KITS PEDLERS DZERIJS DEIVISS - MUTANTS-59 PLASTMASU ĒDĀJS

— Ko jūs ar tiem darīsiet? — jautāja Džerards.

— Izpētīšu, — atbildēja Raits. — Bet ne jau ta­gad — vispirms mums jātiek galā ar uzdevumu. Vē­lāk varēsim pārbaudīt izturību, caurlaidību un tā tālāk.

Rīta saules stari plūda iekšā pa augsti izvelvētajiem klases laboratorijas logiem, un tas, pēc Džerarda do­mām, bija vienīgais labums, ko deva darbs šajā muļ­

ķīgajā Viktorijas laikmeta ēkā. Krāsainās vitrāžas logu augšmalā meta uz Raita galda nemierīgus koši sarkanus, zilus un dzeltenus plankumus.

— Jādomā, ka tā nebūs nekāda nejaušība, — ieru­nājās Džerards.

— Kā tā? — vaicāja Raits.

— Neesmu ķīmiķis, bet vai nav iespējams, ka kaut kāda neparedzēta plastmasas īpašība ir tā, kuras dēļ uz plastmasu var iedarboties no ārienes? Kaut kādas izmaiņas molekulārajā struktūrā, un tā kļūst jutīga pret … nu, es nezinu … teiksim, pret gaisa slāpekli vai skābekli?

Raits pāri aceņu ietvariem paraudzījās uz viņu.

— Kompānija «Polytad» izturas pret savu darbu ārkārtīgi rūpīgi. Ziniet, viņi strādā ar mūsu licenci, un es esmu pilnīgi pārliecināts, ka katra partija tiek pār­baudīta kompleksi. Turklāt mēs lūdzām, lai to izdara vēl viena firma neatkarīgi no «Polytad». Viņu dati ir neapstrīdami, un šai firmai arī nav iemesla melot — par to viņiem nemaksā.

— Es nevienu neapvainoju, — paskaidroja Dže­rards.

— Ceru, ka mana atbilde izkliedēja jūsu bažas, doktor Džerard, — sacīja Raits. Paņēmis kastīti ar pa­raugiem, viņš ielika to liela ledusskapja saldējamā kamerā. Vēlreiz paskatījies uz Džerardu, viņš ar būk­šķi aizcirta durtiņas. — Pabeigsim vēlāk, — viņš piebilda.

— Es domāju, ka birokrātisms un stiepšana garumā šajā zemē raksturīga tikai valdības iestādēm, — atbil­dēja Džerards.

— Nekādā ziņā, dārgais kolēģi, — teica Raits. — Ar tiem jūs sastapsieties visur, bet ir arī cits jē­dziens, kas jums droši vien nav svešs, — pirm­tiesības.

Un Raits pasmaidījis izgāja no laboratorijas.

Džerards lēnām atgriezās savā vietā un apsēdās. Vai bija kāda jēga iet pie Kreimera? Viņš bija pārlie­cināts, ka plastmasas izkušanā vainīgs kāds cits, vēl nezināms faktors. Kas notiktu, ja sāktu kust plastma­sas izolācija? … Pag, pag, izolācija! Šis vārds aiz­skāra atmiņā kādu stīgu. Vai tad viņš nesen nebija lasījis kaut ko par izolācijas kušanu? Bet kādā sa­karā? Viņš apsvēra un uzsita knipi.

— A, rokā ir! — viņš skaļi teica. — Lidmašīnas katastrofa Ailvortā. Ziņojumā bija sacīts, ka vaina meklējama izolācijā. Vai starp šiem notikumiem nav kāds sakars? Izolācija … plastmasa … jā! Kurā avīzē tas bija?

Viņš piecēlās un satvēra telefona klausuli.

— Betija, vai jūs man neatnestu pēdējos desmit «Post» numurus?

— Visus?

Viņas balsī jautās šaubas. Viņš nodomāja, ka iemantot sekretāres paļāvību ir daudz grūtāk nekā iekarot jebkura kompanjona uzticību.

— Jā, visus līdz pēdējam un žigli!

Raits nolika klausuli un atkal apsēdās, bet domas trauktin traucās.

Viņš palūkojās uz vitrīnu, kas aizņēma gandrīz visu sienu. Tajā bija izlikti dažādi aminostirēna iz­strādājumu paraugi: telefona kabeļi, gāzes caurules, elektrības vadi. Pieņemsim, ka plastmasā tiešām ir kāds defekts un zināmos apstākļos tā sāk irt. Sakaru sistēma viens divi pārvērstos par īstu haosu. Viņš uzcēlās kājās, nespēdams atraisīties no šīs domas, taču saņēma sevi rokās. Pārāk maz vēl viņš te strādā. Tiesa, nekas svarīgs pagaidām viņam nav uz­ticēts, un daļēji ar to arī bija izskaidrojama viņa nepatika pret Raitu. Viņam šķita, ka viņš te netiek izmantots, atzīts, novērtēts. Vai to visu viņš tagad nedara, sāncensības gara skubināts, lai pierādītu

Raitam, ka viņš, Džerards, kā zinātnieks ir daudz no­derīgāks par savu vecāko kolēģi?

