KITS PEDLERS DZERIJS DEIVISS - MUTANTS-59 PLASTMASU ĒDĀJS

— Tāpēc, ka mēs rakstiski bijām apstiprinājuši, ka kļūmes iespēja ir bezgala niecīga. Mēs nevarējām dublēt visas sistēmas, tāpēc ka tas būtu izmaksājis neiedomājami dārgi.

— Mister Hinton, cik tālu jūs esat tikuši ar savu ekspertīzi?

— Skaitļotājs ir nogādāts izmēģinājumu stendā. Pagaidām noskaidrots, ka nav bijis kārtībā viens lo­ģiskais posms.

— Tātad kļūda atklāta pašā skaitļotājā?

— Jā, viena no ķēdēm bija noslēgta, taču…

Sleiters viņu pārtrauca:

— Bet jūs apgalvojāt, ka tas nevar notikt.

— Nē, jūs apgalvojāt, ka atsevišķi bloki var sabo­jāties un tomēr tam nav nekādas nozīmes!

— Nav tiesa! Es teicu, ka šī ķēde tiek rezervēta, bet tikai uz neilgu laiku.

Hintons aizsvilies izrāva no mapes vēstuli.

— Lūk, jūs rakstāt melns uz balta — desmitā au­gusta vēstulē —, ka piekrītat ieteiktajiem skaitļoša­nas ierīces papildinājumiem un — es citēju — izda­rīsiet «attiecīgas izmaiņas kontroles sistēmā».

— Jūs tīri labi atceraties, — eksplodēja Sleiters, — ka mēs apspriedām šo jautājumu daudz vēlāk un ka jūs gribējāt, lai es piekrītu kompromisam. Jūs vē­lējāties vienīgi to, lai…

— Kungi, — stingri sacīja Hollands, — tā mēs ne­kur netiksim… — Sleiters un Hintons nikni skatī­jās viens uz otru. — Ierosinu turēties pie precīzi no­skaidrotiem faktiem. Ko teiksiet jūs, profesor Starr?

— Mēs modelējam doktora Sleitera sistēmu paši ar savu skaitļotāju. Mēs tīšām ievadām programmā dažādas kļūdas, lai pārbaudītu, kā tās iedarbojas uz sistēmu kopumā. Pēc dažām dienām es varēšu dot jums daudz izsmeļošākas ziņas.

— Es nudien nesaprotu, — norūca Ezertons, — kam tas vajadzīgs, ja visa ideja pamatojas uz abstraktas teoretizēšanas.

Starrs atbildēja, rāmi lūkodamies kaut kur tālumā; likās, ka viņš runā pats ar sevi.

— Manuprāt, tomēr derētu turēties pie skaitļiem un faktiem.

Ezertons pietvīka un nodūra acis. Hollands uzru­nāja Hintonu:

— Jūs pieminējāt noslēgtu ķēdi. Varbūt jūs pa­skaidrosiet? …

— Jā, mēs jau esam demontējuši daļu ķēžu. De­fekts atklājās tikai vienā. Nezināma iemesla dēļ, kuru mēs pagaidām neprotam izskaidrot, nelielā posmā ir pilnīgi sabojāta izolācija.

Pa to laiku netālu no universālveikala savā kantorī gaisa avāriju inspektors Toms Maijerss melnrakstā rediģēja ziņojumu par nelaimes gadījumu Ailvortā. Frāzi «katastrofas pirmcēlonis bija etalonsprieguma zudums» viņš pārveidoja šādi: «Katastrofas pirmcēlo­nis bija etalonsprieguma zudums sakarā ar izolācijas bojājumu degvielas sūkņa kontrolaparātā.»

Pievakarē bārā «Sarkanais lauva» Vaithollas otrā pusē trokšņainā barā sapulcējās ierēdņi, kas bija lī­dzīgi cits citam kā ūdens lāses. Viņi drūzmējās pie letes, lai izdzertu savas divas viskija porcijas. Pēc tam viņi pa galvu, pa kaklu drāzīsies uz Vaterlo sta­ciju, lai mērotu tālo ceļu pie savām apnikušajām sie­vām nemīlīgajās, dārgajās kotedžās, kas bija slikti nokopētas no žurnāla «Observer» pēdējā numura vāka.

Hollands apsēdās nomaļus, truli blenzdams uz alus kausu un gudrodams, kā pavadīt vakaru. Čūla nelika viņu mierā. Viņš sprieda, ka ekspertus, no kuriem nevienam nav nekādas daļas par citu viedokli, neiz­dosies saturēt grožos. Diena bija bijusi neparasti no­gurdinoša, galvenokārt tā draņķa Ezertona dēļ: viņš

par to vien domāja, kā sagrābt pie rīkles nabaga Sleiteru.

— Tempt vienatnē — drošs paņēmiens, kā ātrāk dabūt galu.

Hollands pacēla acis un ieraudzīja draudzīgi smai­došo Tomu Maijersu.

