KITS PEDLERS DZERIJS DEIVISS: MUTANTS-59 PLASTMASU ĒDĀJS

Vienkārša loģika diktēja izeju: jāsintezē jauna, stiprāka inde, taču, ņemot vērā bēdīgo pieredzi, ne tik noturīga kā DDT, lai tā spētu pēc kāda laika pati noārdīties.

Šādas loģikas paraugu mēs arī atradām romānā. Par laimi, virs­roku guva daudz saprātīgāks viedoklis. Pateicoties daudzu valstu pūlēm, tika nolemts atteikties no universālas indes idejas, un zi­nātnieki sāka meklējumus, lai izstrādātu bioloģiskus aizsardzības pasākumus.

Priekšmetiem, kas no konveijeriem nonāk universālveikalu zā­lēs — no polivinila «salmiņiem» kokteilim līdz limuzīnam ar jau­nākajiem palīgmotoriņiem un automātiku —, šodien raksturīga viena kopīga iezīme: tiem bez utilitāras nozīmes ir arī kaut kāda psiholoģiska pievilcība, kas imponē pircējam. Tamlīdzīgi psiholo­ģiski smalkumi visā kailumā nostājas priekšā laimīgajiem pēdējo sistēmu mašīnu un elektrisko aparātu īpašniekiem. Jo dārgāks ir priekšmets, jo vairāk tajā visvisādu podziņu, sviriņu un ietaišu, no kurām lielum lielais vairums praktiski nav vajadzīgas. Bet firmā strādājošie psihologi zina — cilvēkam glaimo apziņa, ka viņš var pavēlēt sarežģītākai iekārtai, nekā ir kaimiņam. Turklāt absolūti nav svarīgi, vai tik ātri zūdošai varai ir kāds pamats. Tā ir apzināta rēķināšanās ar apspiesto ieprogrammētu varenību.

Ņemot vērā šādu patērētāja psiholoģiju, tiek radīti dažādi me­hānismi un ierīces, visjaunākie cigarešu, viskija un mazgāšanas līdzekļu paraugi.

«Pat ceļamkrāni, kurus mēs būvējam šodien,» saka Emanuēls Dembijs, pētniecības korporācijas «Motivational programmers» prezidents, «tiek radīti, ņemot vērā šo principu. To kabīnēm ir gluda plūdlīnijas forma, kas it kā paņemta no XXI gadsimta. Tā rīkojas kompānijas «Cuterpillar», «International», «Harvester», «Ferguson» … Kāpēc gan? To mehāniskie briesmoņi nerok labāk un neceļ smagākas kravas tikai tāpēc, ka operatora kabīne ir skaistāka. Taču uzņēmējam, kas pērk šos krānus, tie patīk la­bāk … Tātad pat rūpniecības iekārtu fabrikanti sāk pievērst uz­manību neutilitāriem, tas ir, psiholoģiskiem, faktoriem.»

Tāpat psiholoģiskie faktori ņem vērā arī ar pogu rindām no­maskētos glaimus un, kas mums ir sevišķi svarīgi, tā saukto psiholoģiskā sprieguma samazināšanos, kas saistīta ar zināma pro­dukcijas veida patēriņu.

Piemērs tālu nav jāmeklē. Visādu higiēnas līdzekļu ražotāji ļoti labi zina, ka pircējas nereti atsakās no tiem, baidoties aiz­sprostot kanalizāciju. Šķērslis, kas traucēja pieprasījumam, tika pārvarēts ārkārtīgi vienkārši — izlaižot papīra salvetes un tualetes papīru. Dosim atkal vārdu Dembijam: «Tika radīts jauns produkts, kas tūliņ izšķīst ūdenī. Savu galveno uzdevumu tas ne­veic labāk, bet tas nedaudz mazina spriegumu, kas ar to asociējas. Vai tā nav psiholoģiskā faktora ņemšana vērā?» Piekritīsim dokto­ram Dembijam. Skaidrs, ka psiholoģiskais faktors tiek ņemts vērā. Taču, atceroties nupat kā izlasīto sairtspējīgās pudeles odiseju, bū­sim piesardzīgi un nejūsmosim līdz ar minēto autoru. To, ka zi­nātne un bizness nebūt nav adekvāti jēdzieni, te nav vajadzības atgādināt.

3. ZARNU NŪJIŅAS METAMORFOZES

Tātad pēdējais notikums no mūsu īsā noveļu cikla. Kad pirms divdesmit gadiem tika atšifrēta DNS molekulas — galvenā iedzim­tības nesēja — struktūra, cilvēcei pavērās «gēnu inženierzinātnes» galvu reibinošās perspektīvas. Jaunu gēnu ietilpināšana organisma gēnu komplektā un defektīvu, veselībai potenciāli bīstamu gēnu izmešana no tā varēja atbrīvot cilvēci no smagām iedzimtām kai­tēm. Bet vai tad tikai tas? Varētu pārveidot visu ap mums esošo dzīvnieku un augu pasauli. Minēšu piemēru ar kviešiem, par ko rakstījis akadēmiķis V. Engelharts. Ja to gēnu hromosomu kom­plektā ietilpinātu slāpekli, rastos jauna kviešu šķirne, kas ne- piasītu augsnes mēslošanu ar slāpekļa mēslojumu. Augs mēslotu pats sevi. Lieki teikt, ka molekulārā bioloģija izvirzīja šāda veida uzdevumus par galvenajiem.