Un ko teiktu Kreimers, ja viņam patiešām izdotos pierādīt, ka aminostirēnam, šim firmas peļņas stūr­akmenim, piemīt trūkumi un ka tā ražošana ir jāpār­trauc? Diezin vai tas celtu Džerarda prestižu.

Grupas finansu stāvoklis gandrīz pilnīgi bija atka­rīgs no viena iespaidīga sasnieguma — no sairtspējī- gas degrona pudeles.

Drīz pēc pievienošanās grupai Raits noturēja līdz­strādniekiem nelielu semināru par savu iemīļoto tēmu: plastmasa ar līdz šim neapvienojamām īpašī­bām. Augsta stiepes izturība, ievērojama elastība un neparasts lētums. Pamatojoties uz veiksmīgo sākot­nējo izgudrojumu aminostirēnu, Raits radīja vairākus citus polimērus — savienojumus ar ciešām molekulu ķēžu šķērssaitēm, kuri aizvien precīzāk un precīzāk atbilda uzdotajai programmai.

Viens no savienojumiem būtu uzskatāms gandrīz par pilnību, ja neņemtu vērā kādu ļoti būtisku trū­kumu. Skābekļa un redzamās gaismas iespaidā tas strauji saira un dažās stundās pārvērtās par pelēku, šķiedrainu pulveri. Raits paziņoja grupai, ka pagai­dām neredz iespēju, kā izvairīties no šīs kļūmes.

Bet, līdzko Raits bija beidzis, Bikens, acīmredzot pagalam satraukts, gavilējoši ieaurojies, metas pie tāfeles un Raita savienojumam piemītošos trūkumus vienā mirklī padarīja par, kā viņš toreiz teica, «sairt- spējīgu tvertni». Viņš sprieda, ka tik ilgi, kamēr plastmasu sargā no saskares ar gaismu un skābekli, tā nezaudē savas īpašības, bet, līdzko plastmasa pa­kļauta abu iedarbībai, tā sāk sairt.

Kreimers bija ārkārtīgi satraukts, un uz brīdi viņā no jauna pamodās agrākais ārkārtīgi radošais zināt­nieks. Viņš precizēja trūkstošās detaļas: ražot plast­masas trauku ar šļircināšanas paņēmienu mašīnas, kur plastmasa pasargāta 110 gaismas iedarbības, tādos pašos apstākļos pārkmļ tos ar pilnīgi necaurspīdīgu un gāzu necaurlaidīgu citas plastmasas slāni. Vis­beidzot šajā ārējā necaurspīdīgajā slānītī iekausēt noraujamu sloksnīti, kuru pavelkot var atvērt trauku. Kad sloksnīte būs norauta, gaisma un gaiss piekļūs jutīgajam slānim un sāksies dezintegrācija.

Oriģināla un apbrīnojama ideja vienmēr izraisa naidīgu reakciju tajos cilvēkos, kas nav iznēsājuši to paši savās smadzenēs, un sairtspējīgais trauks ne­bija izņēmums. Katrs izvirzīja kādu negatīvu hipo­tēzi, lai pierādītu, kālab ideja nekur neder, taču ne­labvēļi cits pēc cita apklusa, kad ideju neizdevās at­spēkot. Beidzot visi iebildumi bija atraidīti un grupa drudžaini ķērās pie darba.

Laboratorijā uzstādīja gadījuma pēc nopirktu lie­šanas mašīnu, spiede štancēja veidnes, bet Raits ņēmās sintezēt maisījumu nelielai eksperimentālo trauku sērijai. Gaiss laboratorijā sakarsa un smir­dēja. Vainīgas bija galvenokārt plastmasu izgatavo­šanai nepieciešamās izejvielas.

Kreimers pa to laiku bija noformējis pagaidu pa­tenti un nodrošinājies ar Nacionālās zinātniskās pēt­niecības korporācijas atbalstu.

Tomēr vajadzēja pārvarēt vēl daudzus negaidītus šķēršļus, iekams ideja sāka nest augļus. Galvenais bija plastmasas molekulāro struktūru izdomāt tādu, lai gaismas un skābekļa ierosinātais pašsairšanas process risinātos ne tikai ierobežotā zonā zem no­raujamās sloksnītes, bet pārņemtu visu trauku, no necaurspīdīgā virsslāņa atstājot neskartu tikai vienu tūkstošdaļu centimetra.

Šis virsslānis pats par sevi arī bija problēma. Tas pats nesaira kā trauka pamatmasa, tāpēc šai masai pievienoja vielu, kura, reaģējot ar sairšanas pro­duktu, izdalīja nedaudz šķīdinātāja, kas iedarbojās uz necaurspīdīgo apvalku. Tas pārvērtās ātri iztvai­kojošā šķidrumā un izgaisa, atstājot vienīgi ogļu daļiņas, kuras bija padarījušas virsslāni tumšu un necaurspīdīgu.