KITS PEDLERS DZERIJS DEIVISS: MUTANTS-59 PLASTMASU ĒDĀJS

Raits nobālējis pielēca kājās.

— Es protestēju!

— Lūdzu uzklausīt mani līdz galam, — Džerards viņu pārtrauca. — Es gaidīju no jums kaut vienu vienīgu nožēlas vārdu. Vārdu, kas liecinātu, ka no visa šā notikuma jūs kaut ko tomēr esat mācījušies. Ka jūs kaut daļēji atzīstat sevi par atbildīgiem sabied­rības priekšā.

Kad Kreimers iecerēja šo pasākumu, perspektīvas likās plašas un aizraujošas. Viņam bija idejas, un viņš tās īstenoja. Viņam rūpēja tehnikas progresa šaus­mīgās sekas.

Labi, sauciet mani par romantiķi, bet, kad es pirmo reizi sastapu Kreimeru, viņš nodeva man savu zināt­nes lomas izpratni. Viņš mācīja man, ka ir iespējams zinātnieku pūliņus izmantot cilvēku labā. Un izraut mūs no sagandētās kloākas, kurā mēs dzīvojam. Taču viņa nostāja mainījās, un mēs visi to zinām. Mana nostāja palika tāda pati.

Mēs varam apvienot savā aģentūrā visdažādāko specialitāšu zinātniekus, mēs varam izmantot viņu zināšanas, varam domāt radoši, mēs varētu pētīt un izstrādāt cilvēkiem nepieciešamus projektus. Ne vien lai iegūtu peļņu — tagad mēs acīmredzot esam gan­drīz izputināti —, bet lai ziedotu visu, kas mums ir, sabiedrības labā.

Neviens nekad īsti nezinās, cik liela ir mūsu atbil­dība par notikušo. Mēs radījām degronu, mēs izdo­mājām pudeli. Neviens nevarēja paredzēt, tieši kādas baktērijas savairosies uz šā pamata, bet mūsu pro­dukcijai — mūsu domas, mūsu atjautības auglim — to attīstībā bija būtiska nozīme. Neviens no mums nerūpējās ne par ko citu kā tikai par tehnisko atjau­tību. Mums veicās — Londona gandrīz vai aizgāja bojā. Ar to noteikti pietiek, lai krasi mainītu mūsu rīcības virzienu. Nākamreiz var aiziet bojā visa pa­saule. Ja aģentūra turpinās darbu — un es ceru, ka tā arī būs —, tai jau pašā sākumā jābūt skaidrībā, ko tā darīs un kāpēc. Protams, mēs esam akcionāri, un katrs grib ienākumus no ieguldītā kapitāla. Taču ari šajos apstākļos mēs droši vien varam atrast iespējas strādāt radoši un strādāt sabiedrības interesēs. — Dže­rards sastomījās… — Tas… tas ir viss, ko es gribēju pateikt. — Un viņš apsēdās savā vietā.

Kad Džerards bija beidzis, valdīja nāves klusums. Viņš pārlaida acis visiem pie galda sēdošajiem. Vie­nīgais, kas nenovērsās, bija Bikens, bet viņa izsmē­jīgajā skatienā nevarēja izlasīt ne piekrišanu, ne pārmetumu par kaismīgo toni.

Anna bija nodūrusi acis. Raits, tāpat kā Džerards, uzmanīgi ielūkojās apspriedes dalībnieku sejās, un varēja redzēt, ka šī nodarbība sagādā viņam zināmu atvieglojumu un apmierinājumu. Pēc ārējām pazī­mēm spriežot, Džerarda runa bija panākusi to, ko bija gribējis panākt Raits, — noskaņojusi pret kanādieti visus apspriedes dalībniekus.

Raits piecēlās.

— Paldies, doktor Džerard. Esmu pārliecināts, ka mūs visus ieintriģējušas jūsu idejas un priekšlikumi. Vai kāds gribētu komentēt doktora Džerarda… hm… sprediķi?

Acis nemirkšķinādams, Džerards raudzījās uz pre­tinieku. Ja viņš kādu vispār bija ienīdis, tad tas bija Raits ar saviem uzskatiem.

— Es domāju, ka atbildēt vajadzēs jums, — teica Džerards. — Tas bija mērķēts jums.

— Tik daudz es aptvēru, — greizi smaidīdams, at­bildēja Raits. — Varbūt mēs varam padiskutēt par to kādu citu dienu, teiksim, Tauerhillā vai Haidparkā, bet tagad, lūdzu, piedodiet man — mēs atgriezīsimies pie šīs apspriedes dienaskārtības.

Neviens neiebilda. Skenlons smaidīja, Bikens bāza pīpē tabaku. Juriskonsults Makdonalds lūkojās gries­tos. Anna kaut ko rakstīja bloknotā.

— Paldies, — turpināja Raits. — Tagad mums ir jāatrisina neatliekams uzdevums — jāievēl jauns aģentūras valdes priekšsēdētājs. Lūdzu nosaukt kan­didatūras.

