KITS PEDLERS DZERIJS DEIVISS: MUTANTS-59 PLASTMASU ĒDĀJS

— Uz kādu apspriedi? Jūs neko neesat teicis par kaut kādu apspriedi.

— Tiešām? Apspriede paredzēta rīt, un tieši tāpēc es īstenībā arī zvanu. Viņi lūdza, lai es to izdaru.

— Vai viņi patiesi lūdza mani aizbraukt?

— Es neteiktu, ka ar sevišķu sajūsmu. Tepiķi jums zem kājām neklās, bet jūs, starp citu, esat aģentūras štata līdzstrādnieks.

— Līdz savam laikam.

— Gan jau redzēsim. Vispār brauciet šurpu. Vies­nīcas «Royal Yorkshire» Konota zālē rīt pulksten di­vos četrdesmit piecās minūtēs. Priecāšos tikties ar jums.

Iekams Džerards attapa, ko atbildēt, Bikens nolika klausuli.

Tad Džerards iegāja restorānā un, it kā lai atalgotu sevi par visām šaubām un rūpēm, cītīgi iznīcināja citu pēc cita visus dārgākos ēdienus, kādi vien bija dabūjami. Pēc tam, kūpinādams milzīgu cigāru, viņš pasēdēja divatā ar lieliska konjaka pudeli.

Viņš domāja par ļaudīm, ar kuriem kopā bija strā­dājis. Raits un Skenlons noteikti apvienosies, lai iz­mestu viņu ārā. Viņi tik drīz neaizmirsīs, ka tieši Džerards pirmais apsūdzēja sairtspējīgo pudeli kā visas Londonas katastrofas galveno vaininieci. Viņš mēģināja iedomāties, kāds būs aģentūras tālākais ceļš. Iestājoties tajā, viņš bija cerējis, ka Kreimera vadībā viņi apliecinās zinātnes pieaugošo atbildību sabiedrības priekšā. Daudzas viņu ieceres toreiz bija nepārprotami vērstas pret apkārtējās vides piesārņo­šanu. Piemēram, tika noslēgts kontrakts ar kādu tek- stilfabriku Anglijas ziemeļos, lai izprojektētu pilnī­gāku filtru sistēmu, kas attīrītu notekūdeņus no indī­gajām krāsvielām.

Taču vēlāk Kreimers visu enerģiju bija veltījis aģentūras finansiālā stāvokļa nostiprināšanai un peļ­ņas iegūšanai, un visi sabiedriski nozīmīgie projekti tika atmesti kā neienesīgi. Kreimera griba koncen­trēja visu līdzstrādnieku pūliņus, lai izpildītu diezgan vienkāršus pasūtījumus, kas solīja drīzus un lielus ienākumus.

Atgriezies savā istabā, Džerards atgūlās, taču, lai gan viņš bija izdzēris daudz, domas apsteidza cita citu. Kas viņam atlika? Pāriet uz ministriju. Varētu, ja vien būtu vēlēšanās. Sniegt otrās šķiras padomus trešās šķiras politikāņiem, nomirt aiz garlaicības tā­pēc vien, lai sagādātu papildu kapitālu cilvēkiem, ku­riem intelektuālais godīgums vajadzīgs vienīgi vēl ticamāku melu izgudrošanai? Upurēt zinātni liekulī­bas vārdā?

Atpakaļ uz Kanādu? To tikai nē. Viņš atcerējās fa­kultātes klubu ar tā rūpīgi nomērītajiem priekiem un tukšumu. Inteliģenti smaidiņi sažuvušās sejās, un pieci ziemas mēneši likās neizturama perspektīva.

Rūpes un šaubas vairojās ar katru mirkli, un beigu beigās Džerards saprata, ka visas pārdomas paātrina pulsu. Visbeidzot viņš, pasmiedamies pats par sevi, sāka bažīties, vai rīt 110 rīta atradīs tīru kreklu, ko vilkt mugurā.

Aizmidzis viņš atkal • redzēja Annas seju. Viena Džerarda būtnes puse vēlējās, kaut viņa gulētu bla­kus, otra atraidīja šo sievieti par viņas apķērību un uzsvērto saltumu.

Otrā rītā Džerards agri izbrauca uz pilsētu. Iegrie­zās dzīvoklī, noskuvās, novannojās, pārģērbās un, nespēdams pat domāt par ēšanu, sēdās atkal mašīnā un brauca uz viesnīcu, kur vajadzēja notikt apspriedei.

Neapmierināts viņš konstatēja, ka ir atbraucis par agru: apspriedes sākums bija pārcelts par trim stun­dām. Vajadzēja grozīties turpat ap galdu, kamēr sa­pulcējās pārējie. Betija bija piešķīrusi galdam oficiālu izskatu, uzlikdama uz tā glāzes ar ūdeni, bloknotus un zīmuļus.

Ieradās visi, izņemot Annu. Viņa bija piezvanījusi un paziņojusi, ka aizkavēsies, un lūgusi sākt bez viņas.

