SAKJO KOMACU: JAPĀNAS NOGRIMŠANA

— Nakada, paklau…

Kad Jukinaga izbijies pieskārās darbabiedra plecam, tā ķermenis noslīdēja no margām un ar troksni novē­lās uz klāja.

Rokas atsviedis, Nakada skaļi iekrācās. Viņa plaši pavērtā mutē saules stari iespiedās līdz pašai rīklei.

Karsti! —* Onoderam gribējās iekliegties. — Te ir pārāk karsti.,. Iesiēdziet kondicionētāju… Nē, vis­pirms pasniedziet aukstu aiu …

Pavēris acis, viņš ieraudzīja mazu apaļu meitenes sejiņu, kas noraizējusies lūkojās viņā.

— Sāp? — meitene jautāja.

— Nē, tikai karsti, — Onodera ar piespiešanos pa­vēra lūpas. Traucēja saites, kas noklāja visu seju.

— Drīz jau sāksies subtropi…

— Nu jā… — meitenes acis pēkšņi noskuma.

4 — Vai ar Nakadu un Jukinagu sakari uzņemti?

Vēl ne…

— Ak tā … Nu, bet drīz jau sazināsimies … — Ono­dera sacīja. — Katrā ziņā tiksimies, tiklīdz sasniegsim Taiti… Vai tu zini, cik labi ir Taiti! Tikai tur ir vēl karstāk…

Meitenes seja izgaisa no Onoderas redzes loka. Atkal aizsnaudies, viņš sajuta uz pieres kaut ko vēsu.

— Vai, cik labi kļuva… — viņš čukstēja. — Cik vēsi… — Onodera atkal ieraudzīja viņas seju. Lielās acis bija asaru pilnas.

Atmiņa pēkšņi noskaidrojās. Vulkāni… izvirdumi.., helikopteri… Reiko.., (Reiko?)… sniegs… zemes­trīce… brūkoši kalni… sakarsuši pelni… vulkāniskās bumbas… straume tumši sarkanas smagas lavas…

— Bet vai… — Onodera atjēdzies jautāja, — Ja­pāna jau nogrimusi?

— Es tiešām nezinu, laikam…

— Tik un tā… nogrims… — Onodera murmināja.

— Nē, jau nogrimusi…

Viņš aizvēra acis. Rīklē iestrēdza rūgts kamols, plak­stiņos krājās asaras.

— Guli… — teica meitene, ar vēsu, maigu roku noslaukot viņam asaras. — Tev daudz jāguļ…

— Labi, gulēšu… — Onodera piekrita paklausīgi kā bērns. — Tikai man ir karsti. Visa miesa svilst. Bet kas tu tāda esi?

— Aizmirsi? Nepazīsti? — viņa skumji pasmaidīja.

— Es taču esmu tava sieva…

— Sieva? — Onoderas sakarsušās smadzenes centās aptvert dzirdēto. — Savādi… Kaut kāds pārpra­tums … Mana sieva aizgāja bojā zem pelniem… Ak tad sieva, nu, labi vien ir … .

— Nevari aizmigt?

— Pastāsti man kaut ko, — Onodera palūdza. — Man pasakas patīk labāk nekā šūpļa dziesmas… Es agrāk allaž aizmigu, klausoties pasaciņu…

— Pastāstīt… — viņa domīgi nolieca galvu. — Ko lai tev pastāstu…

— Vienalga … Vari kaut ko skumju…

— Pati nezinu, ko… — meitene nogūlās blakus tā, lai nepieskārtos no galvas līdz kājām apsaitētajam Onoderas ķermenim. — Mana vecmāmiņa bija no Ha- čidzjo salas… Izgājusi pie vīra, viņa pārnāca dzīvot Tokijā… Tomēr mana dzimtā vieta no mātes puses ir Hačidzjo… Vecmāmiņa bija lieliska meistare… au­dēja… esi dzirdējis par Hačidzjo dzeltenajiem audu­miem? Nu tā, viņa aizbēga no mājām ar kādu jaunu cilvēku, bet visu mūžu ilgojās pēc dzimtās puses. Kacl viņa nomira, viņas pīšļus apglabāja tajā salā. Bērnībā es vairākas reizes apmeklēju viņas kapu… Nav inte­resanti?

