi un sauszemi ir vēl kāda vieta, no kuras tiek raidīti radio­signāli. Trejpušu sarunas!

Kataoka vērīgi lūkojās jūras tumšajā virsmā. Starp izplūdušo kuģa siluetu un krastu varēja saredzēt tik tikko manāmas balti putojošu viļņu vagas. Tās pama­zām tuvojās krastam, atstājot aiz sevis jūrā garu asti. Kaut kur tālumā bija dzirdama motora rūkoņa. Iespē­jams, ka darbojās pat vairāki motori. Bet varbūt tā bija atbalss, kas atskanēja apkārtējos kalnos. Aiz ceļa pagrieziena iezaigojās gaismas mirguļi. Vai tie nebija automašīnu starmeši?

— Draugi! — Kataoka iesaucās. — Žiglāk! Tūdaļ pie krasta piestās desantkuģis.

— Viņi pārtrauca sarunas, bet mūsu signālus nav ņēmuši vērā! — teica radists, izslēdzot rāciju.

Cilvēki ilgi klausījās un skatījās tumsā, kamēr sa­prata, kur piestāj desantkuģis. Viņi vadījās pēc auto­mašīnas starmešiem, kas spīdēja kilometra attālumā pie pašas ūdens malas. Krizdami klupdami, rāpdamies pāri klintīm, ļaudis beidzot aizkļuva līdz vietai, kur bijā piestājis kuģis. Viļņi skalojās pie neliela sakņu- dārza, kas bija ierīkots kalna nogāzē uz akmens tera­sēm. Jūras ūdens jau sniedzās līdz akmens iežogojuma augšējai malai. No desantkuģa borta uz krastu pār­svieda trapu. Trīs amerikāņu armijas kravas automa­šīnas atmuguriski piebrauca pie kuģa. No tām sāka izkraut lielas, ar brezentu apvilktas kastes un, izmanto­jot veltņus, uzvilka uz kuģa klāja.

— Stāt! — tumsā atskanēja rupja balss. Pret nomo­cītajiem, ar mokām šurp atkļuvušajiem cilvēkiem bija vērsti divu automātu stobri.

Paņemiet mūs līdz! Te ir sievietes un bērni! — Ka­taoka lūdza angliski.

Viņam tuvojās gara auguma jauneklīgs virsnieks ar bērnišķīgu seju. Varēja manīt, ka viņš ir mazliet apju­cis.

— Jūs esat civilie?

— Izņemot mūs trīs. Mēs no glābšanas vienības no­vērotāju brigādes. Bet visi pārējie ir civilpersonas…

—< Sajā rajonā visas glābšanas operācijas sen pa­beigtas un rajons slēgts.. „ Vismaz es esmu saņēmis šādu informāciju.

— Viņi nomaldījušies un nav paguvuši aizbēgt.

<���— Cik viņu ir?

«— Laikam kādi divdesmit vai trīsdesmit,,,

— Pasteidzieties! — virsnieks uzbļāva karavīriem, kas, ieklausoties sarunā, bija sākuši kustēties daudz gausāk. Tad viņš atgrūda bruņu cepuri pakausī un teica līdzjūtīgi, bet stingri:

— Man ļoti žēl, bet mēs, neraugoties uz draudošām briesmām, esam ieradušies šeit pēc augstākās pavēlnie­cības rīkojuma, lai veiktu ārkārtīgi slepenu speciālu uzdevumu. Glābšanas darbi neietilpst mūsu uzdevuma,

— Jūs gribat, lai šīs mātes, sirmgalvji un zīdaiņi nomirst tepat? Viņi jau vairāk nekā desmit dienas klai­ņojuši kalnos.

— Jūtu līdz, bet nekādi nevaru palīdzēt. Pat ja gri­bētu jūs izvest, kuģis ir tik mazs, ka pēc kravas uzņem­šanas mums pašiem gandrīz nebūs vietas.

— Nezinu, kas tā par tik vērtīgu kravu, bet katrā ziņā cilvēku dzīvības ir dārgākas!

