SAKJO KOMACU - JAPĀNAS NOGRIMŠANA

Zem svētnīcas tumšajām velvēm, kur dievu atveidu priekšā ar karstām uguntiņām gailēja kvēpināmās nū­jiņas, es iegāju kopā ar Sakjo Komacu, vispopulārāko Japānas rakstnieku fantastu. Tas notika Suņa un Me­tāla gadā, kas atbilst Gregorija kalendāra 1970. ga­dam. Pēc sarkanā zīmoga, kuru padzīvojis budistu mūks lietišķi uzspieda mūsu prospektiem ar tempļa svēto vietu aprakstiem, es viegli varu noteikt mēnesi un datumu. Man šī neaizmirstamā diena iespiedusies atmiņā arī vēl tāpēc, ka tajā es pirmo reizi ieraudzīju neizsakāmu brīnumu — akmensdārzu. Bija jau nova­kars, rietošās saules staru zeltā vēl skaidri varēja sa­skatīt augšupliekto dakstiņu jumtu aprises, bet ēnas jau biezēja necaurredzamas un gaisā kā tumši zibeņi šaudījās sikspārņi. «Toyota Corona», kur bija gan tele­vizors, gan gaisa kondicionētājs, nobraukuši neskaitā­mus kilometrus pa Tokijas ātrgaitas estakādēm, mēs ar

Komacu pēkšņi atradāmies pie augsta mūra, aiz kura dziestošajā zeltā skaidri bija saredzamas gandrīz mel­nās priedes un kriptomērijas.

— Vai atceraties Velsa «durvis sienā»? — jautāja Komacu, rādīdams uz maziem vārtiņiem, kurus es ne­maz nebiju pamanījis. — Tūlīt mēs nokļūsim citā laikā, varbūt pat citā telpā, jo telpa un laiks ir nešķirami saistīti.

— Tunelis uz Edo laikmetu? — es pajokoju, domā­dams par mana kolēģa un pavadoņa slaveno stāstu.

— Uz Komacu radītu pasauli?

— Nē, — viņš atbildēja, uz joku neatsaukdamies, un ar klusu paklanīšanos pateicās par komplimentu.

— Telpa un laiks sākotnēji ir vienots vesels tukšumā, no kura dzimst viss. Mēs ejam gūt saskarsmi ar šo radošo tukšumu. Apmulsusi cilvēka sirds ilgojas tam atdot savas raizes un nemieru.

— Sis ir dzena sektas templis? — es minēju.

— Jā, — Komacu piekrītoši pasmaidīja, un, pielikuši soli, mēs pa nevienādām akmens plāksnēm klātu celiņu tuvojāmies torī — vārtiem hieroglifa «debess» izskatā.

Ko es tolaik zināju par dzena mācību? Pavisam ne­daudz. Manas domas bija neskaidras, priekšnojautas maldīgas.

«Dzena sekta neatzīst elkus,» rakstīja Jasunari Ka- vabata, pirmais japāņu rakstnieks, kuram piešķirta No­bela prēmija. «Tiesa gan, dzena tempļos ir Būdas tēli, taču treniņa vietās un dzena zālēs nav ne Būdas sta­tuešu, ne svētbilžu, ne sutru — reliģisko traktātu. Šajās telpās visi sēž klusu un nekustīgi, aizvērtām acīm, līdz ir pilnīgi atbrīvojušies no apkārtējā. Tad izzūd «es» un iestājas «nekas». Taču šis «nekas» nepavisam nav tāds, kā to saprot Rietumos. Drīzāk gan otrādi — tas ir dvēseles visums, tukšums, kur lietas kļūst patstāvī­gas, kur nav nekādu šķēršļu, nekādu ierobežojumu, kur viss brīvi sazinās visā.»

Dzens ir daudz plašāks par reliģisku sektu. Tas ir savdabīgs pasaules uzskats un arī apkārtējās pasaules organizēšanas veids. Slavenā «tējas ceremonija» ir kā­das dzena mistērijas palieka. Nav nejaušība, ka arī mūsdienās uz ceremoniju uzlūgtie viesi tējas dzeršanai paredzētajā telpā nokļūst pa šauru, tumšu eju. Eiropie­šiem nenāk ne prātā, ka tā simbolizē gara maldīšanos.

