HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

— Paimeitenīte. Ar tevi sievas vietā 6s izjūtu arvien pieaugošu nemieru.

Beiza bija atpakaļ un viņai pa pēdām vēl viena amazone mundierī. Nedaudz vecāka, ar ļoti pievilcīgām sirmuma pazīmēm matos, ar pil­nīgām krūtīm un apaļīgām apburošām formām. Uztvēru Anželas acīs asinis stindzinošu izteiksmi un ātri pievērsu savas domas daudz steidzamākām lietām.

— Es esmu Džeimss di Grīzs, starpzvaigžņu aģents un spiegs.

— Faida Firtina no gvardes, — viņa nokliedza un atdeva godu.

— Jā, ļoti labi, Faida, esmu priecīgs ar jums iepazīties. Brīvi. Cik nopratu, šī ēka pieder jums.

— Pilnīgi pareizi. «Firtina Amalga Meitel Konstrakšen Roborecki Limited». Brīnišķīga prece tirgum.

— Kas par preci?

— Roborecki.

— Vai neuzskatīsiet mani par galīgi stulbu, ja apvaicāšos, kas tie roborecki tādi ir?

— Grezna, ikvienai kārtīgai mājai nepieciešama prece. Robots, kas ieprogrammēts, apmācīts, salikts un speciāli konstruēts tikai vienas funkcijas veikšanai. Pārvaldnieks, kalpotājs, gatavs palīdzēt mājas dar­bos, kurš dara māju omulīgu un patīkamu, atvieglojot saimnieka dzīvi, atbrīvojot viņu no ikdienišķa darba, mūsdienu dzīves stresiem…

Bija vēl daudz kas tādā garā, acīm redzami citāti no reklāmas brošūriņas, bet tos es vairs nedzirdēju. Galvā, iegūstot noteiktu formu, veidojās plāns. Tad cauri manu domu gājienam izspraucās šāvienu trokšņi.

— Viņi izdarījuši izmēģinājuma uzbrukumu, — ar komandrāciju pie auss ziņoja Beiza. — Bet tikuši ar zaudējumiem atsisti.

— Turpiniet viņus apvaldīt. Kādu laiku tiem nevajadzētu izmantot smago tehniku, jo ir cerības mani saņemt dzīvu. — Ar rokas mājienu pārtraucu rūpnīcas īpašnieci, kura atkal gatavojās uzsākt mutisko re­klāmu. — Faida, ātri sagatavojiet šīs ēkas un apkārtējā rajona uzme­tumu.

Viņa uzraseja ātri un precīzi (neapšaubāmi, armijas treniņš), norā­dot durvis, logus un tuvākās ielas.

— Kā izskatās jūsu roborecki? — es jautāju.

— Pēc formas un izmērierm apmēram kā humanoīdi, optimāls iz­skats mājas videi, un pie tam vēl…

— Lūk, lieliski! Cik tādu jums ir jau gatavi nosūtīšanai, izgājuši pārbaudes izmēģinājumus vai kā jūs tur to saucat, ar uzlādētiem ener- goblokiem?

Viņa domīgi sarauca pieri.

— Man jāsazinās ar piegādes daļu, taču pēc aptuveniem aprēķi­niem, es teiktu, kaut kur starp 160 un 180.

— Tas būs tieši tas, kas mums vajadzīgs. Jūs šausmīgi izputēsiet, vai apdrošināšana spēs atlīdzināt zaudējumus, ja viņi tiks iznīcināti Burādas dēļ?

— Visi firmas «Firtina» roborecki labprāt ies bojā, varētu pat teikt, ar prieku, ja vien viņiem būtu kādas emocijas, brīvības dēļ. Lai gan viņi, protams, nav spējīgi ņemt rokās ieročus, gluži tāpat, kā veikt kādus vardarbības aktus.

— Nu, tas nebūs vajadzīgs. Par to varam parūpēties mēs, mūsu pārvaldnieku brigāde veiks uzmanību novēršošu manevru, kas pa­līdzēs mums izkļūt no šejienes. Bet tagad, meitenes, pienāciet tuvāk, un es jums izklāstīšu savu plānu.

Vecās di Grīza smadzenes beidzot sāka patiesi darboties. Šaušana aizmugurējā plānā stimulēja manu piepūli, kad pacēlos priecīga en­tuziasma viļņa galotnē.

Pēc dažām minūtēm sagatavošanās darbi tika pabeigti, un pus­stundas laikā mēs bijām gatavi uzbrukumam.

— Jūs zināt savu pavēli? — es prasīju robotu piepildītā, pustumšā piegādes daļā.

— Zinām, ser, jā, ser, pateicamies jums, ser, — viņi atsaucās ar vislabāko kultūras akcentu.

— Tad sagatavojieties nosūtīšanai. Tas, ko jūs izdarīsiet tagad — daudzreiz labāks par to, ko jūs varētu izdarīt visas savas elektroniskās dzīves laikā, kalpojot mājās. Kad es teikšu «iet ārā!», jūs iziesiet, katrs saskaņā ar viņam doto programmu.

