KITS PEDLERS DZERIJS DEIVISS - MUTANTS-59 PLASTMASU ĒDĀJS

— Jā, ser, caurlaides spēja turas Vienā līmenī. Kustības ātrums gandrīz visur palielinājies par as­toņiem komats četriem procentiem.

Ministrs, kuram tā šodien bija jau trešā vizīte, mē­ģinādams izrādīt kaut šķietamu interesi, sacīja:

— Kustības ātrums … jā, protams. Tomēr izstās­tiet man visu tā, it kā … it kā es būtu trīs gadus vecs, atpalicis bērns.

Viņš pasmaidīja, atsegdams tabakas nodzeltinātus zobus.

Sleiteram neatlika nekas cits kā sākt, pēc viņa paša izteiciena, «parasto atgremošanu kretīniem». Di­rektors tēvišķīgi noskatījās, bet ministrs laiku pa laikam pamāja ar galvu, reizēm noliekdams to ze­māk, it kā lai parādītu, ka izpratis jautājumu visā pilnībā.

Skaitļotājs blakus istabā darbojās gandrīz bez trokšņa: bija dzirdami tikai aprauti klikšķi, ieraksta galviņām mainot savu stāvokli. Nekas šajā klusumā neliecināja par to, kāda informācijas straume plūst uz šejieni no blakus krustojumiem. Skaitļošanas iekārias, veikdamas sarežģītus aprēķinus, apstrādāja šo informāciju sekundes dajās, bet loģiskā shēma —

skaitļotāja dvēsele — pieņēma pareizus lēmumus. Visi komponenti darbojās nevainojami, izņemot vienu.

Šis viens komponents, kuru konstruktori bija no­saukuši par loģisko šūniņu M-13, pieņēma divus nepa­reizus lēmumus un pēc tam vispār atteicās darboties.

Sleiters jau gatavojās beigt savu lekciju, kad bla­kus telpā minētā komponenta kļūdu sekas gāja pla­šumā kā apļi uz ūdens — no centra uz mašīnas kon­trolēto ceļu tīkla perifēriju.

Ministrs teica:

— Lieliski, Sleiter, ļoti, ļoti interesanti! Apsveicu jūs. Es zinu, ka līdz šim jums trūka vispārēja atbal­sta, — Ezertons mīņājās no vienas kājas uz otru, — bet ticiet man — turpmāk jūs vairs nesadursieties ne ar kādām … hm, ne ar kādām finansiālām grūtībām.

Viņš piegāja tuvāk televīzijas ekrāniem.

— Kur tad mēs atrodamies? Ak jā, pazīstu! Tas taču ir Dabas vēstures muzejs, vai ne? Bet, lūk, kur Karalienes Viktorijas un prinča Alberta muzejs un … — Ministrs atgādināja bērnu, kas dabūjis jaunu rotaļlietu. — Lieliski! Cilvēki jūtas tā, it kā atrastos milzīgās smadzenēs …

Pēkšņi ministrs aprāvās un visi klātesošie pievērsa uzmanību mazajiem, zilajiem ekrāniem.

Komponenta kļūme bija satricinājusi visu sistēmu. Ekshibišnroudas un Kromvelroudas krustojumā gais­mas signālaparāts pārslēdzās no sarkanās gaismas uz zaļo un gandrīz tajā pašā mirklī atkal uz sarkano. Taksometrs, kas bija paguvis iebraukt krustojumā, tūlīt sadūrās ar autobusu.

Nākamais ekrāns rādīja Slounstrītas un Naitsbri- džas krustojumu. Tur gaismas signālaparāti pavisam nodzisa un pēc brīža galīgi zaudēja prātu. Mašīnas, kas brauca uz rietumiem no Pikadillijas, sablīvējās, izveidojot milzīgu dūmojošu «korķi».

Prinskonsortroudas skaitītāju rādījumi pēkšņi pie­auga par divām iedaļām, un iznākums bija tāds, ka Kvīnsgeitā pie krustojuma ar Kromvelroudu ieslē­dzās pastāvīga zaļā gaisma. Četrās minūtēs kustība visā rajonā bija pilnīgi paralizēta.

Vispārējo sajukumu vēl vairoja daudzi nelaimes gadījumi, un smokošajās ielās nevarīgi mirkšķinājās ātrās palīdzības mašīnu zilās uguntiņas.

Vadības postenī bija pilnīgs klusums — neviens negribēja sākt sarunu pirmais. Beidzot neizturēja di­rektors.

— Dieva dēļ, Sleiter, kas noticis?

Sleiters bija apstulbis.

— Vai tikai… Es nezinu, es patiešām nezinu.

Daudz netrūka, lai viņš sāktu raudāt.

Ministrs paskatījās uz saviem palīgiem un uzsvērti bargi sacīja:

—■ Atvainojiet, džentlmeņi, bet .. . hm .. . mums laiks doties atpakaļ uz ministriju. — Viņš pagriezās pret direktoru. — Neaizmirstiet iesniegt man par to visu ziņojumu.