Annas vietu tagad ieņēma Raits. Pa labi no viņa apsēdās aģentūras finansu aizbildnis sers Hārvijs Filipss. Pa kreisi palika paša Raita tukšais krēsls, tālāk sēdēja Skenlons un aģentūras galvenais grāmatvedis Saimons Mārkss, pajauns tumšmatis; Džerards ievē­roja, ka viņam ir stings skatiens.

Bikens sēdēja blakus Filipsam, tālāk bija kanādieša vieta. Pašā galda galā bija piemeties juriskonsults — likās, ka viņš ir arī aģentūras paju biedrs — Elisters Makdonalds. Tas bija kalsnējs, viltīgs un izsmalcināti pieklājīgs skots no ziemeļiem. Makdonalds pārstāvēja arī komercbanku, kas bija subsidējusi aģentūru tās darbības sākumā.

Apspriedi ar formālu runu atklāja Raits, izteikdams nožēlu par Einslija pāragro nāvi. Tiklīdz viņš bija beidzis, ienāca Anna. Visi piecēlās.

Džerards vēroja Annas sejas izteiksmi, kad viņa vienaldzīgi pārlaida skatienu ap galdu sēdošajiem. Vina pateikdamās tikai pamāja ar galvu un apsēdās Raita vietā, atstādama viņu par priekšsēdētāju.

Anna vēl joprojām satrauca kanādieti. Viņš bija atbraucis sadusmots, cieši apņēmies runāt, bet tagad, viņas klātbūtnē, juta, ka diez vai varēs izrunāt vārdu nestomīdamies.

Apspriede ritēja savu gaitu. Annai Kreimerei iz­teica līdzjūtību, un tad pienāca laiks pēdējo mēnešu notikumu apskatam un analīzei. Tagad Džerardam būtu īstā reize runāt. Bikens pat iebikstīja viņam ar elkoni, taču kanādietis nelikās to manām. Izdevīgais brīdis pagāja, un Džerarda vecākais kolēģis vīlies atlaidās krēslā. Apspriede izskatīja citus jautājumus. Juriskonsults Makdonalds izteica dažus apsvērumus, kā varētu izkļūt no grūtībām, kas bija saistītas ar to, ka traģēdijai bija sakars ar aģentūras produkciju.

Pēc Makdonalda vārdu ņēma Mārkss: viņš sausi, bet kvalificēti ziņoja par aģentūras finansiālo stāvokli. Nebija šaubu, ka tā nebankrotēs.

Pienāca Raita kārta. Džerards klausījās skeptiski. Neviena nožēlas vai pašnosodījuma vārda, lai gan netieši Raits bija vainojams tūkstošiem cilvēku bojā­ejā. Viņš it kā neapzinājās, cik tuvu bijusi vispārēja katastrofa.

Izklāstīdams savu notikumu versiju, Raits visu no­stādīja tā, it kā visbriesmīgākās sekas būtu aizkavē­šanās aģentūras darbā un neuzticība pret tās produk­ciju. Džerardam kļuva skaidrs, ka Raits pa aplinkus ceļu tuvojas viņam. Aģentūra taču bija sadūrusies ar rīcību, kas apdraudēja tās nākotni.

Pēkšņi Džerards attapās, ka stāv kājās. Viņš palū­kojās apkārt. Anna, acīmredzot nemanījusi viņa kus­tību, mierīgi sēdēja un vilka bloknotā kaut kādus ķeburus. Bikens ar garlaikotu sejas izteiksmi pētīja savu pīpi. Skenlons smīnēja par to, ka skots nejūtas sevišķi labi.

Džerardam atkal uznāca dusmas, tagad saltas un bargas. Un viņš drošā balsī teica:

— Es lūdzu vārdu.

Raits nomērīja viņu ar ledainu skatienu.

— Šķiet, es vēl neesmu beidzis.

— Jūs esat pateicis pietiekami daudz.

Raits eksplodēja.

— Šī apspriede būs…

— Kāda apspriede, dieva dēļ? Mēs te esam tikai astoņi un esam sapulcējušies, lai runātu par aģentū­ras dibinātāja nāvi un par to, ka tikko neaizgāja bojā, visa pilsēta. Tagad runāšu es.

Raits grasījās vēl kaut ko teikt, bet Anna uzlika viņam uz rokas savu plaukstu.

— Runājiet.

Kanādietis nokremšļojās un pārlaida skatienu klāt­esošajiem.

— Nu, es te esmu jaunatnācējs, un neliekas, ka uzkavēšos te vēl ilgāk, tāpēc vispirms gribu pateikt, ka tādu pašapmierinātu, patmīlīgu liekuļu kompāniju es savu mūžu neesmu redzējis. Es nedomāju kavēties nedz pie doktora Raita bezgala šķebinošās puspatie­sību ķēdītes, nedz pie viņa attieksmes pret pēdējā laika notikumiem vispār, pie attieksmes, kas, manu­prāt, nav savienojama ar mūsu atbildību…