KITS PEDLERS DZERIJS DEIVISS - MUTANTS-59 PLASTMASU ĒDĀJS

Kas vēl? Profesors Starrs. Ar viņu Sleiters bija ticies vienu pašu reizi pēc lekcijas Karaliskajā bied­rībā. Viņš atcerējās garu, pieklājīgu sirmgalvi ar īsi apgrieztiem matiem, laipnu, bet ļoti uzstājīgu, acīm­redzot godīgu. Tas vismaz uzklausīs.

Hollands, Ceļu pētniecības centra direktors. Kā iz­turēsies viņš, to bija grūti paredzēt. Norūpējies vīre­lis ar čūlas slimnieka seju. Galu galā, viņš bija pilnīgi atbalstījis projektu, tā ka zināmu laiku viņš to droši

vien ari aizstāvēs, bet, juzdams, ka viss iet grīstē, šis cilvēciņš meklēs grēkāzi. Ja projektā atradīs kādu misēkli, tad viņam, Sleiteram, vāks un Ezertons iedzīs šajā vākā pēdējo naglu.

Hintons, skaitļošanas tehnikas speciālists. Sleite­ram bija palikusi atmiņā viņu pirmā tikšanās. Godīgs darījumu partneris, kas ieinteresēts aizstāvēt savas kompānijas jaunāko produkciju — skaitļotājus DPF-6. Nespēdams aplūkot problēmu no visiem viedokļiem, viņš uzstāsies tikai kā sava ražojuma aizstāvis. Slei­ters ar izbailēm ieprātojās, vai tikai ir saglabājis visas specifikācijas. Jebkurš mājiens uz skaitļotāju kļūmi vai konstruktīvu nepilnību liks Hintonam celt dienas gaismā visas iespiestās shēmas līdz pēdējai. Viņš taču ir profesionālis …

Sleiters izkāpa no gultas, sazvāļojās un tad atcerē- jās tabletes. Dziednieks bija piekodinājis — ne vai­rāk par divām; viņš bija ieņēmis tās un trīs stundas baudījis aizmirstību, toties tagad galva griezās riņķī un māca nelabums. «Līdz šovakaram man nav lemts nodzīvot,» pazibēja doma.

Kad Sleiters piegāja pie loga, ar nagu pakasīja sarmu un palūkojās laukā nemīlīgajā decembra rītā, viņš sadrūma vēl vairāk. Kāds varētu būt komisijas secinājums? Gaužām žēl, Sleiter, mēs esam augstās jo augstās domās par jūsu spējām, taču kļūme ir izmak­sājusi pārāk dārgi, un mums kā amatpersonām ir jā­saka «nē». Tas nozīmē, ka atkal jāsāk šķirstīt žurnā­lus, atkal jāiekļaujas diplomēto bezdarbnieku armijā un mūža novakare varbūt jāsagaida kaut kādā nožē­lojamā veļas mazgātavā kā Metjūzam.

Kad Sleiters ar autobusu nokļuva Vaithollā, bija sācis snigt; lielas, ūdeņainas pārslas krita zemē, lai tūlīt pārvērstos par brūniem dubļiem. Sasniedzis iekšlietu ministrijas galveno ieeju, viņš juta, ka vienā zābakā sasūcies ūdens. Zābaks bija caurs.

Tablešu iedarbība bija beigusies, un Sleiters atkal lāvās panikai. Priekškars bija nolaists. Viņš vairs ne­kad nedrīkstēs apgrozīties starp saviem amata brā­ļiem. «Skat, kur vecais Sleiters! Atceraties, kādu putru viņš savārīja ar to ceļu būšanu? Tā iet, kad pie­ņem fantastiskus projektus…» Neviena uzaicinā­juma nolasīt lekciju, nekā. Kādam pētniecības darbā maķenīt paslīd kāja, un šie zinātnieki, suņa bērni, spārda viņu bez žēlastības …

Ejot pa velvēto gaiteni, kur oda pēc slapja papīra un vecas tabakas, Sleiterā modās gandrīz nepārva­rama vēlēšanās skriet. Atgriezties mājās un izlikties slimam — darīt diezin ko, lai tikai izvairītos no pa­zemojuma. Viņam kaklā atkal sakāpa nelabums.

Sleitera domu pavedienu pārrāva Hollanda balss:

— Labrīt, Laionel! — Ieskatījies viņa savilktajā sejā, direktors piebilda: — Jautrāk! Es nedomāju, ka būs tik ļauni, kā jums liekas.

— Atliek tikai parakstīt secinājumu, un beigas man ir, — Sleiters nomurmināja.

— Laionel, — stingri sacīja Hollands, — es prasu, lai manis vadītā izmeklēšanas komisija balstītos uz faktiem, nevis uz personiskiem uzskatiem. Mums jā­izdibina, kā tas ir noticis, un nevis, kas vainīgs.

— Bet agri vai vēlu jūs nonāksiet līdz manīm, vai tā nav?

