SAKJO KOMACU - JAPĀNAS NOGRIMŠANA

Tāda ir mitoloģiskā priekšvēsture šai valdzinošajai un skarbajai zemei, kuras briesmīgo bojāeju savā romānā tik uzskatāmi un pārliecinoši atainojis Komacu. Par laimi, fantastiskā romānā …

Varētu likties, ka kibernētikas un atoma laikmetā mitoloģijai nav vietas.

Taču, līdzīgi tam, kā stikla un metāla debesskrāpju ēnā slēpjas akmensdārzi un no svēto kriptomēriju stumbriem celti tempļi, mitoloģija gluži nemānāmi ieaudusies senās Niponas iedzīvotāju — neauglīgo ak­meņu pak|āvēju — savdabīgajā domāšanas veidā.

Saules tornis, kas paceļas pār trokšņaino, simt va­lodās runājošo Osakas gadatirgu. Mokpilnā un svinīgā pacelšanās no nedzīvās matērijas līdz dzīves un sa­prāta augstākajām formām, evolūcijas diženās kāpnes. Dievs radījis cilvēku pēc sava ģīmja un līdzības, cilvēks dievam atmaksājis ar to pašu — šo gudro aforismu vajadzētu atcerēties brīdī, kad eskalators tevi nes ga­rām fantastiskām, daudzkrāsainām maskām. Droši vien šeit var sastapt visu laiku un visu tautu dievus, bar­gus un žēlsirdīgus, gan šausminošām, gan daiļām se­jām. Visas cilvēces mitoloģija. Tās ilgais miegs, tās pagātne. Arvien tālāk un tālāk aizved evolūcijas kāp­nes — uz jaunām augstienēm, uz jauniem panāku­miem. Saprāta un harmonijas uzvara, Zemes kosmiskā nākotne. Tā jau ir cita mitoloģija, kuru radījis mūsu brīnišķīgais un traģiskais laikmets.

Nebūt nav nejaušība, ka to vidū, kuri iecerējuši šo diženo pieminekli cilvēka uzvaru un maldu vēsturei, ir arī Japānas izcilākie rakstnieki fantasti. Un pirmām kārtām Sakjo Komacu, kuram pieder šī pieminekļa cel­šanas ideja. Zinātniskā fantastika ir unikāls mūsu gad­simta kultūras lolojums, tilts starp varenajiem izziņas ceļiem — zinātni un mākslu. Tajā Suņa un Metāla gadā pasaules rakstnieki fantasti kopā pulcējās pirmo reizi. Arī tā nebija nejaušība, ka viņi sastapās Japānā Vispasaules izstādes gadā. Fantastikai izrādījusies tais­nība: cilvēce patiešām ir pārvērtusies kosmiskā faktorā. Par to varēja pārliecināties, apmeklējot PSRS un ASV paviljonus. Taču tas, ka fantastikai — gan kosmosā, gan uz Zemes, gan zem ūdens — bija veltīts pat vesels Japānas paviljons, pārsteidza arī rakstniekus fantas­tus. Protams, ne japāņus, kuri pielikuši daudz pūļu, lai fantastika kļūtu par viņu dzimtenes kultūras dzī­ves ikdienišķu sastāvdaļu.

Nākotni Sakjo Komacu pēta ar savdabīgiem paņē­mieniem.

Caur atompelniem izlaužas zaļš stādiņš. Vai tam būs lemts izaugt? Kas no tā izaugs? Varbūt kroplīgs mu- tants? Jeb vai cerības uz gaišāku nākotni tomēr ir?

Japānu zēns aci pret aci sastapies ar viņam neizpro­tamo Laika Dienestu. Laika ekrāni sašķeļ vēstījumu daļās. Dažādos rakursos tie projicē varbūtējo nākotni. Mazajam japānim, kurš alkst ziedot savu dzīvību im­peratora labā, smadzenes ir daudzšķautņainas un iz­lauzītas kā niecīga pasaule, kas ietvērusi sevī Visumu. Vai tiešām pat jaunajiem lemts atkārtot pašnāvniecisko ciklu?

Sakjo Komacu daiļrades centrālā tēma laikam gan ir nenoteiktas pagātnes ietekme uz šodienas dzīvi. Kā draudīgs zvans skan pagātne. Karš jau sen ir beidzies, pār atompelniem izplaucis sausserdis. No plaisu izva­gotā betona augšup pret debesīm stiepjas jaunās kul­tūras un jaunās morāles pavasarīgie stādiņi. Izliektie samuraju zobeni un kamikadzes, kuri pirms liktenīgā lidojuma iztukšo pēdējo sakē kausu, pelēkie līnijkuģi tropiskajās jūrās un publiskie harakiri imperatora pils priekšā — šķiet, ka visa šī pēc naftalīna smakojošā romantika jau sen būtu aizgājusi nebūtībā. Bet kāpēc sliktā laikā vēl aizvien sāp vecās rētas? Kāpēc sen zaudētais karš vēl aizvien sūta dzīvajiem savas draus­mīgās pavēstes? Tātad kaut kur, kādā citā, fāzē vai amplitūdā nobīdītā laiciskajā pasaulē, vēl vienmēr okeāna viļņus šķeļ uz Pīrlharboras kuģiem notēmētās torpēdas, bet B-29 ar savu atombumbu jau tuvojas Hirosimai. Varbūt tajā karā viss norisinās savādāk. Varbūt tagad imperatora flote uzbrūk Honkongai, bet Pentagona atombumba krīt uz Ņiigatu. Taču karš pa­liek karš. Stratēģija un taktika mainās, bet baismīgā gaļasmašīna joprojām stūķē savā asiņainajā rīklē pie­rasto barību.

