SAKJO KOMACU: JAPĀNAS NOGRIMŠANA

Meitenei mugurā bija tumši violets «akasi» zīda ki­mono, kas pats no sevis izplatīja aromātu, un sen­laicīga ar tīteņzieda ornamentu izrotāta josta «obi». Kādu brīdi viņa izmisusi lūkojās sirmgalvī, tad vieg­liem, gracioziem soļiem piegāja tam klāt un nometās uz ceļiem. Bezspēcīgi nolaidusi plecus, viņa ar rokām aizklāja seju.

— Es… nebraukšu… — meitene teica uzbudināta, pat mazliet sašutusi. — Palikšu tepat jums blakus…

— Nedrīkst… — viņš strupi noraidīja. — Tu vēl… esi jauna… Tev nav jāmirst kopā ar vecu veci…

— Nē! Nē! Es… ja man būs jāpamet jūs…

— Ko tu runā! — vecais cilvēks pacēla balsi. — Tu netiki tā audzināta, lai izšķirošā brīdī melstu niekus… Tu brauksi… un dzīvosi… dzīvosi, lai tur vai kas… Es tev neko nelieku darīt, neko nepavēlu… Tev vien­kārši jādzīvo… Galvenais, lai tu nodzīvotu ilgu mūžu… Ja iemīlēsi vīrieti, apprecies… Es tev visu

laiku atkārtoju, ka ir darīts viss, lai tu dzīvotu bez rūpēm… Bet man tomēr jāsaka, ka dzīve… vispār… ir grūta lieta… un diezgan rūgta…

Meitene vairs nespēja savaldīties. Pasviedusi sāņus kimono platās piedurknes, viņa piespieda seju tatami. Trauslie pleci notrīcēja, bija dzirdamas raudas. Ātri uzmetis acis Josimuram, kas parādījās durvīs, vecais stingri teica:

— Atnes viņai ko pārģērbties… Bikses… jeb kā tos sauc… džinsus… Tie būs īstā vietā… — viņš viegli ieklepojās. — Redzi, cik daudz ar tevi visādu rūpju…

Zeme atkal nodunēja, istaba salīgojās. Josimura sa­grīļojās. Izbīdāmā siena, izrauta no ailes, nokrita uz & grīdas, saceļot gaisā pelnu mākoni. Tukšajā mājā vēl kaut kas nokrita ar lielu blīkšķi. Kapitāli uzbūvēta celtne pretīgi čīkstēja un krakšķēja. No dārza atskaņoja nobrukuma troksnis.

— Pasteidzieties… — vecais teica. — Otftdi ceļš vairs nebūs izbraucams…

Josimura grīļodamies izgāja no istabas, kas vH ar­vien līgojās. Bet vecais, it kā ko atcerējies, pasauca:

— Hanae!

Meitene pacēla noraudāto seju.

— Parādies!

Izstiepusi kaklu, viņa vairākas reizes dziļi ievilka gaisu, piecēlās kājās un iztaisnojās. Nočaukstēja obi, zīda kimono, viegli švīkstot, noslīdēja no pleciem, un tukšās istabas krēslā parādījās sniegbalts, labi attīstīts augums ar apaļīgām formām un mazliet slīpiem ple­ciem.

Uzmetis meitenei tikai vienu skatienu, vecais aizvēra acis

— Japānas… sieviete… — viņš nomurminaja. — Hanae, dzemdē mazuļus…

— Labi!

— Es saku, dzemdē mazuļus. Ar tavu miesu tev būs lieli, veselīgi bērni… Atrodi labu cilvēku… Var arī nebūt japānis… Galvenais, lai cilvēks būtu labs… Un dzemdē daudz bērnu…

Ieraudzījis Josimuru, kas ar atnesto apģērbu rokās neuzdrošinājās tuvoties kailajai meitenei, vecais ar acīm deva zīmi: «Aizved viņu!»

Josimura uzmeta viņai uz pleciem lietus mēteli un viegli pagrūda.

—« Josimura, parūpējies par Hanai…

— Klausos… — varenais Josimura nolaidās uz ce­ļiem un, atspiedies ar delnām pret tatami, zemu pakla­nījās. — Ardievu, priekšsēdētāj …

— Labi, labi… — vecais atkal pievēra acis. — Stei­dzieties . t „'

Soļi un raudas izgaisa tālumā. Pēc laika no dārza atlidoja motora troksnis. Tad ari tas norima. Palika tikai Kanto kalnu nemitīgo izvirdumu rūkoņa un mājas brakšķēšana. Brīdi vēlāk šīs skaņas apslāpēja švīkstoņa. Istabā ielauzās vēja brāzma.

Gaismu no dārza puses aizsedza ēna. Vecais pavēra acis.

— Vai Tadokoro-san? — viņš klusi nočukstēja.

— Laikam tuvojas taifūns, — profesors pavēstīja, nokratot no sēdamspilvena pelnus. — Nez vai Hanae- san un pārējie pagūs aizbraukt bez starpgadīju­miem .,,

— Un Jūs tā arī neaizgājāt.,, — vecais atkal aiz­vēra ācis un smagi noklepojās. — Es domāju, kā tā būs.,.

