KITS PEDLERS DZERIJS DEIVISS: MUTANTS-59 PLASTMASU ĒDĀJS

— Nu, bet tagad iesim, ko?

Kad viņi no silti piekurinātā vestibila izgaja pie­snigušajā ielā, jau bija satumsis. Debesis bija saltas,

skaidras, mirgojošām zvaigznēm piebērtas. Abi pa­skatījās uz augšu, uz ledaino bezgalības panorāmu.

Marss bija redzams kā bāli sarkans gaismas pun­ktiņš. Ne Džerards, ne Anna neko nebija dzirdējuši par Konrāda līdzenumu.

Tas atrodas trīssimt kilometru uz ziemeļiem no Marsa ekvatora. Vispirms to atklāja fotouzņēmumos, kurus pārraidīja planētai tuvu garām lidojošs kos­miskais aparāts, un tieši līdzenuma vienmuļais reljefs padarīja to par ideālu mīkstas nolaišanās vietu pir­majam automātiskajam izlūkam.

Divdesmit četras stundas garā Marsa diena gāja uz beigām. Austrumu pusē aiz kraujajiem pakalniem grima mazs, asinssārts saules disks, un pār klintīm un smiltājiem kā milzīgi pirksti stiepās violetas ēnas.

Vienīgā skaņa te bija vāra salta vējiņa svilpoņa, uzraujot gaisā nelielus smilšu virpulīšus. Pakalnus sedza pelēcīgas sarmas cepures, bet dažās dziļākās plaisās pie krātera pamatnes bija redzami dīvainu ap­veidu ķērpju pudurīši.

Pa tumši violeto debesu kausu peldēja reti māko­nīši, un tā arī bija vienīgā kustība, kas atdzīvināja ainavu. Ainavu, kurā nekas nebija mainījies gadu pēc gada, gadsimtu pēc gadsimta.

Nevienu aci nepriecēja krāsu rotaļa, neviena auss neieklausījās vējiņā, neviena roka nepieskārās klin­tīm, lai tās pārveidotu. Tikai ķērpji centās uzsūkt dzīvību no mitrajām plaisām.

Neviens nedzirdēja arī vājo dunoņu, kas nāca no debesu dzīlēm. Tad rietošās saules stari apspīdēja sīku dzirkstelīti, kas traucās starp zvaigznēm.

Pamazām attālā dunoņa pārauga raķešu dzinēja rē­koņā — ugunīgo asti svaidīdams, uz planētas nolai­dās «Argonauts-1».

Tam tuvojoties, kā verdošs mākonis gaisā uzšāvās vieglās smiltis, pār līdzenumu aizvirpuļoja klints bluķi, kurus bija izkustinājuši no vietas raķetes ra­dītie viesuļi. Beidzot lempīgais zirnekļveidīgais ra­dījums atspiedās uz trijām hidrauliskajām kājām, ku­ras vispirms saliecās, bet pēc tam lēni iztaisnojās. Dzinējs apklusa, un vējš pamazām izkliedēja putekļu mākoni. Līdz sarkankvēlei nokaitētā sprausla krak- šķēdama dzisa retinātajā gaisā.

Tad kaut kur kukainim līdzīgā korpusa augšdaļā iegaudojās palīgmotors, atvērās maza lūciņa, no tās izlīda sarežģīta radioantena un ar klikšķi izpleta savu tīmekli.

Automātiski ieslēgušās elektronu ķēdes atdzīvināja komplicēto ierīču labirintu raķetes iekšienē. Cilvēka radītā būtne pamazām sāka darboties. Korpusa pa­matnē atvērās durtiņas, pa tām pastiepās posmaina roka ar lāpstiņu, pagrāba mīkstās Marsa smiltis un ievilkās ar savu guvumu atpakaļ. Mēraparāti sāka noteikt temperatūru, vēja ātrumu, radiācijas pakāpi un skābekļa daudzumu gaisā.

Spēcīgi raidītāji savāca mērījumu rezultātus, pār­vērta tos par radioimpulsiem un aizsvieda atpakaļ uz Zemi — uz turieni, kur Kenedijā zemesraga ko- mandcentrā svinēja uzvaru.

Visu auksto nakti «Argonauts-1» ar saviem sig­nāliem neatlaidīgi veidoja senās planētas radio- ainavu. Un cieši savītie vadi un shēmas visu šo laiku karsa un karsa.

Siltums pamazām aizkļuva arī līdz loģiskajai šūni­ņai M-13. Tas atdzīvināja Einslija mutanta-59 sastin­gušās sporas.

