KITS PEDLERS DZERIJS DEIVISS - MUTANTS-59 PLASTMASU ĒDĀJS

Atlika atrisināt pēdējo jautājumu — pašsairšanas ilgumu. Galu galā nosprieda, ka optimālais būs divu stundu cikls, bet uz pudeles līmēs instrukciju, ka sa­turs tūlīt pēc atvēršanas jāpārlej citā traukā.

Šajās neprātīgajās dienās līdzstrādnieku aizrautība gandrīz vai līdzinājās fanātismam. Strādāja bez izņē­muma visi, bieži vien augām naktīm. Visus bija pār­ņēmis priecīgs satraukums. Neviens netaupīja sevi. Betija kļuva viņiem par māti un virēju, kas pastā­vīgi apgādāja visus ar kafiju, ēdamo un viskiju. Kādu vakaru pēc gandrīz divdesmit četras stundas ilgiem nepārtrauktiem eksperimentiem ilgi gaidīto pudeli laida apkārt, bet Kreimers sāka niekoties pie tāfeles, lai izvēlētos jaunajam materiālam nosaukumu. Jo vairāk skurbums sārtoja sejas, jo vieglprātīgāki un piedauzīgāki kļuva priekšlikumi. Kāds ierosināja «Saules mēslus», bet kāds cits lika pretī «Saireni» jeb «Kreimera irstošo daiļavu». Beidzot visi vienojās par «Degronu».

Tad kantorī, ko Kreimers Londonas centrā bija noīrējis kā tirdzniecības pārstāvniecību, notika pre­ses konference, un, lai gan stiprie dzērieni plūda straumēm un žurnālisti drīkstēja uzdot jebkuru jau­tājumu, viss tomēr bija organizēts tā, lai neviens ne­aizvestu līdzi ne mazāko izanalizējamo paraugu.

Pēc tam pienāca kārta televīzijas intervijām un po­pulāri zinātniskajām programmām, un, visbeidzot, uz kantori sāka nākt uzņēmēji, kas gribēja sākt degrona trauku ražošanu pēc aģentūras licences.

Kreimers sarīkoja konkurējošajām firmām ūtrupi, kas atstātu kaunā visrūdītāko Bagdades zirgu mi­jēju, un noslēdza darījumu ar visā zemē pazīstamu bezalkoholisko dzērienu ražotāju, kurš kāroja izgud­rot kādu jaunu triku, lai iesmērētu pircējam vīn- skābes un citronskābes, saharīna un krāsas maisī­jumu ar nekaunīgu etiķeti «Tropu ekstāze».

Firma izvērsa plašu reklāmas kampaņu. Ļaudis pirka to pašu ķīmisko viltojumu jaunā iesaiņojumā tāpēc vien, ka tas izskatījās interesants un jau pati iesaiņojuma atvēršana bija neredzēta nodarbošanās. Simtiem afišu stabu, metro sienas, televīzijas raidī­jumi un avīzes aicināja visus pirkt «Tropu ekstāzi».

«Dodiet savu ieguldījumu dabas aizsardzībā — dzeriet «Tropu ekstāzi»! Iztukšojiet pudeli, un jūsu acu priekšā tā sairs. Uzlieciet pudeli uz palodzes, un tā aprasinās jūsu dārzu. Jūsu puķes plauks aizvien krāšņākas. Ja jums nav dārza, ielaidiet tukšo pudeli kanalizācijā!»

«Par katrām desmit noraujamām sloksnītēm jūs saņemsiet prēmijas kuponu. Desmit kuponi dod jums iespēju vietējā «Tropu ekstāzes» veikalā izvēlēties jebkuru no simts skaistām dāvanām. Prēmiju ku­ponu sistēma darbojas tikai līdz mēneša beigām! Pa­steidzieties, pasteidzieties!»

Reklāma iestāstīja, un cilvēki pirka. Patīkami bija sajust pirkstos noraujamo sloksnīti…

Simtiem tūkstošu roku visā zemē lēma plastmasu sairšanai, atdeva to atpakaļ zemei, bez jebkādas prātošanas nolaižot ūdeni miljonos tualetes istabu.

«Degrons» kļuva par ikdienišķu vārdu, un ieinte­resētie rūpnieki stājās rindā, lai nopirktu licenci tā ražošanai.

Apstākļos, kad pasaule cieta no piesārņošanas, tas bija vilinošs bizness — piedāvāt tādu iesaiņojumu, kas neatstāj nekādus atkritumus. Jau pirmajos de­viņos mēnešos Kreimera aģentūra parakstīja četr­desmit septiņus neatkarīgus kontraktus ar iesaiņo­juma fabrikantiem. Citus bezalkoholiskus dzērienus, kas bija nosaukti ne mazāk melīgi kā «Tropu ek­stāze», arī sāka izlaist sairtspējīgos traukos. Bei­dzās ar to, ka iejaucās Apkārtējās vides aizsardzības ministrija un lūdza aģentūru pārdot licenci valdībai.

Visi jutās apmierināti: ministri laimīgi smaidīja, bet pa notekcauruļu labirintiem, zem skanīgajām kolektoru velvēm simtiem pilsētās tecēja degrona straumes. Attīrīšanas staciju filtros vairs neiestrēdza parastās plastmasas pudeles. Municipālpadomju prie­kiem nebija gala. Peļņa plus slavas oreols. Kreimers arī jutās apmierināts.

