SAKJO KOMACU - JAPĀNAS NOGRIMŠANA

— Jā, jā… — profesors Tadokoro piekrītoši pamāja ar galvu. — Es saprotu…

— Nu tad beidzot ir labi… — vecais smagi nopūtās. — Ja tā, tad man vairs nekā nevajag… Jūs man bi­jāt… pēdējā… visgrūtākā problēma… Atklāti sakot, man negribējās jūs atstāt vienu ar jūsu neizteiktajām domām… Vienīgi tās vēl mani mocīja… bija kā rūg­tums sirdī… Bet tagad, kad dzirdēju jūsu teikto… man liekas, ka beidzot esmu izpratis japāņus… Viņos allaž bija kaut kas man neizprotams…

— Kā tad tā? — veča balss tonis lika profesoram Tadokoro uzdot šādu jautājumu tīri mehāniski, nepie­šķirot tam īpašu nozīmi.

Vecais īsi nopūtās, paklusēja un tad nočukstēja:

— Es neesmu… īsts japānis… Mans tēvs bija… ķīniešu mūks…

Profesors gaidīja, ka vecais vīrs vēl kaut ko piebil­dīs, bet tas klusēja.

— Vatari-san…

Profesors Tadokoro beidzot atjēdzās, piecēlās un, no­stājies ceļos pie paša pagalvja, ilgi raudzījās sirm­galvja sejā, tad apsedza to ar tumši violeto zīda ki­mono, kas bija pamests uz tatami. Vējš arvien stiprāk pūta istabā, kimono plivinājās. Tadokoro izgāja dārzā, paņēma divus akmeņus un uzlika tos uz plandošā ki­mono piedurknēm. Tad dziļās skumjās sakrustoja rokas un atkal apsēdās pie veča pagalvja…

Vēja gaudas izgaisa apdullinošā dārdoņā, zeme salī­gojās, un kaut kur šajā dzelzsbetona mājā, dobji iedu- noties, pārlūza tērauda sija…

Septembris bija galējā robeža… Glābšanas darbi, ko turpināja taifūnu starplaikos un kas jau līdzinājās tīram ārprātam, tika pilnīgi pār­traukti septembra beigās, kad eksplozijā aizgāja bojā četras glābēju vienības uzreiz, bet desantkuģis, kam ar lielām grūtībām bija izdevies uzņemt vairākus simtus cilvēku, nokļuva cunami tiešā triecienā un turpat no­grima.

Sikoku sala, pārvietojusies gandrīz par simt kilomet­riem uz dienvidiem, jau pilnīgi atradās zem ūdens. No Kjūsjū salas atrāvās tās dienvidu daļa un, aizpeldē­jusi vairākus desmit kilometrus dienvidrietumu vir­zienā, arī nogrima. Kjūsjū salas ziemeļu daļā virs ūdens rēgojās tikai Aso un Undzena virsotnes, kas tur­pināja vēl kūpēt un eksplodēt. Rietumjapāna, atdalīju­sies no Honsjū salas Biva ezera rajonā, sagriezās kā nocirsta Pūķa galva, austrumu piekrasti pavērsa pret dienvidiem un, grimstot arvien dziļāk ūdenī, saira dau­dzos sīkos gabalos. Tohoku apgabala Kitakami kalnu apvidus ienira dzelmē vairāku simtu metru dziļumā, bet Ou kalnu grēda, jau sašķēlusies vairākās daļās, turpi­nāja mest debesīs dūmus un uguni. Runāja, ka no IIo- kaido salas virs ūdens palikusi tikai Taisecu smaile.

Agonijas pēdējā fāze norisa Kanto kalnu grēdas Cen­trālajā masīvā, kuram jau vairs neviens neuzdrīkstējās tuvoties. Te nemitīgi atkārtojās eksplozijas — enerģija, kas izraisīja zemes dzīļu pārvietošanos, raidīja augšup arvien jaunas verdošas plūsmas, bet aukstais jūras ūdens ieplūda saplaisājušos un sašķēlušos klinšu ma­sīvos. Kalni sabruka, bet viss masīvs liecās gar šelfu pretī jūras dzīlēm. Uz neilgu laiku krasta līnija ne­daudz pacēlās. Te izpaudās tā pati parādība, kas no­tiek, kuģim avarējot pirms nogrimšanas, — tas apveļas uz sāniem, un uz brīdi viens borts paceļas augstāk par otru. Šajā gadījumā aklā Milža spēks vēl palīdzēja grūst bortu jūras dzelmē.

«Haruna» virsnieku kajītē, kur atradās štābs Dl, Nakada kā parasti gribēja apstrādāt ienākušo informā­ciju, bet pēkšņi saprata, ka vairs nekā darāma nav. Vēl, protams, vajadzēja pārskatīt kaudzi dažnedažādu materiālu, lai varētu uzrakstīt atskaiti, noslēdzot to ar īsu formulējumu «operācija pabeigta», bet nākotnē ne­kāda jauna informācija vairs nevarēja ienākt un līdz ar to nekādi jauni darbi vairs nebija paredzami.

