HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

— Apģērbu nost, — viens no viņiem pavēlēja.

Vajadzēja piepūlēties, lai nepasmaidītu. Blakus atradās fluoroskops un cita aparatūra, lai mani pārbaudītu. Šie subjekti bija palikuši uzticīgi šablonam, sekojot tai pat shēmai, tai pat rutīnai, kuru piemēroja jau tad, kad sagūstīja mani pirmo reizi. Vai tiešām viņi neapjēdza, ka rutīna bija lamatas un zaudēta spēle?

Nē, neapjēdza. Neveikli novilku drēbes un ļāvu viņiem padarboties ap sevi.

Viņi, protams, neko neatrada — atrast jau nebija ko. Vai, pareizāk, bija gan viena lieta, kuru, kā es cerēju, viņiem neizdosies neatrast. Tā arī notika.

Pārbaude vilkās lēnām, un es nevarēju vien sagaidīt tās beigas. No narkotikām galvā sāka savilkties migla, es jutos kā vatē ietīts. Injekcija droši vien bija sasniegusi savas iedarbības apogeju un drīz sāks atslābt. Iecerēto pasākumu nepieciešams paveikt, kamēr narko­tikas darbojas maksimāli efektīgi, citādi visi priekšdarbi izrādīsies velti.

Uzvilkt šo, - pavēlēja koksejainais konvojnieks, un pameta man jau pazīstamo caurspīdīgo apģērbu. Pieliecos to pacelt — un man nācās apslēpt smaidu, kuru nevarēju noturēt. Darīts!

Viņi pacietīgi gaidīja, kamēr es nopūlējos ap drānām. Uzmanīgi sekoju saviem pirkstiem, lai droši zinātu, ka tie veic savu uzdevumu. Kad ap manu kaklu sasprādzēja kakla siksnu, es tik tikko atviegloti nenopūtos.

Viss gāja gandrīz pēc plāna, plus mīnus piecas sekundes. Kad viens no sargiem paņēma spīdzināšanas kasti, es zemu noliecu galvu, sekojot savām kājām, lai nepakluptu. Ja tas radīja nomāktības ilūziju, jo labāk. Mēs gājām pa garu gaiteni gar kāpnēm, un es domās atzī­mēju to izvietojumu, lai iegūtu aptuvenu priekšstatu par attālumu, kas mūs šķīra no ceļojuma galamērķa.

Kraja midzenis! Viņš gaidīja aiz rakstāmgalda tik pat pacietīgi un neemocionāli kā zirneklis savā tīmeklī. Anžela sēdēja viņa priekšā ar griestiem piekarinātu moku kasti kaklā.

— Ar tevi viss kārtībā? — es prasīju, ienākdams pa durvīm.

— Protams. Nekas nav noticis. Tev nevajadzēja gan šurp nākt.

Līdzko es to izdzirdēju, tā pievērsu uzmanību Krajam, neaizmirstot

arī par sargu, kurš pievēra aiz mums durvis.

— Tagad jūs viņu atlaidīsiet, vai ne?

— Protams, ne. No tā mums nebūtu nekāda labuma, — runājot viņa sejas izteiksme ne drusciņ neizmainījās.

— Es arī nemaz nedomāju, ka atlaidīsiet. Vai jūs varētu pateikt, kā noķērāt viņu?

— Jūsu atmiņā bija precīzs jūsu sievas apraksts, un kad konsta­tējām, ka bēgšanā palīdzēja divas sievietes, gluži dabiski, pieņēmām, ka viena no tām varētu būt šī pati Anžela. Kompjūters atpazina viņu, tiklīdz tā ienāca ēkā.

— Mēs izdarījām lielu muļķību, tā riskējot, — es teicu, pagriezda­mies ar seju pret Anželu, bet skatoties uz sargu. Viņš jau gatavojās kuru katru brīdi piekarināt manu kasti pie otra āķa griestos. Ja viņš to izdarīs — mēs esam lamatās.

Viss, ko varēju iespēt — mesties viņam virsū.

— Apstādiniet viņu! — iesaucās Krajs, un sargs, uzmetis man acis, ātri nospieda rindu sarkanu podziņu kastes vākā.

Nesākšu izlikties, ka tā bija patīkama sajūta. Sāpes bija pietiekami spēcīgas, lai nelabums plēstu manu kuņģi un sasietu mezglos mus­kuļus. Ieņemtās narkotikas bloķēja lielāko daļu sāpju, bet ne visas. Droši vien eksistēja dažas nervu takas, kas bija pieejamas šai kontrolei. Acis pieplūda ar asarām un caur to plīvuram varēju izšķirt savā priekšā zābaku un formas bikšu staru. Slikti.

Bet pēc tam sarga roka, kad viņš pieliecās, lai paceltu mani aiz apkakles. Es aši situ ar izstieptu vidējo pirkstu un ieskrāpēju viņam ādu uz delnas. Viņš tikai nodrebēja un turpināja liekties, līdz nokrita man blakus, izmetis vadības kasti. Tā nokrita tik tuvu, ka varēju aiz­sniegt un uzsist pa melno pogu.

