— Ko jūs ar tiem darīsiet? — jautāja Džerards.
— Izpētīšu, — atbildēja Raits. — Bet ne jau tagad — vispirms mums jātiek galā ar uzdevumu. Vēlāk varēsim pārbaudīt izturību, caurlaidību un tā tālāk.
Rīta saules stari plūda iekšā pa augsti izvelvētajiem klases laboratorijas logiem, un tas, pēc Džerarda domām, bija vienīgais labums, ko deva darbs šajā muļ
ķīgajā Viktorijas laikmeta ēkā. Krāsainās vitrāžas logu augšmalā meta uz Raita galda nemierīgus koši sarkanus, zilus un dzeltenus plankumus.
— Jādomā, ka tā nebūs nekāda nejaušība, — ierunājās Džerards.
— Kā tā? — vaicāja Raits.
— Neesmu ķīmiķis, bet vai nav iespējams, ka kaut kāda neparedzēta plastmasas īpašība ir tā, kuras dēļ uz plastmasu var iedarboties no ārienes? Kaut kādas izmaiņas molekulārajā struktūrā, un tā kļūst jutīga pret … nu, es nezinu … teiksim, pret gaisa slāpekli vai skābekli?
Raits pāri aceņu ietvariem paraudzījās uz viņu.
— Kompānija «Polytad» izturas pret savu darbu ārkārtīgi rūpīgi. Ziniet, viņi strādā ar mūsu licenci, un es esmu pilnīgi pārliecināts, ka katra partija tiek pārbaudīta kompleksi. Turklāt mēs lūdzām, lai to izdara vēl viena firma neatkarīgi no «Polytad». Viņu dati ir neapstrīdami, un šai firmai arī nav iemesla melot — par to viņiem nemaksā.
— Es nevienu neapvainoju, — paskaidroja Džerards.
— Ceru, ka mana atbilde izkliedēja jūsu bažas, doktor Džerard, — sacīja Raits. Paņēmis kastīti ar paraugiem, viņš ielika to liela ledusskapja saldējamā kamerā. Vēlreiz paskatījies uz Džerardu, viņš ar būkšķi aizcirta durtiņas. — Pabeigsim vēlāk, — viņš piebilda.
— Es domāju, ka birokrātisms un stiepšana garumā šajā zemē raksturīga tikai valdības iestādēm, — atbildēja Džerards.
— Nekādā ziņā, dārgais kolēģi, — teica Raits. — Ar tiem jūs sastapsieties visur, bet ir arī cits jēdziens, kas jums droši vien nav svešs, — pirmtiesības.
Un Raits pasmaidījis izgāja no laboratorijas.
Džerards lēnām atgriezās savā vietā un apsēdās. Vai bija kāda jēga iet pie Kreimera? Viņš bija pārliecināts, ka plastmasas izkušanā vainīgs kāds cits, vēl nezināms faktors. Kas notiktu, ja sāktu kust plastmasas izolācija? … Pag, pag, izolācija! Šis vārds aizskāra atmiņā kādu stīgu. Vai tad viņš nesen nebija lasījis kaut ko par izolācijas kušanu? Bet kādā sakarā? Viņš apsvēra un uzsita knipi.
— A, rokā ir! — viņš skaļi teica. — Lidmašīnas katastrofa Ailvortā. Ziņojumā bija sacīts, ka vaina meklējama izolācijā. Vai starp šiem notikumiem nav kāds sakars? Izolācija … plastmasa … jā! Kurā avīzē tas bija?
Viņš piecēlās un satvēra telefona klausuli.
— Betija, vai jūs man neatnestu pēdējos desmit «Post» numurus?
— Visus?
Viņas balsī jautās šaubas. Viņš nodomāja, ka iemantot sekretāres paļāvību ir daudz grūtāk nekā iekarot jebkura kompanjona uzticību.
— Jā, visus līdz pēdējam un žigli!
Raits nolika klausuli un atkal apsēdās, bet domas trauktin traucās.
Viņš palūkojās uz vitrīnu, kas aizņēma gandrīz visu sienu. Tajā bija izlikti dažādi aminostirēna izstrādājumu paraugi: telefona kabeļi, gāzes caurules, elektrības vadi. Pieņemsim, ka plastmasā tiešām ir kāds defekts un zināmos apstākļos tā sāk irt. Sakaru sistēma viens divi pārvērstos par īstu haosu. Viņš uzcēlās kājās, nespēdams atraisīties no šīs domas, taču saņēma sevi rokās. Pārāk maz vēl viņš te strādā. Tiesa, nekas svarīgs pagaidām viņam nav uzticēts, un daļēji ar to arī bija izskaidrojama viņa nepatika pret Raitu. Viņam šķita, ka viņš te netiek izmantots, atzīts, novērtēts. Vai to visu viņš tagad nedara, sāncensības gara skubināts, lai pierādītu
Raitam, ka viņš, Džerards, kā zinātnieks ir daudz noderīgāks par savu vecāko kolēģi?