— Ļoti nožēloju, bet es esmu karavīrs un, saņēmis šo uzdevumu, vēl papildus tiku speciāli noinstruēts, ka tas jāizpilda maksimāli precīzi. Atklāti sakot, ielaižo­ties sarunās ar jums, es jau esmu pārkāpis pavēli…

— Tādā gadījumā sazinieties ar savu galveno kuģi un palūdziet nekavējoties izsaukt glābšanas komandul — Kataoka lūdzoši teica. — Seit zeme grimst ar trīs metru ātrumu dienā. Pie tam šis ātrums ar katru dienu pie­aug. Līdz augstākajai vietai atlicis vairs tikai simts metru. Un ja vēl uznāk cunami.. , .

— Es pat to nevaru jums apsolīt, iekams neaprunā­jos ar savu komandieri. Līdz kuģa iziešanai drošajā jūras joslā mūsu sakari ir nobloķēti…

— Lopi! Gatavie velni! — japāniski iekliedzās Kata- okas darbabiedrs, kas bija noklausījies šajā sarunā. — Vai tad jūs esat cilvēki?

— Leitnant Skot, pagaidiet… — ar stipru akcentu angliski ierunājās neliela auguma cilvēks, kas līdz tam brīdim bija stāvējis aiz automašīnas. — Cik cilvēku va­rētu braukt vienas kastes vietā?

— Tas nav iespējams, — iespītējās nosarkušais leit­nants. — Tā ir pavēles pārkāpšana!

— Bet no kurienes nāk šī pavēle? Kā jūs domājat? Galu galā es esmu atbildīgais par šo operāciju. Cik cilvēku var uzņemt kuģis? Atbildiet!

—• Piecus sešus…

* Bet ja tikai sievietes un bērnus?,

— Tad astoņus deviņus, ne vairāk.

— Tātad paņemsit desmit cilvēkus. Es palikšu tepat… :,: r., ,-

— Es nedrīkstu to pieļaut! . ;

— Bet es izdarīšu tā, lai jūs varētu to pieļaut. Do­diet man papīru un pildspalvu.

Saņēmis pieprasīto, cilvēks kaut ko ātri uzrakstīja un parakstījās.

— Cik jums sieviešu un bērnu? — viņš vēl arvien angliski griezās pie Kataokas.

— Sešas sievietes un trīs bērni.

— Lai viņus pavada kāds vīrietis. Vēlams tāds, kas kaut drusku prot runāt angliski.

— Ko jūs domājat darīt ar atlikušo kravu?

— Visa atbildība par to gulstas uz manis. Tātad va­rat neuztraukties! Lūk, šī te priekšpēdējā kaste paliks krastā… Jā, jā, šī pati. Es taču vislabāk zinu, kas kura atrodas,.,

— Ātrāk! — leinants uzkliedza karavīriem. — Arī jūs palūgšu pasteigties. Laiks ir jau pārtērēts.

Sievietes, atvadoties no vīriem, sāka raudāt un kavē­jās, bet Kataoka ar saviem palīgiem, gan stumjot, gan velkot, ātri iesēdināja tās kuģī.

— Viss būs labi! Jūs noteikti satiksities! — pēkšņi japāņu valodā ierunājās zemā auguma vīrietis. — Brau­ciet, brauciet! Es parūpēšos par palikušajiem!

Kataoka pārsteigts palūkojās uz šo cilvēku, bet ēna noslēpa viņa seju.

— Negribu. Es labāk palikšu tepat! — jau uzkāpusi uz trapa, pēkšņi skaļi ieraudājās jauna sieviete ar zī­daini rokās. — Nespēju pamest vīru vienu! Ja jāmirst, tad mirsim kopā!

— Tomoko! — no krasta atskanēja elsojoša vīrieša balss. — Tomoko! Tomoko!

Tas pats nelielais karavīrs, kas bija izlēmis kastes vietā glābt sievietes un bērnus, apturēja nesavaldīgo vīru.

—< Viss būs kārtībā! Tiksities Amerikā. Es izdarīšu tā, lai jūs tiktos,..

Trapam paceļoties, cauri motora rūkoņai atskanēja sieviešu raudas un kliedzieni. Krastā palikušie vīrieši arī sauca sievu un bērnu vārdus. Kuģis ātri izzuda no automašīnu starmešu raidītās gaismas šautras.

Beidzot trokšņi norima un dziļajā nakts tumsā

skanēja vairs tikai vēja svilpieni. Viss notika tiešām zibenīgi, nedaudz acumirkļos. Vīrieši pārsteigti sastinga sakņu dārzā.