Gluži tāpat viņi nesaprot, ka porcelāna tasē plīstošie burbuļi nozīmē visa esošā zūdīgo un nožēlojamo nedro­šumu. īstā ceremonijas jēga meklējama tieši šajās plīs­tošajās putās, kas tik rūpīgi sakultas ar bambusa slo­tiņu, un nevis zaļajā, nesaldinātajā tējā. Arī skopiem vilcieniem uz plāna zīda auduma uzzīmētais kalte- mono — vienalga, vai tas būtu hieroglifs vai priedes zars —, kuru jūs atradīsit sava viesnīcas numura nišā, var būt saistīts ar dzenu. Pat ziedu sakārtošanas māk­sla — ikebana — ir spējīga paust tukšuma ideju: atbrī­vošanos no esības formām, īstās cilvēka pirmdabas at­jaunošanu un atgriešanos pie mūžīgās sākotnes.

Kā lai pateic,

Kas ir

Sirds?

Priedes šalkas

Sumiē. [29]

Šo dzejoli rakstījis kāds 15. gadsimta mūks.

«Sauja ūdens vai neliels kociņš liek iztēloties aug­stus kalnus un platas upes. Vienā mirklī var pieredzēt neskaitāmu pārvērtību noslēpumus,» ar mūku sasaucas viduslaiku ikebanas meistars.

Tā pati doma par diženā atspulgošanos niecīgajā, prizmējusies caur tukšumu, redzama arī savdabīgajos japāņu dārzos.

Atstājuši aiz muguras templi, mēs pagājām garām segtai verandai un 11u jau stāvējām klajumā, ko 110 trim pusēm ietvēra augsts mūris. Te bija tikai dažāda lieluma akmeņi, nelīdzeni un apsūnojuši, un grants, kurā ar grābekli bija izveidots vienkāršs koncentrisks raksts. Viss uzskatāmi simbolizēja okeānu, kas apskalo akmeņainas salas.

— Lai arī no kuras vietas jūs skatītos uz šiem ak­meņiem, jūs nekad neieraudzīsit tos visus reizē, — Komacu paskaidroja. — Daba neizsakās līdz galam.

Viņš apklusa un visā laika sprīdī, ko mēs pavadījām «klusās vērošanas» dārzā, neteica vairs ne vārda. Ko viņš domāja, klausīdamies tukšuma aicinājumā? Vai viņam bija lemta «satori» — acumirkļa apskaidrība, kas mazliet atklāj lietu būtību? Nezinu …

Toties atceļā, kad aiz automašīnas polaroīdstikliem jau trakoja Gindzas ugunis, Komacu negaidīti teica:

— Man šie akmeņi ir pati Japāna. Gluži kā neizpro­tama stihijas spēļlietiņa tā savulaik ir pacēlusies no ūdens, un kādā drausmīgā dienā tā atkal pazudīs viļ­ņos, aiznesdama nebūtībā visu dižo un zemisko, kas paguvis izaugt starp akmeņu krāvumiem.

Es toreiz nepievērsu uzmanību šai replikai, jo man šķita, ka akmensdārzu tikai visai nosacīti var pielīdzi­nāt salu zemes Niponas modelim. Neiebilzdams skaļi, es pēc japāņu paražas paklusēju un neizteicu vārdu, kas man jau bija mēles galā — «atbrīvotība».

Tagad es to nožēloju, jo sapratu, ka jau tolaik Ko­macu bija iecerējis savu lielo programmātisko darbu «Japānas nogrimšana». Ja es būtu pārkāpis uzvedības normas — cilvēkam, kurš pieradis klusuciešanu uzska­tīt par piekrišanu, to var piedot —, tad mans ceļabiedrs droši vien būtu ļāvis labāk saskatīt iecerētās grāmatas dziļāko ideju. Tagad, kad es rakstu pēcvārdu jau pa­beigtam darbam, man būtu bijis daudz vieglāk izskaid­rot tā zemtekstu, tā apslēpto — un pēc japāņu kano­niem galveno — jēgu. Bet var jau būt, ka es kļūdos. Piedodams manu aplamību, Komacu nez vai būtu atļā­vies tādu pats. Uz manu iebildumu viņš būtu atbildē­jis tikai ar klusuciešanu, kas nozīmētu nepiekrišanu.

