KITS PEDLERS DZERIJS DEIVISS - MUTANTS-59 PLASTMASU ĒDĀJS

— Vai jūs zināt, kas ir Barets Kensingtonā? — jau­tāja Kreimers.

— Liels universālveikals?

— Nūja. Viņiem atgadījušās kaut kādas nepatik­šanas rotaļlietu sekcijā.

— Bez jokiem? — Džerards sarauca uzacis.

— Šķiet, ka nepatikšanas saistītas ar aminosti- rēnu.

Raits nolika papīrus, ko viņš kārtoja uz galda.

— Vai labāk nebūtu man? — viņš jautāja.

Raita aminostirēns bija atnesis pirmos lielākos

komerciālos panākumus. Aminostirēns, kura asprā­tīgā formula zināmā mērā pamatojās uz proteīna un polistirola molekulāro struktūru savienojuma, izrādī­jās lēts un viegli izgatavojams. Lielās firmas izvērsa masveida ražošanu, gūdamas krietnu peļņu. Amino­stirēns ne vien bija sairtspējīgās pudeles galvenā sa­stāvdaļa, bet arī tika izmantots burtiski simtos da­žādu izstrādājumu, sākot ar raķetēm un beidzot ar rotaļlietām.

— Labāk būtu, ja jūs paliktu, — teica Kreimers. — Anna jau ir tur. Es negribu piešķirt tam lielu no­zīmi. Gribētos vienīgi, lai šis gadījums neiekļūtu presē. Tāpēc tur vajadzētu būt kādam no mums.

Džerards jautājoši palūkojās uz Kreimeru.

— Vai nu rotaļlietu izstādē, vai Ziemsvētku tir­dziņā, es lāgā nezinu, kur ir izkususi kāda aminosti- rēna detaļa. Puisis, kas par to atbild, netiek nekādā skaidrībā. Varbūt vainojams karstums, bet varbūt — un tas ir visticamākais — kāds jokupēteris uzšļācis tam virsū acetonu. Mēs negarantējam aminostirēnu ne par ko. Vārdu sakot, aizejiet apskatīties, kas tur ir, un atvediet paraugu, lai varam pārbaudīt.

Džerards piecēlās un devās uz durvju pusi.

— Vai brauksiet ar mašīnu? Anna būs jums ļoti pateicīga, ja jūs viņu pēc tam aizvedīsiet uz mājām.

Durvīs Džerards satika Betiju ar paplāti rokā; uz paplātes bija pudele un dažas glāzes. Viņš pakāpās sānis, lai ļautu sekretārei paiet garām. Bikens pie­cēlās pirmo reizi pēc brokastīm un steidzās paņemt paplāti, nespēdams novērst skatienu no lielās zaļās pudeles.

«Nekā, man vis nepiedāvā,» nodomāja Džerards. «Tik un tā labības viskijs man iet vairāk pie sirds.» Un viņš izgāja ārā lietū.

Pirmssvētku transporta plūsmā lēni braukdams uz Baretu, Džerards domāja par Annu Kreimeri.

Viņš bija redzējis šo sievieti divas reizes. Pirmo­reiz Kreimera mājā pirmajā vakarā pēc ierašanās Londonā, otrreiz — dažas nedēļas vēlāk viņa aģen­tūrā. Divas tikšanās, bet ar tām pašām bija gana, lai Džerards saprastu — Anna pievelk viņu tā, kā ga­diem ilgi nav pievilkusi neviena cita sieviete.

Džerards nospieda bremzes pedāli, un mašīna slī­dēdama apstājās dažas collas no priekšā izskrējuša taksometra. Tas vienā mierā aizbrauca tālāk, un Džerards, tagad jau apradis ar Londonas ielu smir­doņu un jucekli, izmeta starpgadījumu no galvas un vērpa tālāk savu domu. Anna viņu satrauca.

Lai cik stingri vērtētu, Anna bija skaista sie­viete, — slaida, ar bieziem, kastaņbrūniem matiem, lielām, gaiši brūnām acīm un melnūksnēju ādu. Viņa turējās eleganti un brīvi, un Džerards neparko ne­varēja aizmirst šo Annas manieri, ko viņš piedēvēja aristokrātiskajai britu audzināšanai. Lūpu kaktiņos Annai slēpās tikko samanāms smaids, bet acis rau­dzījās mazliet izaicinoši. Nebija grūti iedomāties, kādus panākumus viņa gūst kā komentētāja, toties nevienam nenāca ne prātā, ka šī sieviete ir viena no vadošajām angļu zinātniskajām komentētājām.

Ar vīriešiem apieties viņa prata, par to nebija šaubu. Katrs, kam iznāca saskare ar šo sievieti, iztē­lojās, ka Anna interesējas tieši par viņu. «Iespējams, ka tas ir profesionāls triks,» nodomāja Džerards, «bet, ja arī tā, tad sasodīti iedarbīgs triks.»