«Bet ko šī zelta dzīsla ir izdarījusi ar pašu Krei­meru?» domāja Džerards. «Vai tiešām viņa pasaul- vērienīgais zinātnieka skatījums būtu sašaurinājies līdz materiāli ienesīgiem, taču no zinātniskā viedokļa trūcīgiem izgudrojumiem? Bet ja nu atklājas, ka aminostirēnam tomēr piemīt kāds trūkums? Ko tad? Vai dzīsla izsīks? Vai Kreimers atkal pievērsīs savas grupas uzmanību globālām problēmām, domājot par zinātnes nākotni? Bet varbūt aģentūra pajuks?»

Džerardam nāca prātā, kā Kreimers savā laikā bija raizējies par zinātnes nākotni, cik nikni bija uzbru­cis tiem, kas sludināja zinātni zinātnes dēļ, un cik kvēli bija vēlējies pievērst zinātnieku uzmanību so­ciālām problēmām. Viņš salīdzināja agrāko Kreimeru ar tagadējo izdevīguma meklētāju. Kāpēc gan viņš ir tā pārvērties?

Ienāca Betija un nolika uz Džerarda galda avīžu kaudzi.

— Te jums būs galvenās, — viņa sacīja. — Tās ar plikajām dejotājām es neņēmu.

Džerards pasmaidīja.

— Izrādās, ka jūs esat puritāniete.

Betija neatbildēja.

— Aģentūrā neviena cita nav, — viņa pēc brīža ierunājās. — Vai jūs vēl gribēsiet dzert kafiju?

Viņai acīm redzami negribējās vārīt kafiju vienam pašam cilvēkam, turklāt šis cilvēks laboratorijā bija jaunatnācējs.

— Labi jau, labi, — Džerards piekrita, lai gan viņa smaids jau bija kļuvis stīvāks. — Neraizējieties.

Betija izgāja no istabas.

Viņas izturēšanās aizkaitināts, Džerards sāka šķir­stīt avīzes. Velns parāvis, viņš taču gribēja kafiju! Pēc kāda brīža viņš piezvanīs Betijai un pateiks, ka ir pārdomājis. Lai pacilā savu resno dibenu! Viņš iedziļinājās avīzēs.

Gaisa katastrofa notikusi pirms nedēļas. Viņš pār­skatīja lapaspusi pēc lapaspuses, meklēdams ziņo­jumus par to. Nekā noteikta par izkusušo izolāciju viņš neatrada. Informāciju autori nodarbojās ar da­žādiem minējumiem, lai tikai rindiņu skaits iznāktu lielāks. Notiek izmeklēšana un liecinieku nopratinā­šana. Vīlies Džerards aizšķīra pēdējo avīzi. Viņš jau gribēja pastumt nostāk visu kaudzi, kad uzmanību saistīja kāds pavisam citāds virsraksts. Tas vēstīja par nebijušu transporta sastrēgumu Londonas centrā.

Viņš rūpīgi izlasīja visu rakstu, tad izskatīja pā­rējo divu dienu avīzes. Vienā no tām viņš atrada ziņojumu par preses konferenci, kurā kāds Sleiters, jaunās ceļu kontroles sistēmas radītājs, izteicās, ka pie visa vainīga izolācijas izkušana vienā no skait­ļotājiem.

Atkal izolācija! «Interesanti, kādu izolāciju viņi lietojuši?» Džerards domāja. Viņš vēlreiz pārlaida acis stendam. Viens no aminostirēna paveidiem bija plaši izmantots par izolācijas materiālu. Pilnīgi iespējams, ka izolācija abos gadījumos bijusi vie­nāda. Varbūt tā pati nelaime notikusi arī veikalā? Aminostirēns un degrons … Vajadzētu noskaidrot, ar ko atšķiras abu struktūra …

Ko darīt? Zvanīt Kreimeram? Viņš juta, ka atsve­šinās no šā cilvēka. Jaunais Kreimers viņu biedēja. Var gadīties, ka izturēsies pret viņa šaubām tāpat kā Raits. Aģentūrai ir citi, daudz svarīgāki uzde­vumi nekā griezties atpakaļ un pārbaudīt to, kas sen pagātnē. Nē, vispirms viņam, Džerardam, pašam jā­būt droši pārliecinātam. Viņš atkal ielūkojās avīzē. Šis Sleiters droši vien atstādināts no amata, bet pa­gaidām vēl strādā Transporta ministrijā. Džerards pa­ņēma telefona grāmatu.

Sleiters kavējās. Viņi bija norunājuši satikties Vestminsteras bārā Sentdžeimsstrītas sētaspusē ne­tālu no ministrijas. Sleiters bija atbildējis izvairīgi, pēc Džerarda svešādā akcenta acīmredzot nosprie­dis, ka atkal iekritis nagos kādam reportierim. Arī pats Džerards nebija sevišķi noskaņots izklāstīt sa­vas domas telefona klausulei. Var gadīties, ka viņš maldās, bet Kreimera līdzstrādniekam nepiedien ap­šaubīt savas aģentūras produkcijas labās īpašības. Vislabākais sākumā paklausīties, ko teiks Sleiters, bet pašam neizpļāpāt sevišķi daudz.