Direktors drūmi pameta ar galvu. Ministrs uzru­nāja Sleiteru:

— Man ļoti žēl, man tik tiešām ļoti žēl. ..

Kad viesi gāja ārā no istabas, Ezertons palūkojās atpakaļ uz Sleiteru, bet viņa seja neko nepauda.

Lūks Džerards slepšus vēroja savus trīs ko­lēģus un šodien jau desmito reizi jautāja sev, kas viņam te īsti meklējams. Kreimera aģentūras līdzstrādnieki lielāko tiesu bija noslaistījušies pa istabu, pūlēdamies atri­sināt pudeles kakliņa problēmu. Džerardam jau bija apnikuši viņu bezjēdzīgie pūliņi un paši kolēģi.

Pulkstenis rādīja pusseši, un pelēkā decembra diena jau dzisa. Krēslā istaba Džerardam likās vēl drūmāka nekā parasti. Viktorijas stilā celtā sarkano ķieģeļu skola, kurā viņi strādāja, stūrgalvīgi pretojās jeb­kuriem atjaunošanas mēģinājumiem. Eka gluži kā iecirtīga vecmeita nevēlējās mainīties. Istaba bija noplukuši, auksta, slikti apgaismota un nemājīga, ar paaugstinājumu vienā galā un milzīgu tāfeli uz riten­tiņiem pa visu sienu otrā galā. Tāfele gandrīz no vienas vietas bija aprakstīta ar sarežģītām formulām, uz krēsliem, galdiem un grīdas mētājās saburzītas bloknotu lapiņas. Pēc desmit dienu darba grupa bija nonākusi galīgā strupceļā.

Daļa vainas slēpās tajā apstāklī, ka Kreimers bija neveiksmīgi izvēlējies grupas sastāvu. Veselu nedēļu pacietīgais un uz pašanalīzi spējīgais skots Bikens bija grūdis ārā idejas kā mašīna, kas izsviež sašau­jamos māla šķīvīšus, bet anglis Raits to vien bija gudrojis, kā sašaut šos šķīvīšus. Džerardam viņi abi bija apnikuši. Viņi bija kā skaitītājs un saucējs, kuri viens otru saīsina, bet problēmu risinājums nevirzī­jās uz priekšu.

Viss, kam būtu vajadzējis rosināt, radošo domu, te tika iznīcināts vai pārvērsts par jaunu saspīlējuma avotu. Džerards nespēja izprast, ko gribējis panāk!. Kreimers, pieņemdams darbā pēc temperamenta, pa­saules uzskata un zinātniskās sagatavotības tik at­šķirīgus cilvēkus. Pagaidām viņi bija guvuši panāku­mus viena vienīga projekta īstenošanā — viņi bija izgudrojuši sairtspējīgu plastmasas pudeli; tādu pu­deļu rinda greznoja istabas dibensienu, lai pārs^eig^u apmeklētājus, ja tiem tiktu parādīts gods ielūkoties firmas svētnīcā.

Džerardam likās — tas ir brīnums, ka viņi izgudro­juši šo pudeli. Viņš pameta acis uz trešo grupas da­lībnieku — Džimu Skenlonu.

Skenlons bija jaunāks par pārējiem, možs, pār­lieku izpalīdzīgs ciivēks, labs tehniķis, bet ne vairāk; daba viņam nebija piešķīrusi noslieci uz radošu do­māšanu. «Pārdevējs gan no viņa nebūtu iznācis slikts,» nodomāja Džerards. Bet pagaidām Skenlons acīmredzot ar baudu sēja nesaticības sēklu starp Raitu un Bikenu un rīdīja vienu pret otru. Starp citu, taisnības labad jāpiebilst, ka jebkuru sarežģītu labo­ratorijas uzdevumu Skenlons izpildīja apzinīgi un precīzi. Uz mata kā mašīna. Džerards prāioja, kāds gan šis cilvēks varētu būt mīlestībā.

Ienāca sekretāre Betija ar tēju. Viņa nolika paplāti uz galda un uzdeva parasto jautājumu:

— Kam kūkas?

Džerards jau zināja, ka tas ir gluži retorisks jautā­jums. Raits, šķiet, vispār neko neēda un, tā kā viņš pastāvīgi kontrolēja savu svaru, tad nekādā ziņā ne­būtu aizticis ar lipīgu krēmu klātās kūkas, kuras pie­gādāja Betija. Turpretī gardēdis Bikens nekādā ziņā nebūtu nositis sev ēstgribu īsi pirms pusdienām.

Kamēr Betija lēja tēju, vīrieši īdzīgi klusēja.

— Tik un tā mēs šodien neko jēdzīgu neizdomā­sim. Metīsim mieru. — Raits pāri briļļu ietvariem pa­skatījās uz Bikenu, it kā izaicinot viņu uz strīdu.

Taču Bikens gurdi palocīja galvu un paraustīja plecus.