Divas stundas pēc saules lēkta «Argonauts-1» ne­gaidot beidza pastāvēt. Tā spīdīgā ķermeņa šūnās bija sākusi kļūt mīksta plastmasa …

Vēstulē «Kādam lasītājam» Karels Capeks rakstīja:

«… Pat vismazākais īstenības fragments ir kaut kas milzīgs: tas atrodas dažādu ceļu krustojumā un var tikt atklāts no dia­metrāli pretējām pusēm… Mums, cilvēkiem, ir atvēlēts Visuma gabals, lai mēs to iepazītu, mēs iekļūstam tā dzīlēs ne pa vienu ceļu vien; mēs zondējam to ar savu rīcību, zinātni, dzeju, mīles­tību un reliģiju; mums vajadzīgas dažādas metodes, lai ar tām izmērītu savu pasauli.» [5]

Dažādas! Tieši tur slēpjas visa būtība. Mūslaikos, kad galvenā izziņas metode ir zinātne, der atcerēties arī mākslas iespējas. Mēs zinām, ka modernās zinātnes sasniegumi sola pārpilnam ap­mierināt visas cilvēces vajadzības. Vismaz galvenās. Zinātne ir izglābusi pasauli no postošām epidēmijām, tā dod iespēju piedzimt un palikt dzīviem tādiem bērniem, kas vēl pirms divdesmit gadiem būtu neglābjami aizgājuši bojā. Četrdesmit piecdesmit gadu laikā cilvēka mūžs ir kļuvis gandrīz divas reizes garāks.

Taču tā ir uzvara, kam pastāvīgi vajadzīgs apstiprinājums. Nav pieļaujams zinātnes pūliņu atslābums nevienā virzienā. Nav tādu iekarojumu, kas ļautu cilvēkam atdusēties uz lauriem un baudīt pelnītu atpūtu. Antibiotikas, kuras izglāba mūs no epidēmijām, noveda pie tā, ka radās pret antibiotikām nejūtīgi vīrusi. Vajag tikai zaudēt modrību, un pasaulei var uzbrukt kaut kāda jauna sērga. Taču status quo saglabāšana prasa aizvien lielākus un lie­lākus izdevumus. Bet ir taču jāvirzās arī tālāk… Turklāt ne­drīkst cerēt, ka, attīstot vienu zinātnes un tehnoloģijas nozari, var piebremzēt citu. Pasaule ir vienota, un tajā viss ir savstarpēji saistīts. Un šajā objektīvās realitātes atlējumā, ko mēs dēvējam par pasaules zinātnisko ainu, šī savstarpējā saistība izpaužas pilnā mērā. Lai to skaidrāk izprastu, pietiek atcerēties, ka, teiksim, puķu zirnīši un sīkā augļu mušiņa atklāja mums pašu bio­loģiskās būtības dziļākos noslēpumus. Tiesa, lai tas notiktu, vaja­dzēja krietni pastrādāt gan augstmolekulāro savienojumu ķīmijas nozarē (tās rūpnīcas piesārņo atmosfēru un upes), gan gamma staru nozarē (ar tiem saistīti zināmie atomieroču aspekti).

Katra jauna cilvēka ģēnija uzvara ir agri vai vēlu atbalsojusies cilvēku ikdienas dzīvē. Un atbalsojusies kā labais. Katrā ziņā labā ir bijis vairāk nekā ļaunā. Minēsim, piemēram, pašu pēdējo iekarojumu — kosmosu. Lidojumi bezgaisa telpā prasa kolosālus naudas izdevumus. Tieši tāpēc dažam doma nobremzēt Visuma izpēti var likties diezgan pievilcīga. Jo vairāk tāpēc, ka to it kā viegli apstiprināt gan ar veselo saprātu, gan ar humānisma ap­svērumiem. Man ne vienreiz vien ir gadījies lasīt rakstus, kuru autori ierosina apstādināt kosmosa apgūšanu, bet atbrīvojušos līdzekļus izmantot dzīves līmeņa paaugstināšanai.

Taču jau šodien pavadoņi paredz laiku, brīdina par ciklonu tuvošanos, palīdz meklēt derīgos izrakteņus, tie ir neaizstājami kā tālsakaru objekti. Es tīšām nerunāju par galveno ieguvumu, ko nevar iekļaut šaurajos izdevumu un ienākumu rāmjos, — par apkārtējās pasaules noslēpumu izzināšanu.

Bet tieši alkas atklāt nezināmo aicina mūs tikai uz priekšu. Pa­mēģināsim noskaidrot, cik bīstama ir šī gandrīz instinktīvā tieksme. Amerikāņu fiziķis un rakstnieks Ralfs Leps reiz teicis, ka pat vis­izcilākie zinātnieki nevar īsti pasacīt, kurp mūs ved zinātne.

Mēģināsim apstrīdēt šo domu. Par uzskatāmu modeli izvēlē­simies izdomātu, taču realitātei diezgan tuvu situāciju. īsi sakot, aicināsim talkā mākslu — angļu Pedlera un Deivisa zinātniski fan­tastisko romānu «Mutants-59, plastmasu ēdājs». Kits Pedlers — biologs un ārsts, Londonas universitātes oftalmoloģijas katedras vadītājs — un žurnālists Džerijs Deiviss sīki izpētījuši mums ļoti interesantu situāciju, kad nejauša trīs savstarpēji pilnīgi neatka­rīgu faktoru sakrišana izraisījusi plastmasu sairšanas ķēdes reak­ciju, kas gandrīz vai novedusi līdz bojāejai visu civilizāciju. Tur­klāt šie faktori izskatījās gluži nevainīgi, vismaz tiem nebija nekā kopīga ne ar atomu, ne ar kosmosu. Pudele, kas pati sairst, nepiesārņojot atmosfēru, it kā nevarētu nest pasaulei nelaimi.