— Tas vēl nav teikts. Viss būs atkarīgs no tā, ko mēs noskaidrosim.

— Hintons aizstāvēs savu skaitļotāju līdz pēdējam, Starrs turēsies malā, bet Ezertons bez kavēšanās no­laidīs man asinis. Kāda tad jēga …

Hollands izslējās, viņa balsī ieskanējās oficiāls tonis:

— Sleiter, — uzvārds grieza ausīs, — es esmu ko­misijas priekšsēdētājs, un man ne visai patīk, ka mūsu darbību jūs uzskatāt par farsu. Neviens netiks apvainots tik ilgi, kamēr nebūs pierādīta viņa vaina, par to jūs varat būt drošs. — Redzēdams, cik Sleiters nomākts, viņš kļuva pielaidīgāks: — Es pazīstu Ezer- tonu septiņus gadus un — starp mums runājot — uzskatu, ka viņš ir sūds. Skaidrs, ka Hintons stāvēs un kritīs par savu mašīnu. Bet, ziniet, arī es šai ziņā vairs neesmu ar pliku roku ņemams … — Viņš pa­skatījās pulkstenī un paņēma Sleiteru zem rokas.

— Nu mums gan laiks.

Istabā, kur notika komisijas sēdes, stāvēja garš, pulēts sarkankoka galds, kas smaržoja pēc vaska. No sienām uz ienācējiem bargi noraudzījās sen aiz­saulē aizgājušu sabiedrības kalpu portreti.

Hollands izklāstīja dienaskārtību:

— Es šaubos, vai šodien mums izdosies izstrādāt galīgo lēmumu, tāpēc vispirms, man liekas, vajadzētu apsvērt katra komisijas locekļa spriedumu. Visi, jā­domā, ir paguvuši iepazīties ar tiem?

Viņš pārlaida skatienu klātesošajiem, un katrs ar galvas mājienu izteica savu piekrišanu.

— Atļaujiet man rezumēt šos viedokļus, — direk­tors turpināja. — Doktors Sleiters kategoriski ap­galvo, ka sabojājusies skaitļošanas ierīce un ka ne­laime notikusi tieši šā iemesla dēļ. Mister Hinton, jūs izteicāt pretēju viedokli, — ka viena mezgla sabojā­šanās nebūtu varējusi novest pie tik nopietnām se­kām un ka, pēc jūsu domām, — Hollands nolasīja no papīra, — «izstrādājot sistēmu … mm … nebija pa­redzētas pietiekamas drošības garantijas».

Hintons salīdzināja tekstu ar savu eksemplāru un pameta ar galvu.

— Ezerton, cik es saprotu, jūsu viedoklis ir ana­logs Hintona viedoklim.

— Nekā tamlīdzīga, — viņu pārtrauca Ezertons.

— Acīmredzot es savā ziņojumā neesmu izteicies pie­tiekami skaidri, bet es uzskatu, ka pati projekta

iecere nav pienācīgi pārbaudīta un ka jau paši pro­jekta izejas dati bijuši ārkārtīgi riskanti.

Viņš runāja gandrīz kaismīgi, un aiz biezajiem aceņu stikliem jautās nepārprotams naidīgums. Kaut gan no viņa sejas nekas nebija nolasāms, uzmanīgs vērotājs noprastu, ka nozāģēt jauno zinātnieku Ezer- tonam būtu vislielākā bauda.

Hollands rāmi ierunājās:

— Pilnīgi pareizi, tas tieši izriet no jūsu ziņojuma, mister Ezerton. Nu, bet jūs, profesor Starr, cik es saprotu, secināt, ka kļūme vienā mezglā izraisījusi ķēdes reakciju, kas bijusi saistīta ar doktora Sleitera sistēmai ^piemītošo nestabilitāti. Vai tā ir?

Starrs runāja aprauti, rūpīgi apsvērdams vārdus. Viņa acīs bija koncentrēta, apceroša izteiksme.

— Zināmā mērā jā, taču šajā lietā ir vēl diezgan daudz nezināmo. Es diezgan sīki pārrunāju to ar dok­toru Sleiteru, un, cik es varu spriest, šajā stadijā viņš veicis pietiekamus pasākumus pret lokāliem bojāju­miem. Daudzos sistēmas posmos pēc jebkura mezgla sabojāšanās automātiski būtu notikusi pārslēgšanās uz dublējošo ķēdi…

— Jā, bet šajā gadījumā tas nenotika, — iejaucās Ezertons. — Sabojājās viena loģiskā šūniņa, bet re­zultātā izcēlās īsts haoss un, es atļaušos piebilst, aiz­gāja bojā septiņi cilvēki.

— Ko jūs par to teiksiet, doktor Sleiter? — apvai­cājās Hollands.

— Misteram Ezertonam ir pilnīga taisnība, šo šū­niņu nebija paredzēts dublēt.

Ezertons nekavējās izmantot radušos izdevību.

— Interesanti, kāpēc ne?