KITS PEDLERS DZERIJS DEIVISS - MUTANTS-59 PLASTMASU ĒDĀJS

Ūdens strūklas slīdēja pa kabīnes logu rūtīm un, saplūzdamas straumītē, gandrīz pilnīgi aizslēpa biezo mākoņu segu, kas pletās pār lidmašīnu.

Komandieris gribēja sazināties ar Hītrovas dispe­čeru, cenzdamies atšķirt viņa balsi starp neskaitāma­jām pļāpām, kas piepildīja visu ēteru.

— Alfa Čārlijs izsauc 510. reisu. Jums ir atļauts ielidot zonā un, ieejot 82. kvadrātā, pagriezties pa labi.

— Pateicos, Alfa Čarlij, pagriežos pa labi…

Kamēr komandieris sarunājās, bortinženieris atzī­mēja, ko rāda visu četru dzinēju kontrolierīces: kāda ir temperatūra, vilcējspēks, eļļas spiediens. Savus novērojumus viņš ierakstīja bortžurnālā, kas bija piesiets pie mērierīču pults, bet milzīgais gaisaku- ģis pa to laiku sasvērās uz sāniem, lai izdarītu pēdējo virāžu un ieietu radiosignālu konusā, kas aizvadītu to līdz skrejceļam. Otrais pilots atzīmēja, ka viņi laižas lejup, precīzi ievērojot kā virzienu, tā nolaišanās leņķi… Viņiem aizslīdēja garām pirmais vertikālais marķieris . . .

Ena Harisa tikko bija uzvārījusi virtuvē tēju un tagad, drūmi vērdamās logā, malkoja to no svilinoši karstās tases.

510. reisa lidmašīnas kreisajā spārnā bija iemontēta neliela metāla kastīte, bāztin piebāzta ar sarežģītām iespiestajām shēmām. Zem spožās dūralumīnija ādas slēpās vesels artēriju un vēnu tīkls, kas bija gandrīz tikpat sarežģīts kā dzīvs organisms un kura uzde­vums bija kontrolēt degvielas padevi otrajam dzi­nējam. Tieši no šejienes bortinženieris saņēma ziņas par otrā dzinēja barošanu, kā arī par turbīnā rēcošā liesmu viesuļa temperatūru.

Bet tad pelēkajā metāla kastītē no lodējuma vietas sāka liekties nost divus centimetrus garš vadiņš.

Kabīnē lidmašīnas komandieris pārmija pēdējos vārdus ar dispečeru uz zemes.

— Alfa Cārlijs izsauc 510. reisu. Jums atļauts no­laisties uz ceturtā skrejceļa. Uz redzēšanos!

— Paldies, Alfa Čārlij. Uz redzēšanos!

Un komandieris izslēdza raidītāju . ..

Šajā mirklī spārnā iemontētā kastīte pilnīgi izgāja no ierindas. Otrajā dzinējā sāka plūst degviela no centrālās tvertnes, kas atradās fizelāžas apakšējā daļā, plūda tā, it kā no kreisā spārna nākošais deg­vielas vads būtu iepriekš noslēgts.

Taču tas nebija noslēgts …

Sadegšanas kameras bija pārpildītas. Pēkšņi atska­nēja dobjš sprādziens, viena no turbīnas vārpstas lāp­stiņām nolūza un kā lode uzšāvās augšā. Dzinējs eks­plodēja un atrāvās no piestiprinājuma vietas. Saplo­sītā lāpstiņa iecirtās spārnā kā naža asmens miesā, uzšķērzdama hermetizētās caurules un šūnām līdzīgās metāla plāksnes. Beidzot lāpstiņa iestrēdza blīvā cau­ruļvadu savijumā. No sabojātajām caurulēm kā asi­nis izšļācās sarkanais hidrauliskais šķidrums. Acu­mirklī atvērās iekšējie un ārējie eleroni un tūlīt pat arī iesprūda. Spārns slīga uz leju, neatlaidīgi vilk­dams ievainoto mašīnu tālāk prom no radiosignālu konusa, kas garantēja drošību …

Misis Harisa skumīga pabeidza dzert tēju un iz­gāja dārzā, lai noņemtu izžauto veļu. Līdzko viņa bija salocījusi pirmos lietū un miglā pievilgušos pa­lagus, viņa izdzirdēja tuvojamies lidmašīnu.

Divdesmit gadu viņa bija nodzīvojusi tikai dažas jūdzes no Ailvortas aerodroma skrejceļiem, tāpēc sākumā nepievērsa troksnim nekādu uzmanību. Bet tad, kad tas aizvien pieņēmās spēkā, misis Harisa ielūkojās miglā ciešāk. Tagad kaukoņa gandrīz vai plēsa pušu ausis, un tad piepeši dārza viņā malā virs ābelēm no tumsas iznira briesmonis ar dīvaini no­laistiem spārniem.