Par pētījumu materiālu noderēja, protams, visvienkāršākie orga­nismi — baktērijas. Sākumā izdevās pārstādīt to kodolos iedzim­tības materiālu, kas bija ņemts no augstāk organizētām būtnēm. Tā baktērijām tika «pārstādītas» tām neraksturīgas īpašības. Bū­tībā cilvēks bija radījis principiāli jaunu būtņu tipu, kas varēja kļūt par palīgiem cīņā ar slimībām, sabiedrotajiem cīņā par ražu. Tas no vienas puses. «Bet otrā polā,» kā rakstīja Engelharts, «iezī­mējas iespējas mākslīgi radīt, teiksim, tādas ļaundabīgu gēnu for­mas, kas būtu spējīgas spontāni vairoties un iesakņoties augstāko organismu gēnu aparātā, līdz pat cilvēkam, bet tas var atnest līdzi neskaitāmas nelaimes.» [6]

Bet turpināsim stāstījumu par «gēnu inženierzinātnes» posmiem, par šoreiz zinātniskā pētījuma loģiku.

Gēnu galvenais nesējs, kā zināms, ir hromosomas. Taču var pa­stāvēt ari sīkāki to veidojumi — gredzenveida plazmīdi.

Tieši tie arī kļuva par eksperimentu galveno objektu. Kad bija atrasts ferments, kas spēja sašķelt DNS atsevišķos posmos, Sten- fordas universitātē ķērās pie plazmīdu sašķelšanas, lai iesakņotu tajos svešus gēnus. Sākumā izdevās pārstādīt vienāda tipa gēnus radniecīgām baktērijām, bet pēc tam stafilokoku gēni tika pār­stādīti pavisam citiem plazmīdiem, tā sauktajai zarnu nūjiņai. Galu galā izveidojās pilnīgi jauns hibrīds, kam piemita kā sta­filokoku, tā zarnu nūjiņas īpašības. Bet pavisam nesen Karnegi institūtā Džona Morova grupai izdevās smalks eksperiments — zarnu nūjiņā ievadīja Dienvidamerikas krupja gēnus.

Vai nav tiesa, doktora Einslija eksperimenti (ar viņa nāves ziņu sākas romāns) nav salīdzināmi ar reālās zinātnes galvu reibinošajiem sasniegumiem?

Nākamajā posmā vajadzēja pārnest zarnu nūjiņā gēnus, kas atbildīgi par streptomicīna ražošanu. Ja veiktos, cilvēce būtu ieguvusi varenu līdzekli cīņai ar slimībām.

Taču eksperimentus negaidot pārtrauca paši pētnieki. ASV Na­cionālā zinātņu akadēmija ne vien pieņēma tādu zinātnes vēsturē nedzirdētu lēmumu, bet arī aicināja pasaules zinātniekus noteikt labprātīgu moratoriju pētījumiem gēnu inženierzinātnē ar zarnu nūjiņu. Amerikāņu bioķīmiķi aicināja pārtraukt eksperimentus, kas varētu inficēt cilvēka organismu ar hibrīdbaktērijām, kuru īpašības nav iepriekš paredzamas. Zarnu nūjiņa taču veido prāvu daļu no mūsu «iekšējiem iedzīvotājiem»!

«Šīs baktērijas celmi,» kā teikts izcilāko amerikāņu pētnieku paziņojumā, «mīt cilvēka zarnās, un tiem piemīt spēja apmainī­ties ar ģenētisko informāciju ar cita tipa baktērijām, kuru vidū ir arī slimību izraisītājas. Tādējādi nav izslēgts, ka jauni DNS elementi, ievadīti zarnu nūjiņā, var plaši izplatīties starp cilvēka, baktēriju, augu vai dzīvnieku populācijām, un šīs parādības sekas tagad nav iespējams paredzēt.»

Romānā «Mutants-59» katastrofa notika tāpēc, ka traģiski sa­krita trīs dažādas parādības, kas saistītas ar zinātnes un tehnikas progresa sekām. Domās mēs varējām izdarīt līdzīgu eksperimentu arī ar citiem trim neatkarīgiem procesiem, par kuriem vēstīts mūsu novelēs. Es šim nolūkam tīšuprāt izvēlējos līdzīgas situā­cijas. Nav jābūt apveltītam ar lielu fantāzijas spēju, lai ierau­dzītu daudz briesmīgākas ainas. Jo vairāk tāpēc, ka reālā biosfēra nepatīk Pedleram un Deivisam, kuri aiz lokālas piesardzības at­vēlējuši savai «uguņošanai» nelielu stūrīti Londonas centrā. Idejas ierobežošana acumirklīgi atriebjas ar mākslinieciskās pārliecības ierobežošanu. Mums paliek neskaidrs, kas izglābis no inficēšanās ar plastmasas mēri pārējo pasauli. Katrā ziņā ne jau Temza, kas brīvi ieplūdina visus savus netīrumus jūrā.