— Tom! Tu nāc kā saukts. Sēdies nost. Ko tu dzersi?

— Paldies, es jau vienu iemetu. B5t kā tu?

— Man pietiek.

— Kur palicis tavs dzirkstošais optimisms?

— Pie visa vainīgs tas nolādētais gadījums Naits-, bridžā.

— Ak tā, es biju piemirsis, ka tu taču vadi izmek­lēšanas komisiju.

— Aha.

— Un kur tad ir tas āķis?

— Ekspertos.

Maijerss līdzjūtīgi norūcās.

— Tu, cilvēks, ceri, — Hollands turpināja, — ka viņi vismaz izanalizēs faktus, bet viņi kašķējas kā skolas puikas. Es gribēju panākt, lai viņi izsecinātu kaut ko jēdzīgu, bet viņi izlokās un murmulē savā fantastiskajā žargonā. Skan jau solīdi, taču īstenībā katrs domā tikai par savu ādu.

Maijerss iesmējās.

— Jā, es zinu, kā tas mēdz būt. Vispirms viņi saka: «No vienas puses …», bet vari būt drošs — pēc pā­ris minūtēm viņi teiks: «No otras puses», un beigu beigās: «Kas to lai zina . ..»

— Pareizi.

— Bet par ko tad ir domstarpības? Kurš tad ir tas ļaundaris?

— Tu taču esi daudzmaz lietas kursā?

— Kur nu! Redzēju televīzijā, ne vairāk.

— Redzi, sistēmas radītājs uzskata, ka kļūme bijusi

skaitļotājā, skaitļotāju speciālists uzskata, ka pati sistēma nav bijusi kārtībā, bet zinātnieks cenšas būt godīgs pret abām pusēm.

— Bet kā tu pats domā?

— Kļūme bijusi skaitļotājā, tas ir fakts, vismaz vienā tā mezglā.

— Kāpēc?

— īssavienojums loģiskajā šūniņā. Ja var ticēt tehniskajam raksturojumam, tad šajā vietā kļūme vispār nevarēja notikt, un tomēr tā notika. Izolācija bija pušu. Gaužām dīvaini…

Maijerss lēni nolika alus kausu uz galda. Brīdi padomājis, viņš atkārtoja:

— Izolācija pušu … Patiešām dīvaini, ārkārtīgi dīvaini.

— Kas tad?

— Tas, ka izolācija pušu. Vai tu zini, ka es pat­laban izmeklēju Ailvortas katastrofas apstākļus?

— Zinu.

— Mēs vēl neesam izdarījuši galīgos secināju­mus, zinām, ka aizdedzies dzinējs un, iespējams, no­lūzusi turbīnas lāpstiņa, bet viens no kontrolblokiem, kas regulēja degvielas padevi…

— Nu, nu?

— Rūpnīca bloku paņēma atpakaļ, lai iztaisītu eks­pertīzi. Viņi konstatēja, ka uz bloka metāla korpusu iedarbojusies par simts piecdesmit grādiem pēc Cel­sija augstāka temperatūra. — Maijerss klusēja, un varēja redzēt, ka viņš saspringti domā. — Iekšā uz vadiem vairs nebija ne pēdu no izolācijas!

— Sadegusi?

— Nē, tik augsta temperatūra nebija. Izolācija bija no aminostirēna, bet tam iztvaicēšanas temperatūra nav zemāka par trīssimt grādiem, tātad augstāka nekā teflonam.

Hollands sadrūma.

— Liela starpība. Vai mēs nevarētu aprunāties par to sīkāk?

Maijerss pacēla kausu.

— Katrā laikā. Paliec sveiks!

«Ir nu gan tas Raits pedants,» nodomāja Džerards.

Raits atgādināja viņam uzcirtušos, stīvos angļu virsniekus, kādus tos rādīja Holivudas kara filmās. Lielisks izpildītājs, nekas vairāk. Sis doktors Raits sāka krist viņam uz nerviem.

— Ļoti iespējams, ka ir iedarbojies kāds šķīdinā­tājs. Temperatūras paaugstināšanās nebūtu varējusi izraisīt tādu deformāciju. Karstuma dēļ drīzāk būtu notikusi apogļošanās gar malām. Vai mēs esam pil­nīgi pārliecināti, ka neviens nav izlējis nekādus ātri iztvaikojošus šķidrumus, acetonu vai kaut ko tam­līdzīgu, robota tuvumā?

— Varu atsaukties tikai uz Espainela galvojumu,— teica Džerards. — Viņš ir prātīgs cilvēks. Nevienam, izņemot viņu, nav bijis atļauts tuvoties robotam.

Raits neticīgi pavīpsnāja.

— Var jau būt, taču mums vajadzīgi pierādījumi.

Viņš savāca zobratus, sabēra tos atpakaļ kastītē,

bet kastīti ielika metāla konteinerā un, izņēmis pa­pīra lapu, sāka rakstīt.