HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

— Tas ir labi no jūsu puses, dok.

— Tādējādi es nejutu ne mazākās šaubas, kad !?]»«■••> nor­mālos domāšanas procesus mūsu, bet ne viņa labā. To izdarīt nebija viegli. Un es jutu līdzīgu morālu pārkāpumu tam, kāds tika izdarīts ar jums. Tomēr atbildību uzņemšos pats.

Man palīdzēja tas, ka atgādāšanas brīdī viņš bija bez samaņas. Es ieliku viltus atmiņas un izsaucu regresu attiecībā pret cilvēkiem un emocijām, uzstādīju atmiņu blokus un vispār izdarīju virkni šausmīgu lietu, par kurām līdz pat mūža beigām nesīšu krustu — atbildības krustu.

Doktors Mutfaks izskatījās tā, it kā kuru katru mirkli varētu sākt raudāt, un es paplikšķināju viņam pa plecu.

— Jūs, dakter, esat frontes priekšējās līnijas kareivis, kas visu dara uzvarai, un mēs jūs par to ļoti cienām.

— Es gan ne, tomēr nesākšu tagad par to uztraukties, — viņš nopurinājās un atkal kļuva zinātnes cilvēks. — Pēc dažām minūtēm gribu izvest pacientu no dziļa transa. Viņš izskatīsies pamodies, taču apziņa neorientēsies apkārtējā vidē. Viņa emocijas būs apmēram iein­teresēta divgadīga zēna līmenī. Atcerieties to! Pārāk neforsējiet ar jautājumiem un neizturieties naidīgi. Viņš no visas sirds centīsies pa­līdzēt, taču pieeja informācijai daudzos gadījumos nebūs viegla. Esiet pretimnākoši un pārfrāzējiet jautājumu. Jūs esat gatavi?

— Domāju, jā, — es teicu, lai gan ar lielām grūtībām varēju iedo­māties Krāju izpalīdzīga zēna veidolā.

Mēs ar Anželu soļojām aiz daktera uz blāvi apgaismoto hospitāļa palātu. Kad ienācām, pie gultas sēdošais sanitārs piecēlās. Mutfaks ieregulēja apgaismojumu tā, lai lielākā daļa kristu uz Krāju. 3et pēc tam izdarīja viņam injekciju.

— Tam jāiedarbojas ātri, — viņš paskaidroja.

Kraja acis bija aizvērtas, seja atslābusi un nekustīga. Viņa galvas­kausu ietina marles saites, no kuru apakšas uz blakus stāvošo iekārtu stiepās vadi.

— Mosties, Krāj, mosties, — paklusu teica ārsts.

Kraja seja nodrebēja, vaigi noraustījās un acis pavērās. Sejā bija bezrūpīga miera izteiksme, bet lūpās vāja smaida pēdas. — Kā tevi sauc?

— Krajs, — viņš klusu ierunājās zēniskā balsī. Nebija ne miņas no pretošanās.

— No kurienes tu ieradies?

Viņš sarauca pieri, mirkšķinot acis un skatoties manī, izdvesa kaut kādas skaņas. Anžela noliecās un, draudzīgi papliķējusi viņam pa roku, ierunājās:

— Tev ir jānomierinās, nesteidzies. Tu šeit ieradies no Klizantas, pareizi?

— Pareizi, — viņš pamāja un pasmaidīja.

— Bet tagad padomā, tev taču ir laba atmiņa, tu esi dzimis uz Klizantas? — Es…, manuprāt, ne. Es biju tur, dakter, ilgu laiku, taču dzimis neesmu tur. Es piedzimu mājās.

— Mājās — tas ir uz citas planētas, citā pasaulē?

— Pareizi.

— Vai tu nevarētu man pateikt — kam līdzinās tavas mājas?

— Aukstumam.

Kad tas tika pateikts, viņa balss bija tik pat ledaina kā šis vārds, vairāk līdzīga iepriekšējā Kraja balsij, un viņa seja pakāpeniski izmai­nījās, atspoguļodama domas, kuras kā atbalss atsaucās viņa vārdiem.

— Vienmēr aukstums. Nekā zaļa, nekas neaug, vienmēr aukstums. Nākas mīlēt aukstumu, bet es nekad neesmu to mīlējis, lai gan sadzīvot varu. Ir siltas planētas un daudzi no mums aizbrauc uz tām. Bet mūsu nav daudz. Mēs ne īpaši bieži redzam viens otru, un nedomāju, ka mīlam cits citu, un kālab lai mīlētu? Sniegā, ledū un aukstumā nav ko mīlēt. Mēs ķeram zivis, tas arī viss, sniegā nekas nedzīvo, visa dzīvība ir jūrā. Reiz iebāzu roku ūdenī, tomēr ūdenī izdzīvot es nevaru. Tur­pretim tās var un mēs viņas ēdam. Ir arī siltākas planētas.

— Līdzīgas Klizantai? — es prasīju tik pat klusi kā Anžela. Viņš pasmaidīja.