Un ko teiktu Kreimers, ja viņam patiešām izdotos pierādīt, ka aminostirēnam, šim firmas peļņas stūrakmenim, piemīt trūkumi un ka tā ražošana ir jāpārtrauc? Diezin vai tas celtu Džerarda prestižu.
Grupas finansu stāvoklis gandrīz pilnīgi bija atkarīgs no viena iespaidīga sasnieguma — no sairtspējī- gas degrona pudeles.
Drīz pēc pievienošanās grupai Raits noturēja līdzstrādniekiem nelielu semināru par savu iemīļoto tēmu: plastmasa ar līdz šim neapvienojamām īpašībām. Augsta stiepes izturība, ievērojama elastība un neparasts lētums. Pamatojoties uz veiksmīgo sākotnējo izgudrojumu aminostirēnu, Raits radīja vairākus citus polimērus — savienojumus ar ciešām molekulu ķēžu šķērssaitēm, kuri aizvien precīzāk un precīzāk atbilda uzdotajai programmai.
Viens no savienojumiem būtu uzskatāms gandrīz par pilnību, ja neņemtu vērā kādu ļoti būtisku trūkumu. Skābekļa un redzamās gaismas iespaidā tas strauji saira un dažās stundās pārvērtās par pelēku, šķiedrainu pulveri. Raits paziņoja grupai, ka pagaidām neredz iespēju, kā izvairīties no šīs kļūmes.
Bet, līdzko Raits bija beidzis, Bikens, acīmredzot pagalam satraukts, gavilējoši ieaurojies, metas pie tāfeles un Raita savienojumam piemītošos trūkumus vienā mirklī padarīja par, kā viņš toreiz teica, «sairt- spējīgu tvertni». Viņš sprieda, ka tik ilgi, kamēr plastmasu sargā no saskares ar gaismu un skābekli, tā nezaudē savas īpašības, bet, līdzko plastmasa pakļauta abu iedarbībai, tā sāk sairt.
Kreimers bija ārkārtīgi satraukts, un uz brīdi viņā no jauna pamodās agrākais ārkārtīgi radošais zinātnieks. Viņš precizēja trūkstošās detaļas: ražot plastmasas trauku ar šļircināšanas paņēmienu mašīnas, kur plastmasa pasargāta 110 gaismas iedarbības, tādos pašos apstākļos pārkmļ tos ar pilnīgi necaurspīdīgu un gāzu necaurlaidīgu citas plastmasas slāni. Visbeidzot šajā ārējā necaurspīdīgajā slānītī iekausēt noraujamu sloksnīti, kuru pavelkot var atvērt trauku. Kad sloksnīte būs norauta, gaisma un gaiss piekļūs jutīgajam slānim un sāksies dezintegrācija.
Oriģināla un apbrīnojama ideja vienmēr izraisa naidīgu reakciju tajos cilvēkos, kas nav iznēsājuši to paši savās smadzenēs, un sairtspējīgais trauks nebija izņēmums. Katrs izvirzīja kādu negatīvu hipotēzi, lai pierādītu, kālab ideja nekur neder, taču nelabvēļi cits pēc cita apklusa, kad ideju neizdevās atspēkot. Beidzot visi iebildumi bija atraidīti un grupa drudžaini ķērās pie darba.
Laboratorijā uzstādīja gadījuma pēc nopirktu liešanas mašīnu, spiede štancēja veidnes, bet Raits ņēmās sintezēt maisījumu nelielai eksperimentālo trauku sērijai. Gaiss laboratorijā sakarsa un smirdēja. Vainīgas bija galvenokārt plastmasu izgatavošanai nepieciešamās izejvielas.
Kreimers pa to laiku bija noformējis pagaidu patenti un nodrošinājies ar Nacionālās zinātniskās pētniecības korporācijas atbalstu.
Tomēr vajadzēja pārvarēt vēl daudzus negaidītus šķēršļus, iekams ideja sāka nest augļus. Galvenais bija plastmasas molekulāro struktūru izdomāt tādu, lai gaismas un skābekļa ierosinātais pašsairšanas process risinātos ne tikai ierobežotā zonā zem noraujamās sloksnītes, bet pārņemtu visu trauku, no necaurspīdīgā virsslāņa atstājot neskartu tikai vienu tūkstošdaļu centimetra.
Šis virsslānis pats par sevi arī bija problēma. Tas pats nesaira kā trauka pamatmasa, tāpēc šai masai pievienoja vielu, kura, reaģējot ar sairšanas produktu, izdalīja nedaudz šķīdinātāja, kas iedarbojās uz necaurspīdīgo apvalku. Tas pārvērtās ātri iztvaikojošā šķidrumā un izgaisa, atstājot vienīgi ogļu daļiņas, kuras bija padarījušas virsslāni tumšu un necaurspīdīgu.
Читать дальше