KITS PEDLERS DZERIJS DEIVISS - MUTANTS-59 PLASTMASU ĒDĀJS

Visi apklusa.

— Pateicos. Vispirms atļaujiet man apsveikt jūs Gerlohas bāzē. Ceru, ka jūs redzējāt visu, ko vien vēlējāties.

Daži draudzīgi iespurcās. Virsnieks smaidot sacīja:

— Bārā nav iemontēta neviena noklausīšanās ierīce, ticiet man, džentlmeņi, tā ka varat līksmoties pēc sirds patikas.

Kāds pacēla glāzi un izsmējīgā tonī sacīja:

— Lai dievs jūs svētī, valdniek.

Virsnieks turpināja:

— Tagad par rītdienas programmu. Rīt no rīta mēs iepazīsimies ar apmācībām raķešu «Polaris» vadī­šanā — baidos, ka tur nedrīkstēs fotografēt —, bet pēcpusdienā bija ieplānots apskatīt «Tritonu», Kara­liskās flotes zemūdeni, kas bruņota ar «Polaris» tipa raķetēm. Kā jums jau tika paziņots, šo zemūdeni bija nolemts rīt no rīta novietot dokā, taču neparedzētu apstākļu dēļ mēs jūs vedīsim uz sauso doku, kur re­montē zemūdeni «Resolution». Jā, un vēl kas: pus­dienosim septiņpadsmitos trīsdesmit. Paldies par uz­manību.

Anna pagriezās pret Metu.

— Kas noticis? Parasti viņi ir precīzi kā pulksteņi.

Mels bija nopietnāks par nopietnu. Viņa skatiens

šaudījās pa telpu, meklējot atbildi.

— Piekrītu tev. Jābūt kādam nāvīgi svarīgam iemeslam, citādi viņi nemainītu dienaskārtību. Katrā ziņā kaut kas ir atgadījies.

Ķīles universitāte atri atklajas, ka Sleiters ir ne­parasti apdāvināts matemātiķis, bet kāds viņa grupas

audzinātāja referāts pārliecināja Sleiteru, ka viņam piemīt peļama tieksme savos domu gājienos aizklīst ārpus saprātīgas indukcijas robežām. Aizstāvējis di­sertāciju, Sleiters apmeklēja vairākus Ziemeļameri­kas institūtus, bet pēc tam atgriezās Anglijā, lai, urb­damies cauri zinātniskajiem žurnāliem, sameklētu kādu darbu. Ceļojums pa Ameriku nebija neko de­vis, ja neskaita kādu nelielu, pašu par sevi nenozī­mīgu notikumu.

Iztērējis vairāk naudas, nekā bija ieplānots, viņš no Kenedija lidostas uz Manhetenu tomēr brauca nevis ar taksometru, bet gan ar helikopteru, gluži vienkārši tāpēc, lai apskatītu pilsētu no putna lidojuma.

Lidodams rietumu virzienā pāri Bruklinai, viņš lū­kojās lejup uz ielām un krustojumiem, kas bija pie­blīvēti ar automašīnām, un uz brīdi iedomājās tās kā vienotu sistēmu, kā asinsķermenīšus asins plūsmā. It kā ietekmējot cits citu un paklausot gaismas sig­nāliem, šie spīdošie, krāsainie punktiņi kustoties pa­kļāvās noteiktam ritmam. Sleiters pat uzmeta pie­zīmju grāmatiņā vienkāršus matemātiskus tuvināju­mus, un, kad helikopters nolaidās zemē, viņu jau bija pārņēmis tas īpašais satraukums, kas liecina par jau­nas labas idejas rašanos.

Atgriezies Anglijā, Sleiters pēc ilgiem un moko­šiem meklējumiem atrada darbu transporta ministri­jas pētniecības centrā un ar autoceļu inženieru un elektronikas speciālistu palīdzību ķērās pie savu ieceru īstenošanas.

Viņš izdomāja savam projektam arī nosaukumu: «Ceļu sistēma, kas mācās».

Vienkāršoti sakot, Sleiters gribēja noslēgtu ielu sistēmu padarīt par kaut ko līdzīgu bioloģiskam ve­selumam. Apgādāt to ar «maņu orgāniem» — foto­elementiem un pneimatiskajiem skaitītājiem, kas būtu novietoti zem asfalta seguma, un televīzijas ka- mērām. Visu informāciju, kas nāktu no šiem «maņu orgāniem», ievadīt skaitļotājā, kas, pamatojoties uz līdzšinējo pieredzi, būtu spējīgs koriģēt savus lēmu­mus, citiem vārdiem sakot, «mācīties». Un, visbei­dzot, saistīt šo skaitļotāju ar gaismas signāliem un policiju, kas regulē satiksmi.