Ena Harisa pavisam īsu mirkli skatījās, neticīgi pa­vērusi muti, tad apcirtās un metās skriet uz māju. Kad Viņa bija tikusi līdz durvīm, lidmašīna kā milzu lāpa piepildīja ar gaismu visu izplatījumu. Pēdējais, ko sieviete ievēroja, zaudēdama samaņu, bija lielam, melnam pīrāgam līdzīgs ritenis, kas aizdrāzās pāri pēdu augstāk.

No šā brīža 510. reisa mašīna pārstāja būt lidapa­rāts un pārvērtās par krītošu, irstošu detaļu masu. Ritenis ietriecās bēniņos, izsvaidīdams kārtīgi sa­rindotās grāmatas, dakstiņi un sijas lidoja pa gaisu kā salauzti sērkociņi. Viens spārns ķēra māju otrpus ielas, bet fizelāža kā gigantiska torpēda aizdrāzās pa pašu ielas vidu, izmētādama uz visām pusēm auto­mašīnas un cilvēkus un atstādama aiz sevis draus­mīgu nāves vālu. Labā spārna motors, turbīnu lāpstiņām joprojām kaucot, iegāzās pārpildītajā uni­versālveikalā un tur eksplodēja. Lidmašīnas aste aiz­virpuļoja kā bumerangs un izurbās cauri Bingo kole­džas sienai, nozuzdama biezos putekļu mākoņos. Sa­dragātais priekšgals kā milzu lode atsitās pret ielu un, griezdamies kā vilciņš, ar varenu rikošetu iedzi- nās māju blīvā, saberzdams putekļos sienas un gries­tus. Pārējā fizelāžas daļa aizkūleņoja pa gaisu, kai­sīdama saplosīta metāla šķembas.

Četrdesmit astoņi pasažieri un apkalpes locekļi zaudēja dzīvību gandrīz momentāni, kad sadragātās starpsienas un izrobotie apšuvuma gabali samala viņu miesas un izkaisīja tās pa ielu. Visbeidzot līdz nepazīšanai pārvērstās lielās lidmašīnas daļas, atsitu­šās pret zemi, mūriem gāžoties un grūstot, nokrita uz apkārtējo māju jumtiem.

Kāda vieglā mašīna, kas gluži kā rotaļlietiņa bija uzmesta uz garāžas jumta, lēni noslīdēja lejā un ar riteņiem gaisā palika guļam uz nomelnējušā asfalta.

Kāds vīrietis, viebdamies aiz sāpēm, izrausās no savas mašīnas vraka un kā apdullis aizklumburoja pa ielu. Viņa seja bija kā akmenī cirsta. Līkumodams pa ielu, vīrietis instinktīvi apgāja šķēršļus — izmētātos aviacijas maisus un elegantos adas čemodānus. Viņa acis vairījās uzlūkot visapkārt gulošos līķus.

Anna Kreimere drebinādamās stāvēja stiprajā lietū. Uzcēlusi kapuci, viņa pūlējās saklausīt, ko megafonā saka krastā stāvošais virsnieks.

Viņa atradās uz neliela mīnu kuģa tiltiņa un rau­dzījās lejup uz atomzemūdeni, kas bija bruņota ar sešpadsmit raķetēm «Polaris».

Sešpadsmit neapsegtas lūkas veda uz raķešu cau­rulēm, kas vairāk nekā četrdesmit pēdu dziļi stiepās visa valim līdzīgā zemūdenes korpusa garumā. Ce­ļamkrāns lēnām laida iekšā zemūdenē raķeti. Anna kopā ar nedaudziem žurnālistiem spiedās tuvāk stū­res mājai, lai paglābtos no negantajām gāzmām. Viens no žurnālistiem pienāca Annai klāt un piebik­stīja viņai pie pleca. Saņurcītā platmale centās pa­slēpt degunu ar lielu lāsi galā.

— Es zinu, ko tu domā. — Viņš greizi nosmīnēja.

— Tev ir samaitāta domāšana, — viņa atjokoja.

Viņi noskatījās, kā divi matroži noklāj ar plasti­kāta plēvi lūku, kurā tikko bija ielaista raķete.

Virsnieks spalgā balsī stāstīja:

— Augstais spiediens, kas rodas, eksplodējot pa­rastajam bezdūmu pulverim, triec raķeti pret mem­brānu. Membrāna pārplīst, un raķete, skaitļotāju va­dīta, atstāj zemūdeni. ..

Virsniekam turpinot stāstījumu, Anna prātoja, vai spēs iegaumēt rakstam nepieciešamo izklāsta secību, un mierināja sevi ar cerību, ka oficiālajā informācijā detaļu būs pietiekami. Varbūt virsnieku kajītē viņa jau uzmetis kādas rindas.

Vētra brāza pret iluminatoriem lietus sīpas, zem­ūdeņu bāzes nojumes tinās pustumsā, bet iekšā bija gaiši un silti, murdēja balsis.

Kāds vecākais virsnieks uzrunāja klātesošos:

— Lūdzu mazliet uzmanības, lēdijas un džentl­meņi, lūdzu …