KITS PEDLERS DZERIJS DEIVISS - MUTANTS-59 PLASTMASU ĒDĀJS

— Tā jau ir . ..

Betija pasniedza Džerardam tēju, un viņš, paņēmis tasīti, piegāja pie loga, lai paskatītos lejup uz ielu, kur ņirbēja dzeltenas ugunis. Atkal līņāja, un Dže­rards skumīgi nodomāja, ka viņa dzimtajā pilsētiņa, kas atrodas Kanādā, ielas droši vien ir nokaisījis bal­tas pirmais sniegs. Atmiņā nāca tas mirklis pirms diviem gadiem, kad viņš iepazinās ar Arnoldu Krei- meru, kas bija atlidojis uz Kanādu, lai veiktu pētī­jumus universitātē, kur strādāja Džerards.

Trīs mēnešus viņi nostrādāja kopā. Kreimera eks­perimentu tēma bija plastmasu pašsairšana, un šī darba rezultātā Džerarda dzīvē notika negaidīts pa­vērsiens. Viņš ļāvās vēl vecākām atmiņām, cenzda­mies izprast savu toreizējo dvēseles stāvokli.

Viņš bija ārsts ar pieticīgu praksi nelielas Ontario provinces pilsētiņas raktuvēs. Tur viņš sastapa Sa- ronu, apprecēja viņu un, sievas nevaldāmās enerģijas saindēts, trīsdesmit gadu vecumā nolēma izmēģināt spēkus jaunā darba laukā — eksperimentālajā biolo­ģijā. Pēc trim gadiem, kad ieradās Kreimers, dzīve universitātē Džerardam sāka atgādināt ceļu, kas ne uz kurieni neved.

Kreimers bija mācījies Harvardā, pie labākajiem Amerikas zinātniekiem. Šim neparasti gudrajam cil­vēkam turklāt piemita apbrīnojama aktivitāte un ār­kārtīga kritiskas analīzes spēja. Sākumā Džerardam bija grūti pierast pie viņa. Šajā cilvēkā nikni virmo­jošie radošie spēki gluži vienkārši biedēja viņu, un tikai pēc kāda laika Džerardam izdevās nodibināt normālas attiecības ar Kreimeru. Bet, kad tas bija no­ticis, saskare ar Kreimera intelektu noderēja Dže­rardam par varenu stimulu darbā.

Kreimers apmetās Džerarda mājā, un Šarona pie­skatīja viņus abus. Džerardam tas bija lielu cerību laiks, un, kad Kreimers beigu beigās atgriezās An­glijā, lai dibinātu tur savu zinātnisko aģentūru, Džerards saprata, ka nekad nespēs pielāgoties pie­smakušajai atmosfērai provinces universitātē ar tās negrozāmo rangu tabulu.

Starp Džerardu un Šaronu sākās nesaskaņas, kas galu galā noveda pie abpusējas neuzticības un atbai­doši netīras laulības šķiršanas. Džerards vēl gadu palika universitātē, bet aizvien vairāk noslēdzās sevī un aizvien asāk vērsās pret veco profesoru uzspiesto autoritārās varas sistēmu.

Dumpis vainagojās panākumiem, bet, kā dumpinie­kiem nereti mēdz gadīties, no viņa novērsās kā ienaidnieki, tā piekritēji. Tieši šajās smagajās dienās atskanēja telefona zvans no Londonas un Kreimers uzaicināja viņu pāriet aģentūrā. Džerards acumirklī izlēma, iesniedza atlūgumu, pārdeva māju, mēbeles un mašīnu un, samazinājis savu īpašumu līdz diviem čemodāniem, lidoja pāri okeānam, lai ieņemtu pie­dāvāto vietu.

Pavirši spriežot, Kreimera pasākums izskatījās jauns un aizraujošs. Grupa speciālistu, apvienojuši savas spējas un zināšanas ar Kreimera organizato­risko ģēniju, paredzēja un atrisināja jebkuru zināt­nisku un tehnisku problēmu.

Pamazām iziedama ārpus problēmu risināšanas rāmjiem, grupa nonāca pie vairākiem ārkārtīgi iene­sīgiem izgudrojumiem.

Viens no tiem bija ķīmiķa Raita lolojums amino- stirēns — jauns izturīgs izolācijas materiāls, kas ta­gad tika plaši izmantots rūpniecībā. Otrs izgudro­jums īstenībā bija mēģinājums tikt galā ar atkritumu likvidēšanas problēmu — plastmasas pudele, kas gaismas ietekmē sairst smalkos putekļos.

Džerardam šī ideja likās apbrīnas vērta, bet pēc kāda laika viņš sāka just, ka grupa kaut ko ir zaudē­jusi. Šī pārmaiņa savā ziņā bija saistīta ar paša Ar­nolda Kreimera personību.