Pēc īsas pauzes pirmais ierunājās Skenlons.

— Es redzu vienu piemērotu kandidātu — vecāko šīs aģentūras līdzstrādnieku, cilvēku, kas devis mūsu darbā vislielāko ieguldījumu, — jūs pašu.

Sers Hārvijs cienīgi palocīja galvu.

— Es atbalstu šo kandidatūru.

— Paldies, džentlmeņi. Vai ir vēl kādi ierosinā­jumi?

Raits jutās glaimots, taču centās to neizrādīt. Bikens nolika pīpi uz galda.

— Jā, ir. Es izvirzu doktora Džerarda kandidatūru.

— Doktora Džerarda? — Raits izskatījās pagalam pārsteigts. — Vai tas jāsaprot nopietni?

— Es vēl nekad neesmu runājis tik nopietni. — Bikens pamāja ar galvu. — Tas, ko viņš teica, bija taisnīgi teikts. Personiski man gribētos, lai aģentūra ietu tieši tādu ceļu. Es izvirzu doktora Džerarda kan­didatūru.

Raits aizsvilās.

— Atvainojiet, bet es nevaru pieņemt šo kandidatūru, un es novērtēju jūsu priekšlikumu kā pārsteidzošu vieglprātību. Doktors Džerards strādā pie mums pavisam neilgu laiku. Viņš nezina neko par aģentūras tapšanu, darbu, struktūru, un, atklāti runā­jot, es uzskatu, ka emocionālais uzliesmojums, kura liecinieki mēs nupat bijām, padara pilnīgi neiespē­jamu viņa tālāko sadarbību ar aģentūru, nerunājot nemaz par direktora pilnvarām.

Bikens dziļi ievilka dūmus un sacīja:

— Jūs izturaties tā, it kā jau būtu pārņēmis vadī­bas grožus. Jums vispār nav tiesību atrasties priekš­sēdētāja krēslā, kamēr tiek apspriesta jūsu kandi­datūra.

Raits jautājoši paskatījās uz Annu. Tā pamāja vi­ņam ar galvu.

— Varbūt patiesi būs labāk, ja tagad es ieņemšu priekšsēdētāja vietu, doktor Rait.

Viņi apmainījās vietām. Anna paskatījās uz juris­konsultu, kas sēdēja galda otrā galā.

— Lūdzam jūsu padomu, mister Makdonald. Vai šajā gadījumā ir kāda nozīme tam apstāklim, cik ilgi doktors Džerards bijis aģentūras štatā?

Makdonalds enerģiski papurināja galvu.

— No mana viedokļa nekādas.

— Tad turpināsim apspriešanu. — Raits dzīrās kaut ko teikt, bet Skenlons viņu atturēja. — Kas vēl ir par doktora Džerarda kandidatūru?

Beidzot saņēmās Makdonalds.

— Jā, es arī gribētu atbalstīt šo kandidatūru. Raits neizpratnē paraudzījās uz juriskonsultu, bet

tas jau šķirstīja savus papīrus.

— Kas vēl? — jautāja Anna. Atbildes nebija.

— Labi, tādā gadījumā balsosim. Man šķiet, ka pil­nīgi pietiks, ja pacelsim rokas. Kas ir par doktora Raita kandidatūru?

Rokas pacēla Skenlons un sers Hārvijs.

— Divi. Kas ir par doktoru Džerardu? Bikens un Makdonalds.

Džerards bija pavisam apmulsis, nespēdams saprast likteņa pēkšņā pavērsiena iemeslus, pilns aizdomu par šo abu rīcības motīviem. Anna uzrunāja grāmatvedi:

— Bet jūs, mister Mārks?

— Es piedalos te tikai kā konsultants, man nav balsstiesību. — Mārkss acīm redzami priecājās, ka viņam nav jāiejaucas sarežģītajā situācijā. Visi sa­springa.

— Divas balsis par katru kandidātu, — teica Anna.

— Iznāk, ka man jāizmanto sava izšķīrēja balss. Raits palūkojās uz viņu ar pateicību. Nebūdams

sevišķi tālredzīgs, viņš bija cerējis, ka apspriede ap­stiprinās viņu automātiski; negaidītā pretestība bija izsitusi viņu no sliedēm.

— Jā… — domīgi noteica Anna, nesteigdamās noņēma un salocīja tumšās acenes.

«Velns tevi rāvis!» domāja Džerards. «Vai tiešām tu izbaudi savu niecīgo triumfu? Tad aizrijies ar to!»

— Pēc visa šodien dzirdētā, — sacīja Anna, — es uzskatu, ka man jāatbalsta doktora Džerarda kandi­datūra.

Raits mazliet papurināja galvu, it kā neticētu pats savām ausīm. Džerards sēdēja kā no plaukta nokritis. Beidzot ķīmiķis atguva valodu un piecēlās.