Profesoram Tadokoro acis bija dziļi iekritušas, ap tām parādījušies tumši riņķi. Seja kļuvusi smailāka. Likās, ka viņš novecojis par desmit, varbūt par visiem divdesmit gadiem. Pat platie spēcīgie pleci izskatījās Vārgi. Retie matu kušķīši uz viņa plikās galvas pavi­sam nosirmojuši. Profesors bija tā izmainījies, ka viņu tagad nepazītu pat paša studenti.

—- Zēl, ka nav vēl viena «džipa», — profesors Tado­koro tlobubināja.'—- Gribēju uzbraukt kalnos…

Kad notiek tādas lietas, tad kalnos vairs nav ko meklēt.,. — uz mirkli paverot acis, teica vecis. — Nu jau pietiekoši esam piedzīvojuši.,, Cik tad vēl at­liek? …

— Kādi divi mēneši.., — profesors slepus noslau­cīja acis. Nē, tie nebija pelni, kas lika viņam raudāt. Arī pēc putekļu noslaucīšanas asaras nepārtraukti ritēja pa viņa vaigiem. — Bet cilvēki varēs dzīvot vēl tikai pusmēnesi, varbūt pat tikai trīs nedēļas…

— Tadokoro-san, — it kā kaut ko atcerējies, sirm­galvis jautāja. — Cik jums gadu?

— Sešdesmit… pieci… — profesors tikko manāmi pasmaidīja caur asarām. — Ja es būtu klusi strādājis universitātē, šogad varētu doties pensijā. Atzīmējot aiz­iešanu pelnītā atpūtā, nolasītu atvadu lekciju un tad…

— Sešdesmit pieci… Cik jūs vēl esat jauns… — vecais nočukstēja. — Bet kāpēc dodaties nāvē?…

— Pats nezinu… skumji… — nokāris galvu, profe­sors klusi atbildēja. — Laikam tādēļ, ka pārāk skumji… Esmu nodzīvojis lidz tādam vecumam, bet manī arvien vēl mīt kaut kas tāds — bērnišķīgs…

Jūs sakāt, ka pārāk skumji…

— Sākumā biju nolēmis klusēt… — profesors pēkšņi skaļi ierunājās, it kā vairs nespēdams savaldīt savas jūtas. — Kad es to pamanīju… Zinātnieku aprindas jau sen centās turēties no manis pēc iespējas tālāk… Pašā sākumā es to jutu tīri intuitīvi. Atceraties, to­reiz, kad mēs pirmo reizi tikāmies viesnīcā, jūs jautājāt, kāda īpašība dabaszinātniekam ir pati galvenā, un es jums atbildēju — nojauta. Kad mana nojauta ziņoja man par to, es jutos kā salā sastindzis. Tajā pašā laikā sapratu, ka, lai kam es par to arī stāstītu, man tik un tā neviens nenoticēs, sevišķi tādēļ, ka man nebija nekādu pierādījumu. Nolēmu noslēpt to sevī un nevie­nam neizpaust.

— Gan jau kādreiz tikpat būtu uzzinājuši…

— Bet ar lielu nokavēšanos… — profesora balss trīcēja un aizlūza kā grēksūdzē. — … Un vajadzīgie pasākumi arī būtu aizkavējušies… Ilgi ņemtos, kamēr izprastu kataklizmas būtību… Nokavētu gadu, varbūt pat divus, un tā arī nepagūtu sagatavoties uz tikšanos ar TO… Pie mūsu tagadējās akadēmiskās sistēmas strīdi un diskusijas turpinātos līdz pēdējam brīdim. Zi­nātne netic vienīgi intuīcijai, tai vajadzīgi pierādījumi. Daudzi vardi, tabulas, matemātiskas formulas, diagram­mas. Tevi neviens neuzklausīs, ja paziņosi, ka tu ar visu savu būtni paredzi neparastas izmaiņas. Mani jau it_ sevišķi neņemtu par pilnu… Akadēmiskajās aprin­dās mani ļoti necieta…

— Jūs sakāt, ka nokavētos? — vecais taujāja ar dziļu interesi. — Jā, upuru būtu bijis divas trīs reizes vairāk… Bet jūs izcietāt visu… pastāvējāt uz savu… pat bijāt ar mieru, ka jūs nozākā par dzērāju, vājprātīgu… Strādā, sevi nežēlodams… Es allaž esmu tā domājis…

— Jā, zināmā mērā tā ari bija… Bet patiesībā…— profesora Tadokoro balss aizsmaka. — Patiesībā es gri­bēju noslēpt to, ko biju saskatījis, pateicoties savai no­jautai, noglabāt visus materiālus, visus novērošanas rezultātus, kurus es biju savācis savas nojautas aplie­cināšanai… Es biju kā neprātā… Vēlējos, lai pēc iespējas vairāk cilvēku aiziet bojā kopā ar Japānu, ar šīm salām…