Arnolds Kreimers iedvesa godbijību. Šis lieliski veidotais, spēcīgais vīrietis reti kad skatījās acīs sa­vam sarunu biedram. Ar smagiem plakstiem segto zilo acu skatiens šķita vērsts tālumā pāri otra galvai. Kad viņš nolaida acis, tās izstaroja gandrīz vai ne­pārvaramu spēku. Viņš bija nepārspējams runātājs, zināja gandrīz visu un tik nemaldīgi izjuta vārdu, ka reizēm tas jau robežojās ar dzeju.

Un tomēr kopš tā laika, kad viņi bija veikuši ko­pīgus pētījumus Kanādā, ar Kreimeni bija notikušas pārmaiņas. Bet varbūt Džerards tolaik nebija viņu pienācīgi pazinis?

Kanādā Kreimers bija īsts nemiera gars. Visa viņa erudīcija, viss viņa intelekts bija pakļauts meklē­jumiem, pareizāk sakot — meklējumu priekam (tiesa, ne katrs iedrošinātos lietot šo vārdu attiecībā uz Krei- meru). Viņš ar sajūsmu pavadīja stundas, pat die­nas, prātojot, filozofējot un izvirzot teorijas.

Tagad no tā visa nebija vairs ne miņas. Tagad Dže­rards redzēja savā priekšā pavisam citu Arnoldu Kreimeru nekā tas, kuru viņš kādreiz bija pazinis. Agrākais plašais, domām dzirkstošais runas plūdums tagad bija iežņaugts eklektiskā, aprautā, dažbrīd pat skarbā komersanta ātrrunā. Katra viņa piezīme, katrs spriedums, katra doma bija pakļauta vienam mēr­ķim — izdevīgumam. Lai kāds bija vērtējums, viņa vienīgā mēraukla bija — vai ar to var taisīt naudu.

Ja agrākais Kreimers bija apspiedis ar savu inte­lektu, tad tagadējais Kreimers apspieda divtik vai­rāk. Viņš pat biedēja ar to. Viņa enerģija dedzināja kā lāzera stars. Radās iespaids, ka viņš ar mokām valdās, lai neuzbruktu jums. Agrāk Džerards bija jutis zināmu tuvību ar šo cilvēku, bija tiecies pēc draudzības ar viņu; tagad Kreimeru no Džerarda un visiem pārējiem šķīra bosa stāvoklis. Kļuvis par saimnieku, viņš nesaudzēja nevienu un sevi jau nu nepavisam. Viņā vēl bija daudz pievilcības, taču tagad šo pievilcību izstaroja cilvēks, kuru bija ap­sēdusi viena vienīga dziņa — gūt panākumus par katru cenu.

Istabā zagās iekšā krēsla. Pēkšņi iedegās gaisma — bija ienācis Kreimers.

— Nu, kā? — Viņš apskatījās apkārt. — Vai kaut ko izdomājāt, džentlmeņi?

Visi četri pacēla acis. Lai gan visi jutās noguruši, Kreimera klātbūtne lika viņiem izslieties taisni. Krei­mers, šis četrdesmit piecus gadus vecais vīrietis ar platajiem pleciem un pieliekto lielo galvu, prata acu­mirklī pievērst sev vispārēju uzmanību, lai kur viņš arī parādītos.

— Atgriezāmies tai pašā vietā, no kuras sā­kām, — teica Raits, pieiedams tuvāk Kreimeram.

— Tā jau es domāju, — sacīja Kreimers. — Neko citu es arī negaidīju.

Bikens izstiepa kājas un vienaldzīgi salika rokas aiz pakauša.

— Tātad viss, ko mēs pēdējās dienās esam darī­juši, ir priekš kaķiem?

— Uz katru prātīgu domu jums ir bijušas septiņas nekur nederīgas, — sacīja Kreimers, — un tagad, ja atļaujat, es gribētu noturēt ar jums īsu apspriedi. „

— Tagad? — novaidējās Bikens.

Kreimers pamāja ar galvu.

— Jā, tieši tagad. Zinu, ka esat noguruši, bet ne­reti tieši šādos brīžos dzimst vislabākās idejas. Aplū­kosim no jauna visus jūsu priekšlikumus un pado­māsim, kāpēc tie neko nav devuši. Varbūt mums nekas neiznāks, bet var arī gadīties, ka mēs uzdura­mies vienai otrai pieņemamai idejai, ap kuru pa­lauzīt galvu brīvajās dienās.

Kreimers paskatījās uz nogurušajiem cilvēkiem.

— Betija atnesīs mums pudeli īsta skotu viskija. — Viņš pameta ar galvu uz Bikena pusi. — Vislabāko, Džoku. [1] tiesa, vēl kaut kam ir jāpievērš uzmanība.

Viņš vēlreiz pavērās apkārt un, liekas, tikai tagad ieraudzīja Džerardu.

— Lūk, varbūt jūs varat palīdzēt. Būs mazliet jā­pastaigā .. .

Džerards centās neizrādīt savu prieku. Kaut tikai rastos izdevība izrauties no šo sienu žņaugiem! Viņš gandrīz nemaz nebija piedalījies pēdējo dienu strī­dos, apzinādamies, ka nav pietiekami kompetents ķīmijā.