KITS PEDLERS DZERIJS DEIVISS: MUTANTS-59 PLASTMASU ĒDĀJS

KITS PEDLERS DZERIJS DEIVISS

MUTANTS-59 PLASTMASU ĒDĀJS

IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGA 1976

BRITU BIOLOGU BIEDRĪBAS UN PATOLOGANATOMU ASOCIĀCIJAS LOCEKĻA S. EINSLIJA PIEMIŅAI

20. jūlijā savā mājā Saidenhemā 53. mūža gadā pēkšņā nāvē miris Saimons Einslijs, Kensingtonas slimnīcas vecākais mikrobioloģijas pasniedzējs.

Saimons Einslijs dzimis 1919. gada 6. de­cembrī. Savu pirmo kvalifikācijas eksāmenu viņš nokārtoja 1939. gadā Svētās Marijas slim­nīcā. Drīz pēc otrā pasaules kara sākuma viņš tika ieskaitīts Karaliskajā kara medicīnas korpusā, kur ilgu laiku pētīja šauto brūču inli- cēšanos.

Atgriezies privātā dzīvē, viņš nodevās bakte­rioloģijai, sevišķu uzmanību pievēršot baktē­riju pielāgošanās spējai. Ilgu gadu gaitā viņš uzkrāja plašus datus par baktēriju dzīvības pro­cesiem neparastās barotnēs, un, lai gan Einslija darbi netika publicēti, daudzi viņa kolēģi izrā­dīja cieņu šā zinātnieka centībai un darba mī­lestībai. Viens no viņiem rakstīja:

«Saimons bija neparasti pievilcīgs cilvēks. Viņš labprāt palīdzēja ar padomu jebkurā vi­ņam pazīstamā nozarē, bet pēdējos mēnešos, kā izriet no viņa piezīmēm, izdarījis vairākus ori­ģinālus eksperimentus ar B a c i 11 u s p r o d i- g i o sus, kas sevišķi piesaistīja zinātnieka uz­manību. Kolēģiem ļoti pietrūks viņa.»

Izsakām visdziļāko līdzjūtību Saimona Ein­slija dzīvesbiedrei un meitām.

«British MedicaI Journal»

Šis pārslēdzējs maksāja astoņpadsmit dolārus ļ un četrdesmit trīs centus, un, kaut gan tas " bija domāts tieši tādam pašam nolūkam kā jebkurš cits pārslēdzējs uz saimniecības preču veikala letes, tam tomēr piemita kāda atšķi­rība — maznozīmīga parastā lietotāja acīs, taču vitāli svarīga Hansenam. Tehniskajā raksturojumā bija sa­cīts: «Traucējumu iespējamība — 0,0001», citiem vār­diem, bezgalīgi niecīga. Par astoņpadsmit dolāriem un četrdesmit trīs centiem tika garantēta praktiski absolūta drošība. Pārslēdzēju varēja nostādīt divos stāvokļos: «Trajektorijas korekcija — ar roku» un «Trajektorijas korekcija — automātiski».

Kosmosa kuģa komandieris noknikšķināja pārslē­dzēju stāvoklī «ar roku» un šajā brīdī parakstīja sev nāves spriedumu.

Komandiera kustībai vajadzēja aizraidīt nelielu elektrisku impulsu līdz komplicētam mikroķēžu savi- jumam aiz vadības pults, taču strāva sasniedza tikai tievu vadiņu, kas kādreiz bija bijis kārtīgi noizolēts, bet tagad — acij nesaredzams — kvēloja kails. Uz pults tūlīt iedegās sarkanā brīdinājuma uguntiņa.

Komandiera seja palika stinga. Varbūt vienīgi ne­daudz iepletās acu zīlītes un noraustījās plakstiņi. Viņš vēlreiz noknikšķināja pārslēdzēju: brīdinājuma uguntiņa paklausīgi nodzisa un uzliesmoja no jauna.

Abi pārējie apkalpes locekļi vēroja, ko dara ko­mandieris. Arī viņu sejās nenoraustījās ne muskulī- tis. Ļaudis bija noguruši līdz nāvei. Pārcilvēciskais sasprindzinājums bija apvilcis ap viņu acīm tumšus ēnu lokus.

Visus trīs vadīja viens vienīgs dzinulis — palikt dzīviem, lai maksā ko maksādams; tas viņiem bija mācīts garajos treniņu gados.

Komandieris klusēdams atslīga sēdekli. Neviens nebilda ne vārda. Pēkšņi kabīnes klusumā ielauzās neizteiksmīga, traucējumu izkropļota balss — viņus izsauca lidojuma vadības centrs Hjūstonā.

— «Apollo-19», līdz pēdējai kursa korekcijai atli­kusi viena minūte četrdesmit piecas sekundes. Do­dam signālu.

Tūlīt pēc balss ieņaudējās zummers. Komandieris atbildēja vienaldzīgā tonī:

— Uzmanību, Hjūstonā, izgājis no ierindas pār­slēdzējs. Skaitļotājs nav iedarbināms, nevaram at­dalīt nolaišanās pakāpi, atkārtoju, nevaram atdalīt nolaišanās pakāpi. Uztveram.