Vienā mirklī sāpes izbeidzās. Es sāku rāpot un velties, cīnoties ar mezglā savilktajiem muskuļiem un cenšoties piecelties kājās.

Dažus mirkļus pēc tam, kad uzbruku sargam, situācija bija strauji izmainījusies. Anžela, turoties pie kakla siksnas un sāpēs locoties.

gulēja šķērsām pāri Kraja galdam. Pats Krajs stāvēja uz ceļiem aiz galda un stiepās pēc pistoles.

Es metos Krajam virsū tajā brīdī, kad viņš to pacēla. Es nokavēšu! Metos uz priekšu pārāk vēlu, viņš pagūs izšaut un ar to pašu pasaciņai būs beigas.

Bet tieši šai brīdī nodārdēja attāls sprādziens, nodrebēja grīda, no griestiem sāka birt putekļi un plastikas gabaliņi, apgaismojums iemir- gojās. Krajs to negaidīja, bet es šo vitāli svarīgo mirkli biju gaidījis, aizslīdēju pāri galdam un mans nags nočirkstēja pa viņa ādu.

Krajs izšāva, bet lode caururba pretējo sienu, jo šāviena brīdī viņš saļima bez samaņas. Anžela droši vien bija uzbrukusi viņam tajā pat mirklī, kad es uzbruku sargam, lekārusies vadā, viņa uzmeta kājas pietiekami augstu, lai iedodu Krajam vienu kārtīgu spērienu, kas viņu notrieca uz grīdas. Viņš atriebās, pieķerdamies tālvadībai ātrāk, nekā pistolei, un šis nelielais sadisma ekscess deva man iespēju tikt viņam klāt. Bet Anžela tagad maksāja par to.

Kad uzlīdu uz galda viņai blakus, nevarēju skatīties uz locošos ķermeni. Kraja krēsla priekšā atradās milzums pogu, es nesāku tās studēt, bet vienkārši atkabināju un izslēdzu kasti.

Anžela atvēra acis un gulēja nekustēdamās, kamēr rakņājos pa galda atvilktnēm, viņa vienkārši skatījās uz mani.

— Mīļais, tu neapšaubāmi esi ģēnijs! — viņa vārgi teica. Es atradu atslēgas un noliecos, lai atslēgtu kakla siksnu. — Kā tu to izdarīji?

— Pārspēju viņus viltībā, tas arī viss. Viņi neatrada manās drēbēs nekādus ieročus, tāpēc, ka pats apģērbs bija ierocis. Audums bija piesūcināts ar tanturalīnu, kas to pārvērta varenā sprāgstvielā. Es uzlēju drēbei šķidru katalizatoru zem padusēm, kur siltums tam neļāva reaģēt.

Kamēr biju formas tērpā, nekas nenotika, bet, tiklīdz viņi piespieda mani to novilkt — es biju pārliecināts, ka viņiem tas noteikti ir jādara — katalizators atdzisdams sāka darboties, un kad sasniedza kritisko punktu…

— Bums, un viss uzsprāga. Mans ģēnijs, — kad kakla siksna bija atvērusies, viņa pievilka mani sev klāt un dāvāja karstu skūpstu, kam es kādu laiku abildēju, fīdz atcerējos, kur atrodamies. Viņa ne visai droši piecēlās sēdus un mēģināja ielikt atslēgu manā kakla siksnā.

— Un tev, esmu pārliecināta, ir arī kāds asprātīgs izskaidrojums, kā tu nogalināji šos trakos?

— Viņi vēl nav beigti, vienkārši bez samaņas. Es uzasināju vienu nagu, bet pēc tam ieziedu to ar kalanītu.

— Protams! Tas ar aci nav saskatāms un atklāt kaut niecīgākās tā pēdas var vienīgi ar spektroanalīzi. Bet ar to ir vairāk kā pietiekoši, lai novestu saskrāpēto bezsamaņā. Kas tālāk?

— Telefona zvans, lai uzsāktu otro operācijas fāzi, ja sprādziens nebūs dzirdēts ārpus ēkas. Viņiem gan ir noklausīšanās ierīces… Pirms paguvu pabeigt frāzi, gaisma nodzisa. Tā kā šī istaba bija tumša, es apmaldījos un nokritu, pazaudēdams kontaktu ar realitāti.

— Anžela, — es pasaucu, jauzdams aizsmakumu savā balsī, — mani līdz matu galiņiem piesūknēja ar narkotikām, kas atslēdz gandrīz visus sāpju centrus. Tādēļ es arī spēju tikt galā ar sargu, neskatoties uz to, ka viņš ieslēdza elektrošoka kasti. Taču esmu kļuvis galīgi stīvs. Viss, ko varu darīt tumsā, ir klausīties, tev nāksies man palīdzēt.