Pēkšņi uz «ekrāna iedegās ziņojums, kas bija pārrai­dīts caur sakaru Zemes pavadoni: «Beigas =X, X = 09. 30.0000J».

Viņš pārvilka ar roku par seju, aptaustīja līdz jostas vietai izaugušo bārdu, paņēma no pelnu trauka svešu cigaretes galu, gribēja aizsmēķēt, bet nekur nevarēja sameklēt sērkociņus.

Ienāca Jukinaga. Ar zemes pelēku seju, iekritušiem vaigiem, blāvām acīm.

— Tu vēl strādā? — viņš iekliedzās gandrīz vai sa­šutis. — Operācija pabeigta jau pusnaktī. Cik reižu tev tas jāatkārto?

— Iedod labāk sērkociņus,,, * Nakada palūdza.

Vai Japāna jau nogrimusi?

— Nupat televizorā rādīja uzņēmumus no lidmašī­nas. Pirms trīsdesmit minūtēm pēdējo reizi eksplodēja Centrālais kalnu masīvs… — Jukinaga teica, sniedzot Nakadam degošu šķiltavu. — Vēl virs ūdens, bet visu laiku slīd un grimst, tātad ilgi vairs nenoturēsies…

— «Vēl negrimst dibenā «Teien» ,,.» [28] -—nakada no­deklamēja un dziļi ievilka dūmus. — Tu saki, ka operā­cija jau beigusies…

— Pagājušas jau astoņas stundas.,, — atspiedies pret sienu, Jukinaga sakrustoja rokas uz krūtīm. — Vai tu neesi mazliet ķerts?

Cik tad galu galā cilvēku izglāba?

Nav zināms. Nav vēl ziņu par augusta pēdējo de­kādi… — Jukinaga gurdi nožāvājās. — Tūlīt pa tele­vīziju sāks raidīt ANO ģenerālsekretāra aicinājumu pa­saules tautām un Japānas premjerministra runu. Iesim paskatīties?

—- Kāda jēga klausīties runas?

Nodzēsis cigareti pret pelnu trauku, Nakada aši pie­cēlās kājās.

— Tātad beigas… beigas… Operācija pabeigta.,, Iziesim uz klāja?

Svilpodams melodiju «Nav dūmi redzami, un mākoņu vairs nav», Nakada platiem soļiem izsteidzās gaitenī. Jukinaga noskaitās, tomēr gāja līdz.

Klājs bija gaišu saules staru pieliets. Virs ūdens nemanīja vairs pelnus un pumeku, kas pēdējā laikā biezā kārtā peldēja visapkārt kuģim. Jūra likās melna, gaudoja vējš. «Haruna» šķēla jūras viļņus ar divdes* mit astoņu mezglu ātrumu.

Debesis vēl bija zilas. Bet zilgmes dziļumā jau plaiksnījās bālganas nogulsnes.

— Karsti… — Nakada ieminējās, miedzot acis spil­gtajā gaismā. — Cik augstu saule uzkāpusi. Pašreiz taču vēl ir rīts?

— Pēc Japānas laika, — Jukinaga teica. — Pirms četrpadsmit stundām mēs mainījām kursu un tagad braucam uz Havaju salām…

— Tātad Japānas dūmi vairs nav redzami?

Pielicis plaukstu pie acīm, Nakada ielūkojās ziemeļ­rietumu apvārsnī. Virs tā karājās milzīgi pelēki plan­kumi. Nezinot, kur atrodas «Haruna», Nakada nespēja noteikt, kas tie tādi ir — mākoņi vai izvirduma dūmi.

—- «Vēl negrimst dibenā «Teien»…» — Nakada vēl­reiz atkārtoja ākstīgā tonī, kā nerrodamies.

— Tev vajadzētu atpūsties, vai ne? — Jukinaga iero­sināja, darba biedra nekautrības saērcināts. — Ar tevi tiešām kaut kas nav kārtībā.

— Tātad beigas… — Nakada atspiedās pret borta margām. — Japānas salām pienācis gals… Cau čau… Iedod cigareti!

— Jā, beigas… — Jukinaga pasniedza paciņu. — Un mūsu darbam arī…

Cieši sakodis cigareti, Nakada raudzījās strauji ga­rām skrejošos viļņos. Bet šoreiz viņš ilgi nelūdza sēr­kociņus.

1 — Jā, darbs… — Jukinaga lēni nomurmināja. — Es vakar sapnī redzēju Onoderu. Man visu laiku tāda no­jauta, ka viņš ir dzīvs. Bet kā tu domā?

Atbildes nebija. Tad Nakada nomāktā balsī neskaidri izgrūda:

— Esmu drausmīgi noguris…

Novērsis acis no apvāršņa, Jukinaga atskatījās. Drauga milzīgais augums, it kā pārlūzis, bezspēcīgi bija noslīdzis pār margām, bet neaizdedzinātā cigarete izkritusi no mutes un ieķērusies bārdā.