Vispār Džerards pret sievietēm izturējās diezgan ciniski. Izirusī laulības dzīve un viss, kas nāca pēc tam, vairākas maz iepriecinošas dēkas mudināja viņu sargāties no nopietnām saistībām. Bet varbūt viņš pēc šķiršanās pārlieku dedzīgi bija meklējis sievietes, pārlieku alkaini un bažīgi bija tuvojies viņām. Lai nu būtu kā būdams, visi viņa mēģinājumi Juvināties ar sievietēm bija beigušies neveiksmīgi. Atri ievel- ties ar Džerardu siena kaudzē — jā, to gan, bet vai tad tos varēja saukt par panākumiem! Viņš bija skaists, izskatīgs, kaut arī ne skaists šā vārda paras­tajā izpratnē, un viņa vaigā bija saskatāma vīrišķīga spēka izpausme, kas tā valdzina sievietes. Tomēr radās iespaids, ka neviena no viņām nevēlas uzturēt ar viņu attiecības ilgāk.

Džerards sev par pārsteigumu konstatēja, ka ir sa­sniedzis ceļa mērķi — nelielu, koku ieskautu lauku­miņu aiz Bareta universālveikala. Kāds «bentlijs» atstāja vienu no nedaudzajām maksas stāvvietām.

Gribēdams iespiest savu «sitrojenu» brīvajā vietā, Džerards nebija ievērojis kādu nekaunīgu miniauto- mobilīti, kas bija turējies viņam aiz muguras un ta­gad mēģināja pašauties garām, lai iespruktu tajā pašā stāvvietā. Mazlitrāžas mašīnu vadīja garma­taina blondīne ar žilbinošu smaidu. Domādams, ka viņa grib tikai pabraukt garām, Džerards pameta ar roku, lai brauc vien, bet svešā sāka griezt iekšā stāv­vietā. Viņš zibenīgi padeva atpakaļ, un īsu brīdi ma­šīnas iecirtīgi tuvojās viena otrai, it kā gatavodamās tarānam. Tad meiča nospieda bremzes un izbijusies pakāpās atpakaļ. Ar riepām skardams apmales, Dže­rards iebrauca stāvvietā, izkāpa no mašīnas, iemeta skaitītājā dažas monētas un pāri laukumiņam devās uz Bareta namu.

Veikals ļumdēja vien no pircējiem. Agrāk Džerar­dam bija patikusi šī pirmssvētku steiga un veikala īpatnējā atmosfēra. Studiju gados viņš pats nereti bija stājies pie letes, lai brīvdienās kaut ko piepel­nītu. Viņš bija strādājis lielajos Toronto un Monreā- las universālveikalos, taču šeit, pie Bareta, bija pa­visam cita atmosfēra.

Lielajos Kanādas veikalos, par spīti uzkrītošajiem aicinājumiem pirkt nevienam nevajadzīgas lietas, valdīja gaiša Ziemsvētku līksme. Turpretī te visi iz­skatījās paguruši un nomocījušies, iepirkšanās ne­vienu neielīksmoja. Tas bija rituāls, ko izpildīja kā jebkuru citu rituālu, bet bez mazākā prieka vai ce­rībām. «Nē,» Džerards nodomāja, braukdams ar eskalatoru augšā uz rotaļlietu sekciju, «tiešām nevar teikt, ka pirkt rotaļlietas būtu sevišķs prieks.»

Rotaļlietu sekcijā kņada, ja jau lieto šo vārdu, bija vēl lielāka, un viņš lēsa, ka trokšņa līmenis ir augstāks par septiņdesmit decibeliem. Bērni klaiga- lēja, sasaucās, kampa rotaļlietas, rībināja bungas un pūta skārda taurītes; mazi atskaņotāji izķērca pērnā gada šlāgerus, metāliski čīkstēja muzikālās vācelītes. Augstos toņos gaudoja ar elektriskajām baterijām darbināmas mašīnīles un motoriņi, pa vidu ar savu mehānismu dūkoņu jaucās pulksteņi un simtiem dzelzs zvēriņu, kas klaudzināja kājas, bezjēdzīgi lē­kādami pa lielu, apaļu galdu.

Sekcijas otrā galā bija tradicionālā Ziemsvētku ala, kur stāvēja gara rinda pie Ziemsvētku vecīša. Pie alas bija aizžogojums ar izkārtni «Pastaiga pa Mē­nesi». Turpat Džerards ieraudzīja Annu Kreimeri.

— Sveiks! — Anna uzsauca un iepazīstināja kanā­dieti ar sprogainu, enerģisku jaunekli biezā tvīda jakā. — Misters Espainels, doktors Džerards.

Viņi sarokojās. Izstīdzējušais Espainels vēl bija jauns, un viņa roka bija gļēva un mikla.

— Nu, ejam, — uzaicināja Džerards.

Espainels veda viņus uz publikai patlaban slēgto

panorāmu.

Baretam ar savu atrakciju bija izdevies pārsteigt visu pilsētu. «Tā viņam droši vien izmaksāja tūksto­šus,» nodomāja Džerards. Firma nebija žēlojusi naudu, lai uzbūvētu precīzu Mēness modeli ar vi­sām sudraba smiltīm un, galvenais, trīs kosmonautu skafandros ģērbtas figūras dabīgā lielumā. Viena no tām, kā paskaidroja Espainels, varot noliekties, pa­celt Mēness iežu gabalu, aiznest to līdz kuģim, ielikt konteinerā un atgriezties tajā pašā vietā. Ķibele sā­kusies acīmredzot tieši ar šo trešo robotu — ar kos­mosa kuģa komandieri.