— Jūs esat ļoti laipns, ser, pateicamies jums, ser.

Šeit, fabrikas piegādes daļā, to bija vairāk nekā simts — mūsu galvenais triecienspēks. Viņi stāvēja ciešās rindās, dūcot un alkstot darbības. Pirmās rindas bija ietērptas visdažādākajās drēbēs, kādas vien mēs spējām sadabūt, daži formas cepurēs, citi mēteļos, vēl daži biksēs. Lielāko daļu apģērba bija ziedojušas trieciennieces, bet šis fakts deva man maz labuma jaunajā armijas dienesta statusā. Apkārt bija pārāk daudz iedegušas miesas, lai vīrietis to varētu pilnībā ignorēt. Pārmaiņas pēc bija gandrīz prieks pabūt kopā ar robotiem, kuru ap­ģērbs izrādījās daudzveidīgs un neatklāja skatam neko interesantu. Katrs no viņiem žņaudza rokās caurules vai plastika atlūzu, vai kādu citu ieroci atgādinošu priekšmetu. Gaidāmajā juceklī, kā es cerēju, viņus noturēs par uzbrūkošiem cilvēkiem. Ieskatījos pulkstenī un pa­cēlu pie lūpām rāciju.

— Gatavību visām daļām! Līdz nullei piecpadsmit sekundes. Bum- bmetējām sagatavoties! Līdz pēdējai sekundei turaties tālāk no logiem. Tas ir, nerēgojieties ārpusē… Aktivizēt bumbas… Mest!

No ielas atskanēja dobju sprādzienu sērija, kurus papildinās arī no visām citām ēkas pusēm, kad meitenes izmetīs bumbas no augšējiem stāviem. Lielākoties dūmu bumbas, lai gan tām klāt ir piejauktas arī dažas ar smieklu un miega gāzi.

Devu bumbām piecas sekundes līdz maksimālajam biezumam, bet pēc tam ieslēdzu garāžas durvju svirslēdzi.

Durvis ar troksni pacēlās, skatam daudz neko neatsedzot, izņemot dūmu vālus, kas nekavējoties sāka ieplūst garāžā.

— Uz priekšu, mani uzticamie kareivji, uz priekšu! — es pavēlēju, un visas kreisās kājas pacēlās kā viena, un manu robotu brigāde sāka soļot uz priekšu.

— Pateicamies jums, ser! — perfekti atskanēja no šīm metāliskajām rīklēm, un es atkāpos, kamēr viņi skrēja ārā.

Tagad atskanēja šaušana no augšējiem stāviem, kam nekavējoties atbildēja armija ārpusē. Viss pēc plāna. Piecpadsmit sekundes pēc nulles, otrā viļņa laiks.

— Visas pārējās roborecku daļas — aiziet! — es pavēlēju pa rāciju.

Šai brīdī no citām fabrikas durvīm un izejām dūmu un gāzes sa­vannā vajadzēja doties robotiem. Netērēju laiku, mēģinādams organi­zēt pretinieku komandsakaru noklausīšanos, taču pilnībā varēju iztēloties, kas tur notiek. Pareizāk tas, ko cerēju notiekam.

Ēka bija ielenkta, visa viņu armija gatavībā, mūsu citadele labi redzama no visām pusēm siltajā pusdienas saulē. Pēc tam pēkšņa pārmaiņa, dūmi, ķīmiski kairinātāji, kas ietver ēku no visām pusēm. Acīm redzams pretuzbrukums — un, lūk tas! Dzinn, dzinn! Saņem zemiskais burādieti, bet Anžela atradās tieši man priekšā, tādēļ turējos viņai aiz muguras. Izvietojums, esmu pārliecināts, bija pilnīgi nejaušs, jo viņa varēja uzspļaut, ja arī es būtu pieķēries kādai no puskailajām burādiešu zeltenītēm.

Kustēšanās, lūk, tā, cauri tumsai, radīja nelielu satraukumu, īpaši, kad garām aizspindza nejaušs lādiņš. Es cerēju, ka nejaušs. Šī iela bija šaura un no abām pusēm to bloķēja klizantiešu karavīri. Ja vien viņi zinātu, kas notiek, varētu izķemmēt ielu krustugunīs. Taču, jācer, ka pašreiz viņi ir aizņemti ar roboreckiem.

Viss, kas mums bija jāizdara — jāšķērso metrus divdesmit atklātas telpas, lai nokļūtu līdz daudzstāvu un daudzdzīvokļu ēkai pretējā pusē. Ja nokļūsim līdz turienei neievēroti, mums būs labas izredzes iziet tai cauri līdz blakusielai pretējā pusē. Ja nokļūsim tur neievēroti, tad iz­šķirsimies un izsēsimies pa trušu alām līdzīgajām ieliņām, celiņiem, tuneļiem, vismaz jācer, ka tā notiks, saplūstot ar civilajiem un izgaistot ātrāk, nekā mūsu nozušana tiks atklāta. Cerēsim.