KITS PEDLERS DZERIJS DEIVISS - MUTANTS-59 PLASTMASU ĒDĀJS

Sākotnēji robots ticis uzkonstruēts kādā no Ame­rikas universitātēm kā kibernētiķu konferencei de­monstrējams modelis. Pēc tam to daļēji izjauktu no­pirkusi kompānija, ko pārstāvējis Espainels. Viņš ar saviem palīgiem robotu no jauna samontējis, izman­tojot aminostirēna zobratus.

Espainela darbnīcā robots visu veicis nevainojami. Pirms nedēļas tas uzstādīts veikalā, un Anna Krei- mere uzrakstījusi īpašu informāciju, kurā cildinājusi tiklab panorāmu, kā aminostirēnu un citas jaunākās plastmasas.

Panorāmas svinīgā atklāšana noritējusi veiksmīgi, un pirmajās divās trīs dienās tā pievilkusi milzīgus pieaugušo un bērnu pūļus, kaut gan ieejas maksa bijusi trīsdesmit peniji. Bet tad robots sācis niķoties, un nu jau piekto dienu panorāma esot slēgta. Vaina acīmredzot slēpjoties pašās plastmasās.

Espainels pieveda viņus pie zema skrūvsola aiz kosmosa kuģa maketa; uz sola mētājās zobratiņi, sa­stiprināmās plāksnes un citas robota detaļas. Mīkstas kļuvušas, tās bija zaudējušas formu un dīvaini sa­griezušās. Šķita, it kā kāds būtu mēģinājis detaļas izkausēt vai izšķīdināt.

— Kāda tur ir temperatūra? — Džerards ar galvas mājienu norādīja uz kvēlojošajām loka lampām, kuru atspīdums sudraba smiltīs imitēja saules gaismu.

— Apmēram septiņdesmit pieci [2] , — atbildēja Es­painels. — Taču ar to nepietiek, lai izkausētu šīs detaļas. Bet jūs jau šai ziņā esat lielāks speciā­lists …

Džerards gan apzinājās, ka nav nekāds speciālists, tomēr pakratīja galvu. Anna pienāca tuvāk, paņēma vienu detaļu un uzmanīgi aplūkoja to.

— Varbūt tas tomēr ir bijis kāds šķīdinātājs? — viņa prātoja.

— Tas, protams, būtu izskaidrojums, — teica Es­painels, — bet, cik es sajēdzu, nekā tamlīdzīga tu­vumā nav bijis.

— Bet vai jūs visu laiku stāvējāt klāt? — jautāja Džerards. — Varbūt apkopēja …

Nedrošais minējums samulsināja viņu pašu.

— Pilnīgi izslēgts, — iebilda Espainels. — Mēs paši to tīrām ar spirtu. Pārējiem ir stingri piekodināts nespert te savu kāju. Un tomēr tas atkārtojas aizvien no jauna. Es jau trīs lāgus esmu mainījis zobratus, bet vienmēr tas pats dievs. Lūdzu, šeit.

Viņš veda atnācējus pie panorāmas centra. Viņi ar plaukstām piesedza acis, vairīdamies no loka lampu spilgtās gaismas.

— Šodien, — Espainels turpināja, — es iemontēju robotā pēdējo zobratu komplektu. Es pārklāju tos ar aizsarglaku, tā ka, ja tur iekļūtu acetons vai kāds cits šķīdinātājs, tas tik ātri netiktu detaļai klāt. Ieliku arī termometru, lai mēs zinātu, kāda ir temperatūra. Esiet tik laipni un paej iet drusku nost.

Viņš pakāpās uz panorāmas paaugstinājuma un, čirkstinādams smiltis, devās pie plānā saplākšņa aizžogojuma, kas panorāmu šķīra no rotaļlietu sekcijas. Anna palika stāvam vidū aci pret aci ar robotu.

Espainels pameta viņai ar roku.

— Nāciet šurpu, citādi jūs būsiet viņam ceļā.

Paskatījies apkārt, Espainels pacēla portatīvo ra­diouztvērēju, kuram līdzīgus iemontē vadāmajās motorlaivās un automobiļos.

— Sākam.

Viņš ieslēdza uztvērēju un pagrieza pogu. Visi raudzījās uz robotu.

Iedūcās palīgmotors, galva lēni pacēlās, rokas sa­liecās, viena kāja sakustējās atpakaļ, un robots sa­svērās uz sāniem. Tad kustības kļuva mērķtiecīgas un robots sāka brist pa smiltīm.

— Atkal darbojas! — iesaucās Espainels.

— Varbūt jūsu atminējums ir rokā, — ierunājās Anna.

Robots smagā ūdenslīdēja gaitā tuvojās kosmosa kuģim. Rokas bija izstieptas uz priekšu, it kā turētu iedomātu ieža gabalu.

— Tūlīt viņš ievietos paraugu konteinerā, — sa­cīja Espainels.