— Nē, nē, stāsti vien tālāk…

— Hačidzjo salā ir zināma «Teiksma par Tanabu». Šausmīgi skumjš, bēdīgs stāsts… Sensenos laikos Ha­čidzjo salā notikusi zemestrīce, tad uznācis cunanii. Visi iedzīvotāji aizgājuši bojā… Izglābusies tikai viena vienīga sieviete… Tanaba bijis viņas vārds. Viņa pie­ķērusies airim, un vilnis ienesis viņu taisni kādā alā. Tas noticis ļoti sen, tajos laikos, kad nekādas laivas un kuģi vēl nebraukuši uz Hačidzjo… Tanabai bijis jā­dzīvo vienai pašai galīgi izpostītajā salā… Bet šī Ta­naba tomēr bijusi stāvoklī… Viņa kļuvusi arvien pil­nīgāka un drīz vien lielās mokās dzemdējusi bērniņu. Tas bērniņš bijis puisītis… Tanaba pēc dzemdībām pati sevi apkopusi, iedevusi zīdainim krūti un sākusi viņu auklēt… Es domāju, ka pēc bērna nākšanas pa­saulē viņai būs bijis vēl grūtāk dzīvot… Bet Tanaba tomēr viņu izaudzinājusi… Puisītis izaudzis un pār­vērties skaistā jauneklī. Reiz kādā vakarā Tanaba pa- saukusi dēlu un izstāstījusi, kā aizgājuši bojā visi salas iedzīvotāji un kā viņa palikusi viena pati ar bērnu sa­vās miesās. Tad Tanaba sacījusi: «Mums abiem jādara tā, lai šajā salā atkal būtu cilvēki. Tu dāvāsi man bērnu, bet es tev dzemdēšu māsu, tu apprecēsi viņu un jums piedzims daudz bērnu.,,» Viņa dzemdējusi mci- tiņu… Dēls apprecējis māsu, un viņu pēcnācēji savai­rojušies… Runā, ka tie arī esot tagadējie salinieki…

Kvēlodams karsonī, Onodera šķetināja atmiņu ka­molu. Tanaba… Hačidzjo.,, Ogasavaras salas.,, auksts, drūms jūras dibens…

— Kāds šausmīgs stāsts, vai ne? Kad es pirmo reizi to dzirdēju, biju vēl pavisam maziņa un man kļuva nelabi… Un ļoti skumji… Tanabas kaps arī vēl tagad, nē, pavisam nesen atradās Hačidzjo salā kādā ceļ­malā… Ar sūnām apaugusi piekrastes oļu kaudze… Liekas, nekāda uzraksta tur nebija… Kapiņš tāds ma­ziņš, un saules stari rotaļājas tā akmentiņos… Nebija nekā šausmīga, pat patīkami pasēdēt pie tāda kapa… Bet zem tā… tik skumjš un šausmīgs stāsts…

Meitene nopūtās un nodūra galvu.

•— Zini, es pavisam agrā bērnībā dzirdēju šo no­stāstu. Man tas sen nebija ienācis prātā… Bet tagad, pēc visa notikušā, pēkšņi atcerējos. Kopš tā laika doma par Tanabu man nedod miera… Apbrīnojama sie­viete.., Bet teiksma skumja, šaušalīga, pat nepatī­kama.., Taču Tanabas tēls it kā piedod man jaunus spēkus. Arī manās dzīslās rit šo salinieku asinis. Ja pat visi aizietu bojā, es tomēr palikšu dzīva un noteikti izdzīvošu. Dzemdēšu bērnu, nav svarīgi no kā, un iz­audzināšu viņu. Un, ja šis bērns būs zēns, bet mans vīrs kaut kur pazudīs, dzemdēšu bērnu no sava dēla…

Onodera miegā klusi elpoja. Uzmanīgi, lai neuzmo­dinātu viņu, meitene izkāpa no gultas, kas stipri kra­tījās. Onodera pēkšņi atvēra acis.

»— Stipri šūpo…

— Jā? — meitene bailīgi apskatījās apkārt. — Sāp?

— Ahā… mēs pašlaik šķērsojam Kurosio straumi dienvidos no Nodzimas zemesraga. Tādēļ tā šūpo.,.— Onodera neskaidri murmināja. — Jā, līdz Havaju salām vēl tālu … Havaju salas … tālāk Taiti…

— Jā, — meitene teica asarās trīcošā balsī. — Tu pacieties un mēģini aizmigt.,,

Onodera kādu brīdi klusēja, tad ārkārtīgi skaidri un saspringti jautāja:

•— Vai Japāna jau nogrimusi?

•— Nezinu.

: — Palūkojies iluminatorā. Vēl jābūt redzamai.

Meitene negribīgi piegāja pie loga.

— Vai Japāna redzama?

— Nav…

— Vai tiešām jau būtu nogrimusi… Pat dūmi nav redzami?

— Vairs itin nekas nav redzams…

Pēc brīža Onodera jau atkal miegā smagi elpoja.

Meitene — tā bija Masuko — ar labās rokas pārsieto stumbeni noslaucīja asaras.

Vilciens strauji traucās uz rietumiem pāri aukstajiem, agrā salā sastingušajiem Sibīrijas plašumiem. Aiz loga pletās melna bezzvaigžņu nakts…

Tokijā, Asakusas rajonā, atrodas no kriptomēriju stumbriem celts žēlsirdīgās dievietes Kanonas templis. Pie tempļa ieejas stāv bronzas kvēpināmais trauks, ap kuru vijas smaržīgi paegļa dūmi, kas aizgaiņā jebkādu nešķīstību. Traukam blakus — ar nosūnojušiem akme­ņiem aplikta aka. Dievlūdzēji, iekams dodas pa tempļa kāpnēm, uzvēda sev rūgti nemierīgos dūmus un, pasmē­luši akā ar sudraba kausu, apsvēta elpu ar ūdeni, no kura stingst zobi un trauksmainā priekšnojautā notrīs sirds.