Līdzīgas Klizantai. Visu laiku silts, pat karsts, pārāk karsts, taču man nav nekas pretim. Dīvaini redzēt uz sauszemes arī citus radīju­mus. izņemot cilvēkus. Un daudz zaļuma.

— Kā saucas mājas, aukstās mājas? — es nočukstēju.

Transformācija notika acumirklī. Krajs sāka locīties uz galda, viņa

seju sašķobīja dažādas grimases, acis plaši iepletās un stingi blenza vienā punktā. Doktors Mutfaks kliedza viņam, lai aizmirst jautājumu un guļ mierīgi, tai pat laikā cenzdamies iedurt adatu lēkājošajā rokā. Tomēr bija jau par vēlu. Manis izsauktā reakcija turpinājās un tikai īsu brīdi Kraja acīs parādījās kaut kas saprātīgs un arī naids, kad atjēdzies viņš saprata, kas notiek.

Bet tikai uz Tsu mirkli, pēc brīža viņa mugura izliecās mēmās spaz­mās un Krajs sabruka, sastindzis un nekustīgs.

— Miris, — paziņoja dakteris Mutfaks, uzmetis acis aparatūras rā­dītājiem.

— Sesija bija noderīga, — piezīmēja Anžela, pieiedama pie loga un atvilkdama aizkarus. — Laiks izpeldēties, ja tu, dārgais, jūties uz to spējīgs, bet pēc tam mums nāksies izdomāt paņēmienu, kā sadabūt doktoram citu pelēko cilvēku. Tagad, kad zinām, kādu sfēru nedrīkst aizskart, mēs piespiedīsim viņu nopratināšanas laikā izvilkt ilgāk.

— Es nevaru! — dakteris atsprāga. — Tikai ne to! Mēs viņu no­galinājām! Es viņu nogalināju! Viņam bija implantēta pavēle, kurai nav iespējams pretoties — nomirt, bet neatklāt, kur atrodas viņa planēta. To var ielikt — tiekšanos pēc nāves. Tagad es to ieraudzīju. Un vairāk negribu!

— Mēs esam audzināti dažādi, dakter, — mierīgi un bezkaislīgi piemetināja Anžela. — Es nošautu Krajam līdzīgu izdzimteni kaujā, un neizjūtu nekādas citas jūtas tādēļ vien, ka viņa nāve iestājās šādā veidā. Jūs zināt, kas viņš ir, un ko izdarījis.

Es neteicu neko. Biju vienisprātis ar abiem. Ar Anželu, kura redzēja Galaktikās džungļus ar to likumiem, un arī ar doktoru — humānistu, kurš bija izaudzis matriarhātā, stabilā un nemainīgā. Viņiem abiem bija taisnība. Interesants dzīvnieks ir cilvēks.

— Atpūtieties, dok, — es devu padomu. — Iedzeriet vienu no savām kapsulām. Jūs jau diennakti esat uz kājām un tas nāks tikai par labu. Mēs satiksimies, kad jūs pamodīsieties, bet līdz tam labi atpūtieties.

Es paņēmu Anželu aiz rokas un aizvedu prom no sadrūmušā mazā cilvēciņa, kurš satriekts blenza grīdā.

— Tev taču nav līdzjūtības pret šo izdzimteni? — jautāja Anžela. paužot man savas otršķirīgās rūpes, kas aptuveni nozīmēja: «Es ne­meklēju nepatikšanas, bet, ja tās gribi — tu viņas arī dabūsi».

— Es? Uz to ir mazas izredzes, mīļā. Krajs ir tas, kurš nesen izritināja man smadzenēs dzeloņdrātis un mēģināja to pašu izdarīt arī ar tevi. Man vienīgi žēl, ka nevarējām izspiest ko vairāk, pirms viņš mūs pameta.

— Nākošais izstāstīs vairāk. Vismaz tagad mēs zinām, ka tava ideja ir pareiza. Viņi it kā nav svešie, tomēr nav arī Klizantas iedzīvotāji. Ja spēsim viņus iznīdēt tur, tad varēsim apturēt visu šo iebrukumu.

— Vieglāk iedomāties, nekā sasniegt. Labāk izpeldēsimies, bet pai to domāsim, kad atgriezīsimies, — pie dzēriena glāzes.

Ūdens atslābināja manus muskuļus, radīdama milzu izsalkumu un slāpes. Pa radio izsaucu kalpotājus un devu rīkojumu.

Kad iznācām no ūdens, mūs jau gaidīja gaļa un alus, kas tikai daļēji remdēja manu izsalkumu, tomēr deva iespēju aizkļūt līdz numu­ram un ķerties pie daudz izsmalcinātākām pusdienām.

Septiņi ēdieni: asā zupa burādiešu gaumē, gluži vai tīra uguns, zivs, gaļa un citas delikateses, pārāk lielā skaitā, lai pieminētu. Anžela mazliet ieēda un iemalkoja no savas glāzes, bet es tai laikā tiku galā ar lielāko daļu ēdienu.