— Un ko tālāk? — apvaicājās Džerards.

— Pagriezīsies un ies pēc cita, — atbildēja Espai­nels.

— Aizraujoši! — teica Džerards, cenzdamies nebūt pārāk sarkastisks.

— Bērneļiem tā liekas, — mazliet aizvainots, sa­cīja Espainels. — Piedodiet…

Viņš piegāja pie Mēness modeļa. Robots bija sa­sniedzis lūku un stīvi liecās, lai ieliktu izdomāto pa­raugu konteinerā. Espainels aizspraucās garām un nozuda kuģī. Robots gausi pagriezās un čāpoja at­pakaļ.

Lampu apžilbinātā Anna uzrunāja Džerardu:

— Man kurpē sagājušas smiltis. Vai jūs nepalī­dzētu …

Džerards satvēra Annas roku, un viņa pieliecās, lai novilktu kurpi. Tagad viņš bija šai sievietei tu­vāk nekā jebkad; viņš sajuta Annas smalkās smaržas un kastaņbrūno matu viļņa glāstu. Būdams mediķis, Džerards saprata, ka pulss viņam kļuvis biežāks, — kaut ko tādu viņš nebija jutis gadiem ilgi. Stin­gri turēdamās pie viņa, Anna izkratīja no kurpes smiltis. Viņas slaidās kājas izcēlās uz baltā smilšu fona.

Starp viņiem nogūlās kaut kāda ēna. Džerards paskatījās atpakaļ. Izslējis rokas gandrīz vai state­niski, it kā gatavotos karatē sitienam, pāri viņiem liecās milzīgais robots.

— Uzmanieties! — uzsauca Džerards.

Viņš strauji satvēra Annu ap vidu un pierāva sev klāt; tajā pašā mirklī robota rokas šāvās lejup. Viena no tām trāpīja Annai pa plecu un apgāza viņus abus. Robots soļoja tālāk pie aizžogojuma. Rokas at­kal pacēlās, gatavas satvert jaunus iežu paraugus. Tuvojoties aizžogojumam, stīvās, virzuļiem līdzīgās kājas sāka kustēties aizvien ātrāk. Brīdi robots, šķiet, pārdomāja un tad ar visu sparu triecās virsū fi­nierim.

Plāksnes apgāzās, un otrā pusē Džerards ierau­dzīja vecākus un bērnus, kas, garā rindā sastājušies, gaidīja Ziemsvētku vecīti. Vēl mirklis, un robots

jau atradās zālē. Rindā stāvētāji kliegdami pajuka kur kurais. Kāda sieviete ar meitenīti uz rokas pa­klupa un nokrita. Džerards uztrūkās kājās un pie­skrēja pie raidītāja, ko Espainels bija pametis. Robots pa to starpu lēni tuvojās samaņu zaudējušajai sie­vietei un bērnam, kas bija pārakmeņojies aiz bai­lēm. Vēl mirklis, un smagie zābaki sašķaidīs zemē gulošo stāvu.

Džerards pagrieza pogu. Robots iedūcās, un jau pa­celtā kāja iečīkstējusies palika pusceļā. Taču līdz­svaru saglabāt robots spēja tikai ejot; tagad tas sa­šķiebās uz sāniem un dārdēdams apgāzās. Satrau­kums norima, un saniknotie vecāki, paķēruši bērnus aiz rokas, steidzās projām. Džerards piegāja pie Annas.

— Vai jūs neesat ievainoti? — jautāja Espainels.

— Ar mums viss ir kārtībā, — atbildēja Džerards. — Dariet kaut ko ar to draņķi. — Viņš norādīja uz robotu, un Espainels aizgāja. — Iesim, Anna. Es jūs izvedīšu ārā no šejienes.

— Nē, nē, ar mani viss ir kārtībā, — Anna iebilda.

— Bet plecs? — Džerards jautāja, piedurdamies saplēstajai mēteļa piedurknei.

Anna atmeta ar roku.

— Liecieties mierā, tur būs zilums, nekas vairāk. Man taču jāzina, kas tai mašīnai lēcies.

Viņa piegāja pie Espainela, kas, noliecies pār zemē gulošo robotu, skrūvēja vaļā vāku tā mugurā.

— Mēs varam atnākt vēlāk, — Džerards neatlai­dās. — Man šķiet, jums derētu iedzert.

— Nē, — Anna stingri atkārtoja un piepeši sagrī­ļojās. Džerards atbalstīja viņu. Anna pielika roku pie galvas. — Varbūt derētu gan …

Viņi izlauzās cauri pūlim.

— Vai palīdz? — Džerards pēc brīža jautāja, rā­dīdams uz glāzi. Viņi sēdēja pie divām lielām skotu viskija glāzēm trokšņainajā un bezgaumīgi iekārto­tajā Kensingtona bārā netālu no universālveikala.

— Un kā vēl! — Anna pataustīja plecu. — Tagad sāk sāpēt mazliet vairāk …