KITS PEDLERS DZERIJS DEIVISS - MUTANTS-59 PLASTMASU ĒDĀJS

Sleiters ieradās tāds kā uzbudināts; parasti tā iz­skatās apstākļu nomākts cilvēks. Džerards piedāvāja viņam lielu glāzi viskija. Sleiters pielēja glāzi līdz malām ar sodas ūdeni un sāka dzert lieliem malkiem gluži kā alu.

— Šķiet, ka tas jums nekaitēs, — piezīmēja Dže­rards, rādīdams uz viskija glāzi. Arī viņš pats sūca viskiju, taču viņa glāze bija mazāka. Džerards gri­bēja piedzirdīt Sleiteru, bet izdarīt to neuzkrītoši. Ja viņš sev būtu paņēmis alu, tūlīt rastos aizdomas, ka viņš grib tam otram atraisīt mēli.

— Nekad nestrādājiet lielā iestādē, — brīdi klusējis, Sleiters iesāka. — Tur ir pārāk daudz pār­biedētu ļautiņu.

Izdzēris viskiju, Sleiters pasūtīja vēl pa glāzei un acīmredzot sāka nomierināties. Džerarda priekšā sē­dēja neliela auguma, drukns, pēc izskata spēcīgs cil­vēks ar gludi noskūtu, atklātu seju. Viņam patika šis cilvēks, un viņš nespēja saprast, kā tāds cilvēks var iedzīvoties valdības dienestā ar visu tā birokrātismu un personības nonivelēšanu. Sleiters izskatījās pārāk neiecietīgs, nervozs un tiešs, lai ilgi prastu noturē­ties oficiālā postenī. Viņš runāja aprautām frāzēm un acīmredzot arī domāja saspringti un ātri. Pagaidu atcelšana un draudošās nepatikšanas it kā saistīja viņu, lika viņam baidīties no neesošiem ienaidnie­kiem. Tāpēc ari Sleitera atbildes bija izvairīgas un aizdomu pilnas.

— Bet ko tad jūs īsti gribat panākt? — viņš jau­tāja. — Es tomēr gribētu zināt, ar ko un kādēļ runāju.

— Man likās, ka es jums pa telefonu paskaidroju.

— Jūs pastāstījāt, pie kā un par ko jūs strādā­jat, bet nepaskaidrojāt galīgi neko. — Redzēdams pārvērtību Džerarda sejā, Sleiters turpināja: — Pie­dodiet, bet pašreiz es jūtos kā lapsa, kam pakaļ dze­nas izbadējušos suņu varza. Ir ļoti patīkami, ja kāds interesējas par mani, bet tieši šobrīd man kā ēst vajadzīgs saprotošs draugs.

Džerards nolēma atklāt kārtis. Viņš īsi pastāstīja par sevi un par robotu Bareta rotaļlietu sekcijā.

Sleiters uzmanīgi noklausījās, pēc tam savukārt shematiski izstāstīja to, ko atklājusi komisija. Atkal nebija tiešu pierādījumu, ka plastmasai piemistu kāds iekšējs defekts. Avārija varēja būt notikusi vai­rāku iemeslu dēļ. Tomēr šī jaunā informācija kaut ko nozīmēja.

— Sākumā mēģināšu piezvanīt Hollandam, — teica Sleiters. — Viņš ir tā dēvētās izmeklēšanas ko­misijas priekšsēdētājs. — Viņš piecēlās un palūkojās pulkstenī. — Viņš vienmēr brokasto savā kabinetā. Vai jūs nepagaidītu?

— Es pagaidīšu.

Kad Sleiters bija izgājis piezvanīt pa telefonu, Džerards nožēloja, ka sasaistījies ar šo cilvēku. Gluži tā, it kā būtu akmeni iemetis ezerā: kas zina, cik tālu izplātīsies apļi un ko tie izskalos krastā.

Kad Sleiters atgriezās, viņš jau bija mierīgs.

— Viņš apsolīja pārbaudīt.

— Un vairāk neko? — apjautājās Džerards.

Sleiters paraustīja piecus.

— Vairāk neko. Viņš turpināšot izmeklēšanu. No viņa puses tā laikam ir liela piekāpšanās.

— Bet vai viņš patiešām kaut ko darīs?

— Vispār es domāju, ka darīs. Droši vien iesais­tīs Tomu Maijersu. Man šķiet, ka rati ir iekustināti un tagad atliek vienīgi gaidīt, kas tur iznāks.

«Lūk, kā viss tiek darīts šajā zemē,» nodomāja Džerards, izdzerdams viskiju. «Nekādu publisku pa­ziņojumu. Nekādu publikāciju avīzēs, tikai atrodiet īsto cilvēku, īstajā brīdī iečukstiet viņam ausī īsto vārdu, un, ja jums smaida laime, viss būs kār­tībā …»

Maijerss pagrūda miniatūru vagoniņu uz gaisa spilvena, un tas aizripoja, cik tālu vien atļāva galds. Viņš paskatījās uz Hollandu, kas pie telefona gaidīja atbildi, tad pārlaida skatienu pieminētajai telpai. Pie vienas sienas karā­jās izbalējusi litogrāfija, uz kuras bija attēlots pir­mais pazemes vilciens — lokomotīve izverda dūmus zem augstajām tuneļa velvēm. Otru sienu aiz­ņēma daudzkrāsaina Anglijas karte, kuru gandrīz no vienas vietas klāja aviolīniju tīkls.

