KITS PEDLERS DZERIJS DEIVISS: MUTANTS-59 PLASTMASU ĒDĀJS

Bet tas, protams, ir sīkums. Galvenais mums ir tas, ka zinātne godam izturējusi nopietno pārbaudījumu.

Rezumēsim, kas iznācis no iztēles eksperimenta, aizstājot nosa­cītās fantastiskās kolīzijas ar reālām, turklāt nebūt ne viennozī­mīgām zinātnes un tehnikas progresa problēmām. Kā daiļlitera­tūras nozare fantastika bieži neizvirza par savu mērķi zinātnisku ideju tiešu popularizāciju. Bet ar savu iekšējo loģiku, analīzes un sintēzes principiem tā pieiet ļoti tuvu klāt zinātnei. Tai rak­sturīgas it kā skaļas pārdomas par ideju ceļiem un pārvērtībām, tas iekšējais monologs, ko tagad no jauna atklājis avangardis­tiskais kinematogrāfs.

Fantastikas autors, tāpat kā zinātnieks, vispirms eksperimentē. Daudzu sacerējumu pirmā neuzrakstītā frāze varētu skanēt tā: «Kas būs, ja…» Tieši tādu jautājumu ari uzdevuši angļu rakst­nieki ar savu «Mutantu-59». Viņi radījuši tādu kā izmēģinājumu poligonu. Tāda iztēles eksperimenta mērķi ne ar ko neatšķiras no zinātnisku eksperimentu mērķiem.

Fantastika vienīgi papildina apspriežamo problēmu ar tai trūk­stošo cilvēcīguma elementu un tādējādi kļūst par savdabīgu zi­nātnes estētisko spoguli. Zinātnei ir vienaldzīgas morāles problē­mas, turpretī zinātnieks — apzinīgs sabiedrības loceklis nevar un nedrīkst būt vienaldzīgs. Nevar matemātikas, fizikas, bioloģijas vai ķīmijas valodā izklāstīt kāda atklājuma morālos aspektus. Fan­tastika dod tādu iespēju. Arī tās valoda, vienalga par kādu zi­nātni būtu runa, ir vienota — visiem pieejama. Leģendārais Per- sejs varēja saskatīt sava vairoga spogulī gan skaisto Andromedas seju, gan čūskmataino Gorgonas galvu. Bez šā vairoga, kā mēs atceramies, zobens bija bezspēcīgs. Šie apstākļi arī deva mums iespēju zinātnes morāles un mērķu aspektu novērtēšanai izvēlē­ties zinātniski fantastisku sacerējumu. «Mutanta-59» katastrofās vismazāk vainojama pati zinātne.

Komentējot amerikāņu bioķīmiķu paziņojumu, V. Engelharts sacīja: «Galvenās briesmas ir nevis pašos eksperimentos, bet gan tajā apstāklī, lai šie eksperimenti nekļūtu par operēšanas priekš­metu vieglprātīgu un bezrūpīgu cilvēku vai ari ļaunu elementu rokās. Pret šīm briesmām tad arī jāvēršas vispirms.»

Tā ir skaista atbilde uz jautājumiem, kurus mums uzdevuši Ped­lers un Deiviss.

Zinātniskais meklējums nav akls brauciens pa nezināmām maģis­trālēm. Viss atkarīgs no tā, uz kā guldītas šā meklējuma stipri sa­zarotās sliedes — uz sociālās vienlīdzības un pārdomātas plānoša­nas stingrā pamata vai arī uz tā sauktās privātās iniciatīvas pur­vainās augsnes.

Pievērsīsimies no jauna «Mutantam-59», kas noderēja mums par tādu kā uzskatāmu modeli. Parasti, analizējot darbu, pat tad, ja tas ir virspusējs analīzes «eksperiments», ir pieņemts izcelt galveno domu. Tā kā laikus tika veikti pasākumi, ļaunums saņēma sodu un katastrofa uz Zemes nenotika. Bet Marsa tuksnesī uz mūžīgiem laikiem apklususī automātiskā stacija? …

Mūsu dienās, kad starptautiskā saspīlējuma izkliedes politika iemantojusi vispārēju atzinību, bet daudzpusēja sadarbība starp valstīm ar atšķirīgu politisko iekārtu kļuvusi par neapstrīdamu rea­litāti, rūpes par mūsu kopējo māju — biosfēru stingri iesakņoju­šās cilvēku sirdīs. Tieši tāpēc mēs esam pateicīgi par baudu, ko guvām, izlasot Kita Pedlera un Džerija Deivisa gudro un asi uz­rakstīto grāmatu.

Domās, uz kurām tā mani ierosināja, es dalījos ar jums. Es nevarēju tās nosaukt citādi kā par «pēcvārda eksperimentu».

Jeremejs Painovs

[3] frenks buhmans — amerikāņu žurnālists ideālists, kas nodibi­nājis kustību par tā saukto morālo modernizēšanu, kura izplatījās Rietumos mūsu gadsimta 20.—30. gados.

[4] mana vaina. (latīņu vai.)

[6] «3a py6e>kom», 1974, 31.