KITS PEDLERS DZERIJS DEIVISS - MUTANTS-59 PLASTMASU ĒDĀJS

— Kur jūs dzīvojat?

— Tepat aiz stūra. Bet jūs taču esat bijis pie mums, jūs zināt.

— Esmu piemirsis. Lai notiek, aizvedīšu jūs uz mājām.

— Tas patiešām nebūtu slikti.

— Par to spriedīšu es, norunāts? — Džerards uz­smaidīja Annai. — Es esmu ārsts, — viņš piemetināja māksloti uzpūtīgā tonī.

— Ak, dakter, lūdzu, piedodiet. Tad braucam?

Anna piecēlās, un viņi gāja pie durvīm.

— Mana mašīna stāv otrpus ielas, — sacīja Dže­rards.

Pabraukuši garām vairākām šaurām ieliņām, viņi apstājās pie kāda ultramoderna dzīvojamā nama Kromvelroudā.

— Visi šie kvartāli man liekas pēc vienas pie­grieztnes taisīti, — teica Džerards.

— Padevīgi pateicos.

Annas dzīvoklis tagad izskatījās citādi nekā agrāk. Kad Džerards te bija pirmo reizi, vēl neatguvies pēc tālā lidojuma, dzīvoklis viņam šķita gaumīgi iekār­tots un mājīgs. Tagad palika cits iespaids. «Viss, jā­domā, ir atkarīgs no garastāvokļa,» nodomāja Dže­rards. Viņam būtu gribējies sajust šajā mājā siltumu. Bet tagad ādas kušete un mozaīkas kafij galdiņš pie kamīna likās kļuvuši lielāki, pārāk smagnēji un pre­tenciozi. Pats kamīns bija uzmūrēts daudz lielāks, nekā vajadzētu. Viss bija pārspīlēts, vairāk domāts izrādīšanai nekā labas gaumes apliecināšanai.

— Ļaujiet apskatīt.

Anna sāka pogāt vaļā jaku.

Pleci viņai bija šaurāki un smalkāki, nekā bija li­cies zem apģērba. Uz kreisā rēgojās pamatīgs zilums, bet āda nebija pušu. Viņš uzmanīgi aptaustīja plecu un roku, lai pārliecinātos, vai nav plīsis kāds kauls.

— Vai tā nesāp?

Džerards pacēla viņas roku plecu augstumā.

— Nē, — Anna atbildēja, — nesāp.

Viņš pacēla roku vēl augstāk.

— Bet tagad?

Viņa nodrebēja.

— Sāp gan. Jūs domājat, ka plīsums?

— Nedomāju vis, bet pilnīgi droši apgalvot arī neņemos. Tāpēc būtu vēlams iztaisīt rentgenuzņē- mumu. — Viņš piecēlās. — Labi, mans profesionālais pienākums ir izpildīts. Varat apģērbties.

Anna pasmaidīja un uzmeta jaku atpakaļ uz gaiši brūnā kombinē. Džerards apmulsa, ieraudzīdams, ka viņa nevalkā krūšturi. Krūšu gali izskatījās tumši, pašas krūtis bija tvirtas. Viņš pamanīja arī sarkanu zīmi uz kakla. Uztvērusi viņa skatienu, Anna steig­šus aizpogāja jaku.

— No kā jums tā? — Džerards jautāja.

Anna apjuka. Apsējusi kakla lakatiņu, viņa to sa­bāza zem apkaklītes.

— Vecs ievainojums.

— Nav nemaz tik vecs, — Džerards iebilda. Pēkšņi viņam atausa skaidrība, ko tas varētu nozīmēt, un viņš izlamāja sevi par naivumu. Tās taču bija pavisam svaigas skūpsta pēdas! «Nav gan tev nekādas prak­ses no visādiem viedokļiem,» viņš sev teica un pie­cēlās no kušetes.

— Braukšu atpakaļ pie Bareta un uzzināšu, ko Es- painelam izdevies atklāt. Tie zobrati mums jāaizgādā atpakaļ uz laboratoriju. Es neka nesaprotu no tiem, es taču neesmu ķīmiķis.

— Vai jūs vēl kādu brītiņu nepaliksiet un neie­dzersiet kādu glāzi? — Anna cieši paskatījās uz Dže- rardu. — Esmu jums ļoti pateicīga … dakteri.

— Lai es atstāju to nabaga puisi neziņā, kas ar jums noticis? Viņš droši vien domā, ka jūs jau esat ielikta slimnīcā. Nē, labāk braukšu atpakaļ.

•— Man jāzina, kas tur īsti ir, — teica Anna. — Pa­ziņojiet man, līdzko pats būsiet noskaidrojis, jā?

— Protams, paziņošu … bet vai tad jūs nedabūsiet zināt…

— No vīra? — Anna viņu pārtrauca. — Viņš ir bezgala aizņemts. Lūdzu, lūdzu, neaizmirstiet piezva­nīt man. Es gribu zināt.

— Jā, tur patiesi ir, par ko rakstīt.