Atkal zummers.

— Sapratu, «Apollo». Pārbaudīsim no Zemes. Uz­tveram.

— Paldies, Hjūstonā.

Kuģis — sīka daļiņa izplatījuma tukšumā un tumsā — ātrāk par kuru katru šāviņu traucās pa iz­liektu trajektoriju pretī Zemei. Tas neatstāja aiz sevis ne pēdas, ne skaņas.

— «Apollo-19», pārbaude no Zemes apstiprina, ka nolaišanās pakāpe nav atdalāma. Pārslēdziet uz auto­mātisko vadību, atkārtoju, pārslēdziet uz automātisko vadību.

Komandieris atbildēja:

— Sapratu, Hjūstonā. Lūdzu atkārtot kursa korek­cijas laiku.

Viņš noknikšķināja pārslēdzēju, un brīdinājuma uguntiņa nodzisa.

— Līdz korekcijas dzinēju ieslēgšanai atlikusi viena minūte piecpadsmit sekundes. Dodam signālu.

Atkal ieņaudējās zummers.

Lidojuma vadības centra biomedicīniskajā nodaļā ārsti noraizējušies vēroja, kā šaudās pašrakstītāji, re­ģistrēdami komandiera veselības stāvokli. Viens no mediķiem ierakstīja sava piezīmju burtnīca: «Pirmais pilots: tahikardija, pulss 110, elpošanas biežums 30.»

Bet vadības nodalījumā aiz mērierīču dēļa risinā­jās kuģa konstruktoru neparedzēts process — nepie­lūdzami tuvojās beigas ..,

Pēkšņi atteicās darboties vēl divi mikroelementi. Pa skaitļotāju ķēdēm aizdrāzās vesela impulsu brāzma. Klusi uzliesmoja uguntiņa, un šaurajā kabīnē ielauzās dūmi. Smakdami nost, trīs kosmonauti iz­misīgi pūlējās novaldīt kuģi, bet tas jau nevadāms tuvojās atmosfēras robežām …

122. reisa pasažieri, kas lidoja pāri Atlantijas okeā­nam uz Ņujorku, snauduļoja salona blāvi zilajā gaismā. Tikai kāds puišelis, spiezdams degunu pie loga, nemierīgi trinās savā sēdeklī. Pēkšņi viņš sa­purināja aizmigušo māti.

— Skaties, māmiņ, skaties ātrāk! — Viņš rādīja laukā pa logu. Māte izberzēja acis un noliecās pār mazo, lai arī paskatītos laukā.

Pār skaidrajām zvaigžņotajām debesīm aizstiepās liesmojoša oranža aste; varēja redzēt, ka tā velkas aiz kāda kustīga priekšmeta. Kādu laiku tas kļuva aizvien lielāks un lielāks, tad piepeši saira trīs ugu­nīgos punktos, kuri savukārt sašķīda un pajuka uz visām pusēm kā iluminācijas dzirksteles Neatkarības dienas vakarā. Māte atlaidās sēdeklī un maigi pie­vilka dēlēnu sev klāt.

— Tur nokrita zvaigzne, mīļais. Tā nevienam ne­nodarīs nekā ļauna.

Misis Harisa salika vīra grāmatas bēniņos un, aiz­vērusi lūku, smagi elpodama, rāpās lejup pa kāp­nēm. Slimnīcā bija solījuši, ka viņš izvilks divus

mēnešus, bet īstenībā viss bija beidzies trīs nedēļu laikā.

Viesistabā viņa pagāja garām viņu abu kāzu foto­uzņēmumam rievotā ietvarā un iešņukstējusies no­domāja, vai labāk nenolikt fotogrāfiju bēniņos kopā ar citām viņa lietām. Bet tad sievietei ienāca prātā augstais asinsspiediens un slimās kājas, un viņa no­ņēma fotogrāfiju no sienas un nolika uz kamīna.

Rūpes par veselību izglāba viņai dzīvību.

510. reisa lidmašīnas komandieris, kas vadīja savu gaisakuģi no Parīzes uz Hītrovu, bija lieliskā no­skaņojumā. Nebija gaidāmi nekādi sarežģījumi, ja nu vienīgi neliela migliņa Hītrovā. Durvis viņam aiz muguras atvērās, un kabīnē ienāca otrais pilots. Viņš veikli izspraucās starp nolaižamo sēdekli un dažda­žādām mērierīcēm pārblīvēto pulti un apsēdās savā vietā. Komandieris izsmējīgi sacīja:

— Zinu jau, kur tu biji. Man gan likās, ka viņa ir saderināta …

— Visiem apkalpes locekļiem bez ierunām jāiz­pilda pēc pakāpes vecāko rīkojumi, — otrais pilots atbildēja, berzēdams rokas.

— Tikai amata lietās!

— Tā arī būs amata lieta. Bet cikos mums jābūt galā?

— Septiņpadsmitos desmit minūtēs, ja neiznāks aizķeršanās.