Nule, kad esmu izlasījis romānu un arī noskatījies filmu ar tādu pašu nosaukumu, es pavisam citādi sa­protu vārdus, ko viņš tika teicis skaidrajā 1970. gada 29. augusta vakarā pa ceļam uz viesnīcu «New Japan». Un mani māc nemiers, man nav pārliecības, ka esmu šos vārdus pietiekami dziļi izpratis. Ne toreiz, ne divus gadus vēlāk, kad Komacu viesojās pie manis Maskavā, es ar viņu par akmensdārzu nerunāju. Tas ir sapro­tams, jo «Japānas nogrimšana» tolaik vēl bija tikai «lieta sevī», ko varēja apjaust vienīgi tās radītājs.

Romāna sižets ir ļoti stingri noteikts, pilnīgi acīmre­dzams. Man nav nekā ko piebilst, tur pat nav vajadzīgi dažādie skaidrojumi, bez kā jebkurš pēcvārds zaudē jēgu. Tātad runa var būt tikai par zemtekstu, par ap­slēpto domu, kas «paliek aiz kadra».

Vēlreiz atkārtoju, es nezinu, ko domāja cilvēks, kas sarakstījis izdaudzināto bestselleru par jauno Atlan- tīdu, kad viņa skatiens slīdēja pār bezveidīgajiem ak­meņiem. Taču romāna sākums, tā ģeoloģiskā premisa ļauj man zināmā mērā to rekonstruēt.

Japāņu mīti, kas ierakstīti grāmatā «Kodziki» (tul­kojumā «Piezīmes par seniem notikumiem»), stāsta par diviem esamības dievišķajiem sākumiem: vīrišķo — Idzanagi un sievišķo — Idzanami. Savienodamies viņi radījuši Uzlēcošās Saules zemes galvenās salas, die­vus, cilvēkus un gandrīz visu apkārtējo dabu. Tā bija kosmogoniska hipotēze ar pavisam laimīgām beigām, bez sprādzieniem un fantasmagoriskām kataklizmām, kas raksturīgas Kosmosa cīņai ar Haosu. Taču tā tas bijis tikai līdz brīdim, kad Idzanami nolēmusi dzemdēt uguns dievu. Izkļuvis brīvībā, šis dievs, kas personificē līdz tam apslēpto uguni, pamatīgi satricinājis salas (un tricina tās vēl šobaltdien) un radījis briesmīgu jucekli debesu pirmo iemītnieku sadraudzībā. Ne vien jucekli, bet arī pašu nāvi, jo, kad no pirmās dievietes — mātes gurniem izlauzušās liesmu mēles, viņa ievaidējusies un nomirusi. Idzanagi, gluži kā Orfejs, nokāpis ellē, lai izrautu savu mīļoto laulāto draudzeni no nāves ska­vām. Aizvainota, ka vīrs iedrīkstējies paraudzīties uz viņas apdegušo, sakropļoto līķi, Idzanami viņam uzsū­tījusi veselu varzu elles izdzimteņu. Glābdamies no riebīgajām raganām, kuras viņam sekojušas pa pēdām, Idzanagi, līdzīgi daudzu pasaku varoņiem, sviedis sev pār plecu gan suseklīti, no kura izaudzis necaurejams mežs, gan galvas apsēju, kas pārvērties staipīgās vīn­stīgās. Tagad viņam vienam pašam nācies pildīt savu pasaules radīšanas misiju. No abām viņa acīm un no deguna vajadzējis piedzimt galvenajiem sinto dieviem: saulainajai Amaterasu omikami, Mēness valdniekam Cukijomi un nemierīgajam Susano, kam bijis lemts at­nest šai labākajai no pasaulēm ne mazumu nelaimju.