— «Satrakojies robots ļaužu pārpilnā vei­kalā» … — Anna pasmaidīja. — Tas nav mans am­pluā. Nē, es gribu zināt tāpēc, ka mēs esam saistīti ar aminostirēnu.

Pie durvīm Džerards saminstinājās.

— Es jums piezvanīšu. Visu labu.

Ejot uz liftu, viņš mēģināja izprast, no kurienes Annai tāds spēks, kas liek viņam stostīties un justies kā pēdīgam muļķim. Džerards bija neapmierināts ar sevi, un, kad lifts tā arī neatnāca, viņš skrēja lejā pa kāpnēm, lai atraisītos no šīs neapmierinā­tības.

Kad Džerards bija nonācis atpakaļ rotaļlietu sek­cijā, universālveikalu jau slēdza ciet, pēdējos pircē­jus gan laipni, gan nelaipni vadīja ārā, bet pārdevēji drūzmējās pie kasēm, pārskaitīdami ieņēmumu.

Espainelu viņš atrada panorāmā ņemamies ap ro­botu, kuru viņš bija uzvēlis uz steķiem.

— Pirmais lietiskais pierādījums, — Espainels paskaidroja, norādīdams uz detaļām, kuras bija iz­ņēmis no robota.

Džerards ieinteresēts paskatījās uz tām. Malās plastmasa, bez šaubām, bija kļuvusi mīksta, bet vienā vietā tās virsma pat bija lipīga.

— Tos labāk aizsūtīt uz laboratoriju.

Džerards izņēma no portfeļa kastīti un ar pinceti uzmanīgi salika tajā zobratus. Ielicis kastīti atpakaļ portfelī, viņš apjautājās Espainelam:

— Ko jūs tagad iesāksiet?

— Droši vien būs jāpāriet atkal uz metāla zobra­tiem. Traka neveiksme! Būs jāpasūta, bet tas prasīs milzum daudz laika.

— Vai kādreiz agrāk jums ir gadījies redzēt tādu atmīkstināšanos? — Džerards jautāja.

— Kā lai pasaka… — atbildēja Espainels. — Es, protams, te nestrādāju, bet esmu vaicājis vietējiem tehniķiem. Neko tamlīdzīgu viņi nav pieredzējuši.

Džerards pamāja ar galvu un paņēma portfeli, lai ietu. Espainels pieskārās viņam pie elkoņa.

— Lūdzu, atvainojieties manā vietā Annai… misis Kreimerei…

— Labi, atvainošos, — Džerards apsolīja. — Vai jūs sen esat pazīstams ar viņu?

Džerards neskaidri juta sapīkumu. Ir gan negals ar tādām sievietēm kā Anna! Viņas pievilcība pār­ņem visus kā gripa janvārī.

— Viņa bija klāt šīs panorāmas atklāšanā. Es izla­sīju, ko viņa bija uzrakstījusi. Sievietei tas, zināt, bija tīri labi.

— Jā, man stāstīja, — atbildēja Džerards. — Mēs vēl sazināsimies.

Viņš gāja pa tukšajām sekcijām, putekļu sūcēju dūkoņas pavadīts. Uz letēm jau bija uzmesti putekļu pārsegi, un veikals atgādināja sakošļātu papirosa galu.

Laionels Sleiters pamodās it kā no grūdiena un tūlīt pat uzrāva pār galvu segu, lai pa­glābtos no dzestrā guļamistabas gaisa. Tīk­smi vārtīdamies pa silto gultu, viņš jau juta nemieru: šī diena solīja kaut ko nelāgu, kaut ko ne­patīkamu, tādu kā slikta sapņa turpinājumu… Pēk­šņi viņš atcerējās.

Izmeklēšanas komisija! Galvā saskrēja asinis.

Tādu darbu! Un ideja bija pareiza, pilnīgi pareiza. Katrs sīkums, projektējot un montējot sistēmu, bija pārbaudīts un vēlreiz pārbaudīts — tik briesmīga ne­veiksme gluži vienkārši nebija iespējama. Visi gal­venie mezgli bija dublēti, signāli gāja paralēli pa patstāvīgiem kanāliem, pirms iedarbināšanas bija veikti visdažādākie izmēģinājumi.

Atri pārvarējis apjukumu, Sleiters mēģināja iztēlo­ties, kā izturēsies komisijas locekļi.

Ezertons. No tā palīdzību nebija ko gaidīt: viņi ne­varēja ieraudzīt viens otru ne acu galā un zinātnē bija nesamierināmi pretinieki. Pirmšķirīgs prāts — par to šaubu nebija —, taču ne mazākās oriģinalitā­tes. Godkārais, cietsirdīgais Ezertons, kas nepazina līdzjūtības, vienmēr darīja to, ko vajag, un tad, kad vajag, un veikli izvairījās no kļūmēm. Ar laiku viņš varbūt ieņems ministrijā vienu no augstākajiem ama­tiem un iemantos vispārēju nepatiku. Nelietis! Kādu brīdi Sleiters vieglināja sev sirdi, lādēdams Ezertonu.