Plauktos rindās stāvēja grāmatas ar grūti saprota­miem nosaukumiem: «Metro būves tendenču analī­tisks apskats», «Pretsakaru teorija un ritošā sastāva cirkulācija». Maijerss vērīgāk paskatījās uz Hol­landu. Nabaga vecais Bernards, izskatās gan viņš nomocījies! Par daudz to papīru, nepietiek laika da­rīt kaut ko sirdij tīkamu un būt radošam … Sieva arī it kā esot slima, varbūt pat pēdējā stundiņa klāt.

Maijerss ieklausījās, ka Hollands errīgi runā pa telefonu:

— Jā … nē, man nav vajadzīga realizācijas no­dala … Es lūdzu misteru Hintonu no zinātniskās pētniecības nodaļas. Jā, es gaidīšu. Pateicos.

Viņš nepacietīgi pameta Maijersam ar roku.

Maijerss pasmaidīja.

— Kādam vajadzētu sacerēt rakstu, cik neiespē­jami ir lielās organizācijās sazināties ar cilvēkiem.

Hollands paskatījās uz augšu.

— Atceros, reiz… Hallo, Hintons? Te runā Ber­nards Hollands. Jā, jā, pareizi… Mani interesē, vai jums izdevies noskaidrot kaut ko par īssavienojuma cēloņiem. Jauki, un ko tad jūs atradāt? Ļoti intere­santi. Bet vai jūs esat pārliecināts? Saprotams… Sakiet man, — vai jūs zināt, kas tad īsti piegādājis stiepli?… Jā, kā tad. — Viņš ar roku aizsedza klau­suli. — Meklē … Hallo! Jā, bija … Bet tagad pasa­kiet man, vai tā bija jauna tipa izolācija — aminosti- rēna izolācija? — Viņš pameta ar galvu Maijersam. — Liels paldies. Piedodiet, ka traucēju. Nākamā sēde otrdien… Labi… jā… Sveiki! — Hollands nolika klausuli. — Kļūme atrasta stieplē, kas bijusi klāta ar aminostirēna izolāciju.

Maijerss pagrūda vagoniņu, ka buferi nošķindēja.

— Uz mata! Viens un viens ir, iespējams, trīs. Kas to ražojis?

Hollands brīdi domāja.

— Ražojusi kompānija «Polytad», plastmasu bur­vji 110 Eseksas.

Maijerss sadrūma.

— Pazīstu viņus, bet par šī ražojuma tehnoloģiju maz ko zinu. Bet kā tu?

— Arī ne visai daudz. Zinu tikai to, ka aminosti­rēns ir lēts, nedeg, laika gaitā nezaudē elastīgumu un ka tas piesātināts ar slāpekli. Labs izolācijas mate­riāls …

— Atcerējos! — Maijerss viņu pārtrauca, — Tas bija Harolda Raita lolojums. Vai tu atceries viņu?

— Kā pa miglu. Garš, skarbs, askētiska rakstura.

— Nu gan tu joko! Man viņš prātā vēl no Sefīldas laikiem. Tur viņš skrēja pakaļ katram sievišķim. Jo- kaini, kad tagad tā paskatās uz viņu — svēts kā mūks, it kā sievieti savu mūžu nebūtu redzējis. Starp citu, ķīmiķis gan viņš ir labs. Vai viņš nepievienojās tam profesionālajam prātvēderam no Mitčemas?

— Taisnība, Kreimera aģentūrai, Kalifornijas tipa iestādei. Noalgo pārdesmit spējīgus aspirantus, radi kompāniju, iekaro tirgu kādā šaurā nozarē, bet pēc tam par dārgu naudu sniedz konsultācijas.

— Šajā gadījumā — par sairtspējīgajām pudelēm.

— «Tropu ekstāze»… Ir nepiemini, mani uzreiz pārņem skaudība. Pamatīgu žūksni viņi dabūja par to. Tagad viņi ošņā, kur vēl varētu nozvejot kādu jaunu ideju.

— Ar aminostirēna patentu un sairtspējīgo pudeli viņiem diez vai ir vajadzība pēc tām.

— Interesanti, cik ātri «Polytad» pāradresēs pre­tenzijas Kreimeram? — Hollands apdomāja. — Daž­reiz, zini, šis darbs man sagādā prieku.

Kreimers nevarēja vien rimties. — Tagad «Polytad» nelaidīs mani vaļā kā ērce.

Viņi saka, tā esot mūsu vaina un lai mēs paši mek­lējot izeju.