Sleitera sistēma atšķīrās no citām līdzīgām sistē­mām ar to, ka skaitļotāji spēja «apgūt» transporta plūsmas tā kontrolei uzticētajās ielās un tādējādi palielināt kustības intensitāti katrā atsevišķā dienā, nedēļā vai mēnesī. Pret šo projektu iebilda vienīgi policija un kaut kāds Ezertons.

Policija, pēc Sleitera domām, bija neapmierināta tīri emocionālu apsvērumu dēļ: viņiem, cilvēkiem, jā­kļūst par mašīnas vergiem! Tas taču pazemos viņu ^cilvēka cieņu!

V Ezertons, kas ietilpa komisijā, kura galu galā bija "^ .sankcionējusi ierosināto projektu, tomēr palika ne­lokāms pašas idejas pretinieks un apgalvoja, ka nav » ' pietiekami apsvērtas visas sekas un ka nav iespējams - pietiekami precīzi noteikt paša skaitļotāja eksplua­tācijas īpatnības.

Eksperimentam izvēlējās rajonu, ko no ziemeļiem ietvēra Naitsbridža, no dienvidiem — Kromvelrouda, no rietumiem — Glosterrouda, bet no austru­miem — Slounstrīta. Bija vajadzīgi četrpadsmit mē­neši, lai uzstādītu nepieciešamās ierīces un ieliktu kabeļus, kas saistītu tās ar skaitļotāju un vadības posteni netālajā Impērijas koledžā.

Pirms eksperimenta sākšanas tika savāktas izsme­ļošas ziņas par transporta plūsmu rajonā, lai būtu iespējams salīdzināt kustības ātrumu pirms un pēc sis­tēmas iedarbināšanas. Beidzot sistēma tika savienota ar kontrolposteņiem uz maģistrālēm, kas veda iekšā rajonā un ārā no tā, lai skaitļotāja lēmumus varētu ņemt vērā ari blakus kvartālos.

Mašīnai bija vajadzīgi trīs mēneši, iekams tā «ap­guva» vajadzīgo kursu, trīs «pašmācības» mēneši, iekams pilnīgi apzinājās savas funkcijas. Un tikai pēc vairākkārtējām pārbaudēm tai uzticēja pārvaldīt sa­vus nervus un muskuļus — gaismas aparātu signālus un ar rācijām apgādātos policistus.

Sleiters atcerējās, ar kādu satraukumu viņi pirmo reizi uzticēja kustības kontroli mašīnai. Informāciju par kādreizējām transporta plūsmām novietoja bla­kus skaitītājiem, kuri tagad reģistrēja skaitļotāja va­dītās plūsmas. Vairākas mokoši garas minūtes skai­tītāji nerādīja nekādas izmaiņas, bet tad lēni, ļoti lēni sākās uzlabošanās. Mašīna it kā pukojās, ka tai uzlikta tik liela atbildība. Turpmākajās stundās līdz pat vēlam vakaram ātrums turpināja neatlaidīgi pie­augt.

Iepriecinātie zinātnieki atstāja sistēmu asistentu uzraudzībā, lai pienācīgi apslacītu uzvaru.

No tā brīža sistēmas caurlaides spēja nemitīgi pie­auga, līdz sasniedza aprēķināto lielumu. Bet šodien Sleiters atkal nezināja, kur dēties. Viņš nervozi stai­gāja pa vadības posteņa telpu, te pārlikdams aktu vākus, te paraustīdams kādu vada galu.

Viņam priekšā kā kareivji ierindā stāvēja četrdes­mit astoņi televīzijas ekrāni, bet blakus katram no tiem apgaismots skaitītājs rādīja transporta plūsmas intensitāti attiecīgajā krustojumā. Savukārt blakus skaitītājam uz īpašas kartītes bija atzīmēts kontrol­skaitlis, kas raksturoja transporta plūsmu pirms sistē­mas iedarbināšanas. Sleiters pārlaida acis ekrāniem, uz kuriem bija redzama nepārtraukta, blīva straume, vieglo mašīnu un autobusu virkne, un mierināja sevi ar cerību, ka gan jau viss būs labi. Viņš palūkojās pulkstenī: vēl bija atlikušas desmit minūtes. Velns viņu sazina, kā lai sarunājas ar ministru, cik bieži jāsaka «ser» un cik bieži jāklanās…

Vadības postenī šodien valdīja neparasta kārtība. Sleiters tikko bija atturējis sekretāri, lai viņa neno­liktu uz pults puķpodu. Beidzot viņa pabāza galvu pa durvīm un pavēstīja:

— Viņi ir klāt.

Gaitenī varēja dzirdēt tuvojamies balsis, tad atvē­rās durvis un ienāca pētniecības centra direktors, mi­nistrs, divi viņa palīgi un .. . Ezertons. Direktors iepazīstināja viesus ar Sleiteru; šodien viņš starot sta­roja profesionālā pievilcībā.

— Nu, Sleiter, varbūt jūs īsumā pastāstīsiet mums par savu garabērnu. Es dzirdēju, ka tam ejot ļoti labi.