HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

legaismojās ekrāns, un es pēkšņi skatījos Krajā. Viņš runājot gan­drīz vai smaidīja:

— Tas ir ieraksts, tas atkārtojas, —teica Beiza.

— … ka mēs gribam darīt viņam zināmu. Kādam no jums ir jāpazīst cilvēks vārdā Džeimss di Grīzs. Sazinieties ar viņu. Pasakiet, lai no­klausās šo pārraidi. Šis ir paziņojums tev, di Grīz. Mēs gribam, lai tu atgrieztos. Te, pie manis ir Anžela. Viņa ir neskarta — pagaidām, un paliks tāda līdz rītausmai. Es piedāvāju tev sazināties ar mani un aprunāties.

Laipni lūdzam mājās, di Grīz!

18. nodaļa

Pēc tam es dažas minūtes atrados šoka sastingumā, bet tādā stāvoklī labāk jūtos vienatnē. Beiza izrādījās pietiekami saprotoša. Uz apziņas sliekšņa gailošā doma beidzot parādījās visā spožumā. Man nāksies padoties un atkal pieņemt kakla siksnu — no tā izbēgt neva­rēja. Atmiņas par to nebija īpaši patīkamas — faktiski manas smadze­nes galvaskausā sāka konvulsīvi raustīties.

Pēdējā laikā manai pelēkajai vielai bija gājuši cauri pārāk daudzi pārdzīvojumi, un es nevēlējos to atkārtošanu, bet tomēr tas bija neiz­bēgami. Kakla siksna un spīdzināšanas kaste bija mana plāna daļa — tās nāksies neitralizēt. Un tas nebūt nebūs viegli.

Es pārdomāju visus iespējamos variantus un kad uzbrukuma plāna melnraksts bija gatavs, aizsūtīju pēc Beizas, un paziņoju, ka gribu padoties.

— Jūs nevarat! — zvēru, ka šajās brīnišķīgajās lielajās acīs atmir­dzēja asaras. — Atdot sevi tiem sātaniem, lai izglābtu sievieti. Ja vien visi šīs planētas vīrieši būtu līdzīgi jums. Tam nav iespējams noticēt…

Es pretojos impulsam izbaudīt nelielu sievietes sajūsminātību un aizgriezos, lai atvērtu vienu konteineru ar nogalināšanas rīkiem. Ierau­got granātas, Beiza ar interesi paskatījās manī.

— Tā būs operācijas otrā daļa, — es viņai paskaidroju. Par pirmo es parūpēšos pats, tā būs iekļūšana ēkā un Anželas atbrīvošana. Es ceru arī sagūstīt pelēko cilvēku, bet, ja tas mani aizkavēs, tad šo operācijas daļu atliksim uz nākošo reizi. Operācijas otrā daļa būs izkļūšana no Oktagona, un tam vajadzēs jūsu palīdzību. Man ir ne­pieciešams ēkas plāns; gribu parunāt ar kādu, kas labi zin, kur kas atrodas, varbūt ar kādu no štata remontstrādniekiem, lai varētu atrast vājās vietas. Vai jūs varat to izdarīt tagad?

— Tūliņ pat, — viņa atsaucās, aizskriedama. Uzticama gan mūsu meitene Beiza. Sāku rakņāties pa konteineru.

Kad mēs bijām gatavi doties ceļā, līdz rītausmai atlika vairs tikai pāris stundas.

Es pabeidzu savas operācijas daļas izstrādi, kaut arī noorganizēt bēgšanu nebija tik viegli. To nelielo spēku priekšā, ko varējām savākt, Oktagons ļoti stipri līdzinājās cietoksnim. Un mums ļoti traucēja jeb­kādu gaisa kuģu un smagā bruņojuma trūkums. Liekas, neeksistēja neviena izeja ne pa gaisu, nedz zemi. Bet kāds no štata remontstrād­niekiem, kuru bijām atraduši un atvilkuši šurp, ar drebošu roku atzīmēja plānā glābjošu spraudziņu.

— Kabeļu tauva, ser un mem, iet zem ielas un sienām un iziet subpagrabā 17. Liels tunelis kabeļiem, telefoniem un visiem pārējiem sakariem.

— Tas, protams, čumēs un mudžēs no «blaktīm», — es piezīmēju. — Taču, ja pareizi visu ieplānosim, tam nebūs nekādas nozīmes. Pierakstiet, lēdij, jo es nemīlu atkārtoties. Lūk, kā norisināsies šī ope­rācija.

Kamēr paveicām pēdējos priekšdarbus, līdz rītausmai atlika vairs tikai minūtes divdesmit un es viss biju noplūdis aukstiem sviedriem. Kad pa video piezvanīju Krajam, priekšējās daļas jau devās uz izejas pozīcijām. Mūs savienoja uzreiz un es ierunājos ātrāk, nekā viņš pa­guva ko iebilst.

— Es nekavējoties gribu redzēt Anželu un parunāt ar viņu, gribu būt pārliecināts, ka viņa ir sveika un vesela.

