SAKJO KOMACU - JAPĀNAS NOGRIMŠANA

Novecojusī māte sauszeme, kas kādreiz bija dzemdē­jusi Pūķi, ar sāpēm acīs noraudzījās, kā krampjaini raustās un, indi izgārdzot, mokās mirst viņas bērns. Bet okeāns, vēl vecāks un lielāks par sauszemi, auksti un vienaldzīgi gatavoja savam upurim kapa vietu dzelmē. No senseniem laikiem, gadu miljardu ritumā uz šīs pla­nētas sauszeme un jūra allaž cīnījušās savā starpā. Reizēm ūdens atkāpās, un tad pasaulē parādījās jauns sauszemes gabals, bet vēlāk jūra atkal devās uzbru­kumā, atplēšot un norijot vēl lielāku kumosu no zemes. Sauszemei gadījās arī ceļot pa planētas virsmu. Tā gan mainīja savas kontūras, gan sašķēlās. Salīdzinājumā ar neskaitāmiem kontinentiem un salām, kas Zemes pastāvēšanas ilgajos gados bija gan izpeldējušas no jūras, gan atkal nogrimušas tās dzīlēs, leģendārās At- lantīda un Mū bija tīrais nieks. Vai bija vērts ciest ari šī nieka zemes gabaliņa dēļ, kuru sauszeme gatavojās atdot atpakaļ jūrai, lai gan uz tā zēla dzīve, kas lepo­jās ar savu «uzplaukumu», bet bija piemirsusi, ka cēlu­sies no šīs pašas ūdens stihijas? Likās, ka tā čukst jūra. Reizēm tā izrādīja laisku ziņkārību par mirstošo cietvielas gabaliņu. Tādos gadījumos vienaldzīgs, smags un auksts ūdens, pārvarot visdažādākos šķēršļus, iekļuva sauszemes iekšienē un, nerēķinādamies ne ar ko, aiznesa sev līdzi visu, kas atradās tā ceļā.

. i

Visas pasaules skatieni tagad bija pievērsti šim Pū­ķim, kas mira Zemes Tālo Austrumu nostūrī. Virs mir­stošā, liesmas un dūmus spļaujošā arhipelāga nepār­traukti riņķoja desmitiem novērotāju lidmašīnu, kurās bija krāsu videokameras. Amerikas trīs lielākās televī­zijas kompānijas CBS, NBG un ABC, «Eirovīzija», «Intervīzija», «Azijavīzija» un pat Dienvidamerikas LAM, izmantodamas virs Klusā okeāna palaistos Zemes pavadoņus, reizi nedēļā regulāri pārraidīja reportāžas par milzīgās salu grēdas pēdējiem brīžiem. Pārraides pie septiņsimt miljonu televizoru ekrāniem noskatījās gandrīz puse no zemeslodes četriem miljar­diem iedzīvotāju.

Visa cilvēce apzinājās šīs izrādes cietsirdību un tra­ģismu, bet «teātra» mērogi tomēr uzbudināja un kuti­nāja nervus. Iluzoriskās Atlantīdas bojāeja, par kuru leģendas saglabājušās no paaudzes paaudzē, pēkšņi bija kļuvusi visai reāla. Pēc seno laiku mērauklām, Atlantīda bijusi plaukstoša valsts ar augsti attīstītu civilizāciju, bet to tomēr nevarēja pat salīdzināt ar šo Tāio Austrumu salu valsts tautas uzplaukumu un bagā­tību. Simtdesmit miljonu liela tauta, kurai piederēja sabiedriskais īpašums daudzu triljonu Amerikas dolāru vērtībā, kura gadu no gada ieņēma kapitālistiskajā pa­saulē otro vietu pēc saražotās kopprodukcijas, kas nau­das vērtībā nozīmēja trīssimt piecdesmit miljardu do­lāru.., Tauta, kas pretendēja uz pirmo vietu pasaulē divdesmit pirmajā gadsimtā… Vienīgā zeme Āzijā, kas guvusi panākumus modernizācijā un pārvērtusies rūpniecības lielvalstī, tajā pašā laikā saglabājot savu īpatnējo kultūru, ko sauca par «japānisku»… Un tagad šī salu valsts ar tās milzīgajām bagātībām, skaisto un daudzveidīgo dabu tiks saplosīta gabalos, bet milzīgais, neredzamais spēks, kas slēpjas planētas dzīlēs, no­gremdēs tos jūras dzelmē.

Visas pasaules informācijas līdzekļi uzkurināja kaismi ap Japānu. Japānas salu tuvumā kreisēja ASV Septītās flotes aviobāzes kuģis «Forrestall», Anglijas Tālo Austrumu eskadras aviobāzes kuģis «Buhvark» un Austrālijas JKF aviobāzes kuģis «Melbourne». Tie, protams, pildīja arī glābšanas funkcijas, bet galvenais uzdevums bija informācijas vākšana, jo uz šiem kuģiem bija iekārtots vispasaules informācijas centrs, kuru no­sauca par «Klusā okeāna preses un televīzijas centru». Brošūrele, ko Amerikā izlaida septiņi miljoni eksem­plāru lielā metienā, nebija nekas vairāk kā sensacionāls ātrsacepums, bet to izpārdeva dažu stundu laikā. īstu bumu izraisīja astrologu un gaišreģu izteicienu krā­jums. Izrādījās, ka tie jau sen pareģojuši zemeslodei visdrausmīgākās kataklizmas!