Karam par upuri vienmēr krīt nākamība. Jaunas, ne­uzplaukušas dzīvības un dzīvības, kas vēl tikai grasījās aizmesties pumpurā, tika ziedotas uz šī drausmīgā al­tāra.

Kālab tad kari nekad nebeidzas? Kāpēc, zaudēti un pa pusei aizmirsti, tie joprojām sūta savas pavēstes sen mirušu kara ministru vārdā? Sakjo Komacu uz šiem jautājumiem dod skaidru atbildi. Tāpēc, ka kāds karu grib! Tāpēc, ka vēl ir dzīvi visādi «bijušie», kād­reizējās slavas atlūžņi, «vecie cīnītāji». Viņi klaudzina kaulus un kruķus. Viņiem trūkst elpas, ja gaisā virmo ābeļziedu smarža, nevis šaujampulvera dvaka.

Komacu stāstā «Mobilizācijas pavēste» veca, slimnī­cas gultā vārgstoša «psihokinētiķa» maniakālā griba atdzīvina aizgājušā kara smirdīgo līķi. Likumsakarīgi, ka šis vecais karotājs ir tēvs galvenajam varonim, kura personā risinās vēstījums. Tā ir divu paaudžu cīņa uz dzīvību un nāvi. Militārisma kaulainā roka sniedzas jaunajai Japānai pie rīkles. No šīs rokas nedrīkst vien­kārši atgaiņāties. Citādi reiz no rīta kāds savā past­kastītē atradīs mobilizācijas pavēsti.

«Mobilizācijas pavēste», «Melnā sakuras emblēma», «Hokusaja laiks» — visos šajos darbos nākotne stin­gri nosaka pagātni vai arī atkal un atkal to atdzīvina iespējamos jeb, precīzāk izsakoties, rezonējošos va­riantos. Sakjo Komacu tikai aplinkus liek nojaust šādu saikņu noslēpumaino raksturu vai, gluži pretēji, ar tu« neli caur laiktelpu savieno gadsimtus, kurus šķir ne­pārkāpjams bezdibenis.

Kāpēc rakstniekam būtu vajadzīga tāda konkretizē* šana? Pirmajā brīdī šķiet, ka tai ir savi trūkumi. No­slēpumainais Laika Dienests, divdesmit gadus vecas pa­vēstes un atombumbas ēna Hokusaja gleznu tirkīzzi- lajā ūdenī — tie pirmām kārtām ir ietilpīgi mākslinie­ciskie simboli. Tic rada zināmu noskaņojumu, ko Iklz galam nepateiktais vēl tikai pastiprina. Turpretī tu­nelis no mūsdienu Japānas uz Edo laikmetu gluži vien­kārši ir fantastisks atribūts ar ļoti konkrētu specializā­ciju. Kālab gan Sakjo Komacu dod priekšroku tieši šim vienkāršajam, emocionāli ierobežotajam paņēmienam? Vai ne tāpēc, ka ala kalnā ved tieši uz Edo laikmetu, kad, pēc autora ieceres, Japāna izvēlējās ceļu, kas no­sacījis tās tagadējo veidolu? Tas jau vairs nav Bredbe- rija stāsta «Un nogranda pērkons» taurenītis, kurš zi­nāmā veidā ietekmēja cilvēces likteni. Tas ir pilnīgi konkrēts laikmets, kad Japānai bija jāizšķiras — palikt izolētai no ārpasaules vai arī atvērt durvis ārzemju tirgotājiem, kuru uzstājīgās prasības pamatoja fregašu lielgabali. Sakjo Komacu nav meklējis «liktenīgo» brīdi, kas smagi iegūlis svaru kausā, rakstnieks nav arī mēģinājis paredzēt, kāds būs jaunais ceļš uz karu. Viņš domājis par citu. Par ko? «… Patriotisms pamazām kļuva arvien kroplīgāks. Uzradās kaut kāda muļķīga nacionālistiska organizācija «Palīdzēsim cietējam Edo!» Sīs organizācijas locekļi rīkoja trokšņainus sa­ietus, uz visiem namiem, visos ielu stūros līmēja pla­kātus un lozungus.

— Glābsim Edo laikmetu no aizjūras briesmo­ņiem! — aizgūtnēm brēca oratori. — Radīsim augsti attīstītu, modernu lielrūpniecību! Pārvērtīsiin mūsu senču zemi par deviņpadsmitā gadsimta visprogresīvāko valsti! Tad tik mēs rādīsim visiem iekarotājiem, gan agrākajiem, gan nākamajiem! Pilsoņi, dārgie brāļi, pa­līdziet Edo laikmetam, palīdziet Japānai sagatavoties otrajam pasaules karam, lai mēs nepieredzētu sakāvi, ko jau esam pieredzējuši!…»