Krajs nestrīdējās. Viņš to bija gaidījis. Anžela parādījās Ievas kos­tīmā, un viņai ap kaklu es ieraudzīju to pašu nīsto kakla siksnu ar augšup ejošiem vadiem.

— Ar tevi viss kārtībā?

— Tieši tik jauki, cik vien tas iespējams šādā izskatā un stāvoklī un vienā telpā ar šo izdzimteni.

— Ar tevi neko nav izdarījuši?

— Pagaidām neko, ja neskaita to, ka mani vardarbīgi izģērba un uzmauca kaklā šo kakla siksnu, piestiprinot vadu pie griestiem tā, lai es nevarētu aizbēgt. Bet tu vari iedomāties, kādus draudus izteica šis pretīgais subjekts. Nedomāju, ka ar tādām smadzenēm spētu nodzīvot kaut minūti.

Viņa sastinga, acis izvalbījās, lai gan neaizvērās. — Krajs iešļircināja viņai nervu spīdzināšanas zāles. Tai mirklī es sapratu — ja Krajs no­nāks manās rokās, viņam ir beigas. Viņa seja atkal parādījās ekrānā, un ar piespiešanos, uz kādu nekad nebiju uzskatījis sevi par spējīgu, mierīgi skatījos viņā un klusēju.

— Tagad tu ieradīsies pie manis, di Grīz, un padosies. Tev ir atlikušas vairs dažas minūtes. Tu zini, ko izdarīšu ar tavu sievu, ja neieradīsies. Ja padosies, viņu uzreiz atlaidīs.

— Kādas man ir garantijas, ka jūs turēsiet vārdu?

— Nekādas! Bet tev nav izvēles, vai ne tā?

— Es tur būšu, — teicu pēc iespējas mierīgāk un videofonu izslēdzu ne ātrāk, kā dzirdēju Anželas izsaucienu aiz kadra: — Nē!

— Vai drēbes jau ir izžuvušas? — es prasīju, velkot nost kreklu un zābakus.

— Nupat jau būs sausas, — Beiza atbildēja. Viņa un vēl kāda meitene turēja fēnus virs klizantiešu uniformas, kuru šim gadījumam biju izvēlējies. Tā bija caurcaurēm izmērcēta ķimikātu vannā un tagad steidzami tika žāvēta.

— Pietiks! Mes nevaram vairs ilgāk gaidīt.

Palika daži mitri plankumi, taču tam nebija nozīmes. Lejā pie vies­nīcas mūs gaidīja rūcošs kuteris. Pagaidām viss gāja labi. Bet krastā stāvēja automobilis ar doktoru Mutfaku uz aizmugurējā sēdekļa. Viņš turēja uz ceļiem melnu koferīti un kaut ko burkšķēja zem deguna.

— Nepatīk man tas, — viņš norūca. — Tā ir ārsta ētikas kodeksa pārkāpšana.

— Karš — ikviena kodeksa pārkāpšana, ētiskā vai morālā — krop­lība, pret kuru visi līdzekļi labi. Izdariet to, ko no jums prasu.

— Es to izdarīšu, nevar būt pat runas, taču cilvēkam ir atļauts izteikt piezīmes par darāmā ētisko pusi.

— Piezīmes izsakiet vesels, tomēr piepildiet arī šļirci.

Mēs apstājāmies blakusielā. Aiz stūra atradās Oktagons…

— Katalizatoru, — es teicu. — Un neizlejiet ne lāsīti. Tikai zem padusēm, tur, kur mitrumu neievēros.

Es pacēlu abas rokas un sajutu no konteinera nākušā šķidruma siltumu, bet pēc tam ātri tās nolaidu, iespiežot mitro audumu starp padusēm. Pēc tam izlīdu no mašīnas un iebāzu slapjo roku pa lodziņu. Man ādā iedūrās adata — lieta darīta. Griežoties gar stūri, dzirdēju, kā aizbrauc automobilis.

Gluži kā kalns manā priekšā iezīmējās Oktagons, aiz tā debesīs sāka svīst gaismiņa. Bijām novilkuši līdz pēdējam. Pie nama stāvēja divi pelēkie cilvēki. Tiem abiem bija no makstīm vēl neizvilktās gaus- pistoles. Viņi izskatījās ļoti pašpārliecināti. Es piegāju klāt, un viens no viņiem piesprādzēja man pie delnas roku dzelžus un ieveda pa durvīm, garām diviem klusējošiem sargkareivjiem.

Kāpjot augšā pa kāpnēm, es paklupu un sāku daudz uzmanīgāk skatīties zem kājām. Injekcija sāka iedarboties. Man negribējās neko runāt, bet mani konvojnieki, kā jau pierasts, to negribēja vispār nekad.

Viņi iegrūda mani istabā. Tur viņi izvilka savus lielgabalus un, kamēr noņēma rokudzelžus, turēja tos pavērstus pret mani.