Bet visvairāk satraucās zinātnieki — ģeologi un ģeo- fiziķi. Viņi bija zaudējuši galvas šīs problēmas priekšā. Tās pētīšanai UNESCO nodibināja speciālu komiteju, kurai atļāva izmantot septiņus ģeodēziskos un meteo­roloģiskos Zemes pavadoņus, ko palaida Amerikā, Pa­domju Savienībā, Anglijā un Francijā, kā arī visas no­vērošanas un pētnieciskās sistēmas, kas atradās ANO glābšanas komitejas rīcībā. Padomju Savienībā, Ame­rikas Savienotajās Valstīs, Ķīnā, Indonēzijā, Austrālijā, Anglijā, Francijā, Vācijas Federatīvajā Republikā un Norvēģijā izveidoja speciālas zinātniski pētnieciskas organizācijas. Steidzīgi tika mobilizēti visi zinātnieki, kas nodarbojās ar zemeslodes pētīšanu. Tiem talkā no visas pasauks saaicināja attiecīgo specialitāšu studen­tus. Zinātniekiem tas tiešām bija ārkārtīgs notikums, kāds gadās vienu reizi tūkstoš gadu laikā. Šī parādība no jaunas, tik tikko nopamatotas zinātnes nozares — ģeoenerģētikas viedokļa bija unikāla un izraisīja ne­skaitāmas jaunas problēmas. Okeāniskās plātnes pēkšņai nogrimšanai — teorētiski šāds modelis jau bija izveidots — seko kontinentālās plātnes nobīde, pie tam šis process noris apbrīnojami ātri — dažu gadu laikā. Liela apjoma mantijas vielas pārvietošanās pēkšņi iz­jauc līdzsvaru apakš Zemes garozas, kas izraisa ener­ģijas eksplozīvu atbrīvošanos… Kas tas bija — kād­reiz uz Zemes jau notikušā straujā kalnu veidošanās procesa atkārtojums (šo izmaiņu atbalsis vēl tagad ga­līgi nebija apklusušas sauszemes masīvu dzīles) vai gluži jauna, mūsu planētai pavisam nepazīstama pa­rādība, kas liecināja par tas ieiešanu kaut kāda jauna evolūcijas attīstības posmā?

Šie jautājumi gaidīja atbildi. Bet pašreiz skaidra bija tikai viena lieta — vērojamajai parādībai piemīt unikāls raksturs.

Pēdējo notikumu gaismā leģendārās Atlantīdas sa­brukšana un nogrimšana, ko agrāk uzņēma kā seno laiku izdomājumu un mītu, pēkšņi kļuva par nopietnu pētījumu objektu un tika uzskatīta par pilnīgi iespē­jamu Japānas nogrimšanas modeli. Tagad vairs ne­viens neuzdrošinās teikt, ka Atlantīda vispār nekad nav bijusi, gluži tāpat kā līdz ar paleomagnētisma attīstību neviens vairs nenoliedza Vegenera kontinentu dreifē- šanas teoriju, kuru kādreiz apglabāja galvenokārt tādēļ, ka tās autors bija gan labs meteorologs, bet pilnīgs analfabēts ģeoloģijas jautājumos. Indijas un Austrā­lijas zinātnieku saime izmainīja savu attieksmi pat pret Cērčvalda «mītu par Mū kontinentu», ko līdz šim laikam uzskatīja par vistīrākām blēņām.

Pasaule ar dalītām jūtām sekoja katastrofai, kas ar katru minūti nāca arvien tuvāk. Ar Pūķa bojāeju ze­meslodes sauszeme būtībā zaudēja tikai viena procenta trīs desmitdaļas. Bet, kad par šo zemes «pleķīti» sāka domāt kā par «cilvēku zemi», tad problēma nevarēja nesatraukt, vēl vairāk — to nevarēja nesajust visa pasaulē. Uz šī zemes pleķīša dzīvoja visas pasaules iedzīvotāju divi un sešas desmitdaļas procenta. Ik gadu tur saražoja apmēram septiņus procentus pasaules kop­produkcijas, četrpadsmit procentus šis arhipelāgs deva starptautiskās tirdzniecības kopapgrozībā. Jaunattīstī­bas zemēm Japāna, šī «Āzijas rūpnīca», bija lielisks noieta tirgus naftai, akmeņoglēm, dzelzsrūdai, varam, boksītiem, urānam, kvarca smiltīm, jēlkokvilnai, vilnai, lopbarībai, pārtikai un augļiem. Tajā pašā laikā Japāna piegādāja starptautiskajam tirgum tēraudu, darbgal­dus, kuģus, automašīnas, elektronisko aparatūru, elek­triskos mājturības piederumus, tekstilpreces, galantē­riju un pat veselas rūpnīcas. Vārdu sakot, tā bija liela mēroga rūpniecības preču piegādātāja. Pēdējos gados Japāna sāka kļūt par pasaules investīcijas tirgus ievē­rojamu aktīvisti, sevišķi jaunattīstības valstīs, jo tieši tām Japāna piešķīra vislielākos ilgtermiņa aizdevumus. Japānai bija milzīga loma visas pasaules ekonomikā. Bet tagad tās grandiozie uzkrājumi aizies bojā, organi­zatoriskā struktūra sabruks, un tās iedzīvotāji kā smagā' nasta uzvelsies uz citu zemju tautu pleciem. Kataklizma draudēja skart diezgan lielu akvatoriju Japānas jūrā. •